Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm problēmas rodas, ja no mušas uzpūš ziloni. Citkārt, ja tu izvēlies ignorēt istabā esošu ziloni, tā vietā pētot mušas. Šis Trollopa romāns izvēlas pirmo ceļu.
Tā vien šķiet, ka man vajadzētu drusku piebremzēt ar klasisko literatūru. Protams, ir labi izglītoties, iepazīt autorus, kuri veidojuši mūsdienu prozu, bet Viktorijas ēras literatūrai es, iespējams, tomēr neesmu pietiekami konservatīvs.
Romāna centrālā dramatiskā līnija ir vienkārši izcili uzpūsta. Ir jauns precēts pāris. Viņš ir turīgs dīkdienis aristokrāts (kā jau vairums tā laika literatūras varoņu). Viņa - uzaugusi Anglijas kolonijās. Nesen piedzimis bērns, kuru viņi abi ļoti mīl. Taču starp jauno pāri rodas nesaprašanās, kas saistīta ar kādu viņas tēva draugu, kurš piesit vai nepiesit jaunajai sievietei kanti. Viņai pat prātā nenāk flirtēt ar par sevi divreiz vecāko onku, bet vienlaikus viņai nepatīk, ka vīrs sāk viņai dot norādījumus par to, ar ko viņa drīkst un nedrīkst tikties. Rezultātā veidojas pilnīgi šizoīda greizsirdība, kuras rezultātā visā grāmatas garumā vīrs arvien vairāk jūk prātā, līdz beidzot atdod galus. Un labi, ka tā, žēl tikai, ka tik daudz lappušu garumā viņam bija uz to jāiet. Faktiski jau grāmatas sākumā abi lauleņi būtu pelnījuši kārtīgu iepļaukāšanu ar nēģi, bet neviens to pareizā veidā nemāk izdarīt.
Un patiesībā iekaustīšanu būtu pelnījuši arī gandrīz visi citi šajā grāmatā sastopamie personāži - paštaisni egoistiski stulbeņi, kuru galvenais dzīves vadmotīvs ir stulbs snobisms, kuram tikai pa retam cauri spēj izdīgt kāds mīlestības asniņš. Katrā ziņā manas galvenās emocijas šīs grāmatas lasīšanas gaitā bija "get on with it", "kad tam beidzot pienāks gals?" un līdzīgas. Tūkstoš lappušu garumā tiek izvērstas vairākas banālas mīlestības līnijas, no kurām neviena nav īsti saistoša. Prasās lasīt kaut ko sadzīviskāku un dzīvāku!