Orley Farm
Entonija Trolopa romāns "Orlija ferma" ir tik apjomīgs, ka iesāku to lasīt martā, lidojumā uz Londonu, bet pabeidzu maijā, ceļojumā uz Orhūsu. Protams, pa vidu ir lasītas citas grāmatas, bet šis monumentālais darbs (vairāk kā 800 lappuses) noteikti ir viens no apjomīgākajiem literārajiem veikumiem, ko esmu izlasījis pēdējo desmit gadu laikā.
Šajā romānā Trolops, kas uzskatāms par vienu no reālistiskās prozas klasiķiem, veido plašu rurālās Viktorijas laikmeta Anglijas panorāmu, stāsta centrā ievietojot tiesas procesu, taču, protams, šāda apjoma darbā un vēl jo vairāk - 19. gadsimta vidū rakstīta romānā, neiztikt bez veselas čupas sānu līniju.
Mazliet ieskicēšu centrālo tēmu: pirms vairāk kā 20 gadiem, nomirstot turīgam vīram un atstājot divus dēlus: pieaugušu vīrieti no pirmās laulības un zīdaini no otrās, atklājas, ka pēdējā brīdī nelaiķis ir koriģējis savu testamentu un daļu īpašuma - romāna nosaukumā ietverto fermu, novēlējis jaunākajam dēlam. Vecākais, kuram iepriekš bija apsolīts viss, viss, par šo ir sašutis un viņš mēģina ar tiesas palīdzību pierādīt, ka testamenta labojums ir viltots, ka tēva atraitne ir blēde un tā tālāk. Tiesa viņa vērtējumam nepiekrīt, ferma paliek jaunākā pusbrāļa īpašumā, bet vecākais joprojām uzskata, ka tas nav taisnīgi. Paiet 20 gadi, Lūciuss Meisons, jaunākais dēls, pieaug, kļūst par pilntiesīgu fermas saimnieku, aizraujas ar inovatīvām tehnoloģijām lauksaimniecībā (arī tolaik šāda lieta bija aktuāla), tai skaitā pasūta guano no Dienvidamerikas, un sanīstas ar kādu ne pārāk simpātisku džentlmeni, kas bijis apakšīrnieks pāris fermai piederošām pļavām. Un šis apakšīrnieks, kas ir arī jurists, uziet kādu papīru, kas paver iespēju vecākajam pusbrālim atjaunot tiesāšanos.
Manuprāt, lieliskākais, ko Trolops šajā romānā paveic, viņš jau romāna vidū sniedz lasītājam atbildi uz jautājumu: vai Meisona kundze ir pastrādājusi to noziegumu, ko viņai inkriminē, un arī es te nekautrēšos atzīt: viņa bija viltojusi testamentu. Un turpmākā romāna daļa nav par to, vai viņa ir vai nav vainīga, bet - vai tiesa viņu par tādu atzīs. Un par to, kā šo situāciju redz dažādi cilvēki - gan tādi, kas patiesību zina (lēdija Meisona to atklāj kādam gados vecākam bagātam kungam, kas vēlas viņu precēt, un attiecīgā kunga dēla atraitnei), gan tādi, kas paši to izsecina (it īpaši - visādi juristi, galvenokārt tādi, kas lēdiju Meisonu aizstāv tiesā), gan tie, kas līdz pēdējam tic viņas nevainībai (galvenokārt, jau piesauktais viņas dēls Lūciuss). Līdz ar to, šis stāsts lielā mērā ir par to, vai un kādā mērā noziedzniekam var piedot un to, ko šāda piedošana vai tās trūkums liecina par mums pašiem.
Vēl te ir virkne dažādu mīlasstāstu, no kuriem ne visi ir interesanti, bet autora attēlotie personāži tādi lielākoties ir. Ar saviem tarakāniem galvā, ar atšķirīgiem ego un stratēģijām, turklāt es teiktu, ka savam laikmetam Trolops sievietes atveido itin sakarīgā veidā - kā normālas, domājošas būtnes, kurām ir pašām savi plāni un uzskati dažādās situācijās.
Jā, protams, šis romāns ir nereāli stiepts, bez vairākām no sižeta līnijām un daļas varoņu mierīgi varētu iztikt, bet tā trumpji arī ir acīmredzami. Lielākais no tiem - aptuveni 100 lappuses, kuru gaitā risinās pati tiesas prāva, un veids, kādā autors parāda - pierādījumi un fakti ir sekundāri pret jurista daiļrunību. Un viņš īsti nevērtē - vai tas šādi ir labi vai nē. Vēl man patīk autora komentāri, viņš itin bieži ir klātesošs, komentējot kāda varoņa rīcību vai pat iznīcinoši raksturojot kādu tā rakstītu mīlestības vēstuli (it kā viņš pats nebūtu to rakstījis). Nav tā, ka es būtu kļuvis par Viktorijas laika romānu cienītāju, bet varu atzīt, ka savs skaistums viņos ir.
Šajā romānā Trolops, kas uzskatāms par vienu no reālistiskās prozas klasiķiem, veido plašu rurālās Viktorijas laikmeta Anglijas panorāmu, stāsta centrā ievietojot tiesas procesu, taču, protams, šāda apjoma darbā un vēl jo vairāk - 19. gadsimta vidū rakstīta romānā, neiztikt bez veselas čupas sānu līniju.
Mazliet ieskicēšu centrālo tēmu: pirms vairāk kā 20 gadiem, nomirstot turīgam vīram un atstājot divus dēlus: pieaugušu vīrieti no pirmās laulības un zīdaini no otrās, atklājas, ka pēdējā brīdī nelaiķis ir koriģējis savu testamentu un daļu īpašuma - romāna nosaukumā ietverto fermu, novēlējis jaunākajam dēlam. Vecākais, kuram iepriekš bija apsolīts viss, viss, par šo ir sašutis un viņš mēģina ar tiesas palīdzību pierādīt, ka testamenta labojums ir viltots, ka tēva atraitne ir blēde un tā tālāk. Tiesa viņa vērtējumam nepiekrīt, ferma paliek jaunākā pusbrāļa īpašumā, bet vecākais joprojām uzskata, ka tas nav taisnīgi. Paiet 20 gadi, Lūciuss Meisons, jaunākais dēls, pieaug, kļūst par pilntiesīgu fermas saimnieku, aizraujas ar inovatīvām tehnoloģijām lauksaimniecībā (arī tolaik šāda lieta bija aktuāla), tai skaitā pasūta guano no Dienvidamerikas, un sanīstas ar kādu ne pārāk simpātisku džentlmeni, kas bijis apakšīrnieks pāris fermai piederošām pļavām. Un šis apakšīrnieks, kas ir arī jurists, uziet kādu papīru, kas paver iespēju vecākajam pusbrālim atjaunot tiesāšanos.
Manuprāt, lieliskākais, ko Trolops šajā romānā paveic, viņš jau romāna vidū sniedz lasītājam atbildi uz jautājumu: vai Meisona kundze ir pastrādājusi to noziegumu, ko viņai inkriminē, un arī es te nekautrēšos atzīt: viņa bija viltojusi testamentu. Un turpmākā romāna daļa nav par to, vai viņa ir vai nav vainīga, bet - vai tiesa viņu par tādu atzīs. Un par to, kā šo situāciju redz dažādi cilvēki - gan tādi, kas patiesību zina (lēdija Meisona to atklāj kādam gados vecākam bagātam kungam, kas vēlas viņu precēt, un attiecīgā kunga dēla atraitnei), gan tādi, kas paši to izsecina (it īpaši - visādi juristi, galvenokārt tādi, kas lēdiju Meisonu aizstāv tiesā), gan tie, kas līdz pēdējam tic viņas nevainībai (galvenokārt, jau piesauktais viņas dēls Lūciuss). Līdz ar to, šis stāsts lielā mērā ir par to, vai un kādā mērā noziedzniekam var piedot un to, ko šāda piedošana vai tās trūkums liecina par mums pašiem.
Vēl te ir virkne dažādu mīlasstāstu, no kuriem ne visi ir interesanti, bet autora attēlotie personāži tādi lielākoties ir. Ar saviem tarakāniem galvā, ar atšķirīgiem ego un stratēģijām, turklāt es teiktu, ka savam laikmetam Trolops sievietes atveido itin sakarīgā veidā - kā normālas, domājošas būtnes, kurām ir pašām savi plāni un uzskati dažādās situācijās.
Jā, protams, šis romāns ir nereāli stiepts, bez vairākām no sižeta līnijām un daļas varoņu mierīgi varētu iztikt, bet tā trumpji arī ir acīmredzami. Lielākais no tiem - aptuveni 100 lappuses, kuru gaitā risinās pati tiesas prāva, un veids, kādā autors parāda - pierādījumi un fakti ir sekundāri pret jurista daiļrunību. Un viņš īsti nevērtē - vai tas šādi ir labi vai nē. Vēl man patīk autora komentāri, viņš itin bieži ir klātesošs, komentējot kāda varoņa rīcību vai pat iznīcinoši raksturojot kādu tā rakstītu mīlestības vēstuli (it kā viņš pats nebūtu to rakstījis). Nav tā, ka es būtu kļuvis par Viktorijas laika romānu cienītāju, bet varu atzīt, ka savs skaistums viņos ir.
2025-05-10
comments powered by Disqus