Le Petit Prince

Kaut kad sendienās es "Mazo princi", protams, biju lasījis, bet tagad pienācis tāds laiks, kad esmu spējīgs to uztvert arī oriģinālā. Un jāatzīst, ka šī ir ļoti laba grāmata, kuru lasīt cilvēkam, kuram franču valodas zināšanas nav tās spožākās, jo Sentekziperī to galīgi nav rakstījis sarežģītā manierē. Savā ziņā var teikt, ka "Mazā prinča" skolu bija izgājusi vēl viena autore, kuras franču grāmatas ir izcili viegli lasāmas - Agota Kristofa, kas turklāt vēl neizmantoja citus laikus, kā vien vienkāršo tagadni (un kuras darbus es arī esmu lasījis franču mēlē tieši šī iemesla dēļ).

Skaidrs, ka "Mazais princis" ir viena no tām grāmatām, kur man vispār nav ne mazāko cerību par to pateikt kaut ko jaunu, tā ir bezgalīgi pētīta, analizēta un citēta, un ietekmējusi neskaitāmu vērtīgāku un mazāk vērtīgu mākslas darbu radīšanu. Domājams, ka bez Mazā prinča nebūtu "Kaijas vārdā Džonatans Livingstons", un man šķiet, ka bez tā nebūtu arī Koelju "Alķīmiķa". Tiesa, es neuzskatu, ka Sentekziperī būtu vainīgs pie Koelju pastāvēšanas (proti, ka viņam būtu jāuzņemas atbildība par visu to pseidofilozofisko sūdu, kuram pamatos ir domas un paņēmieni no "Mazā prinča"). Sentekziperī savu pasaku rakstīja baisā laikā (daudz baisākā par 2020.gada maiju Covid-19 krīzes laikā - vajag tak pielikt kādu timestamp tam, kad un par ko rakstu!), un viņa vēstījums par bērnības saglabāšanu un nekļūšanu, piemēram, par uzņēmēju, kurš skaita visas pasaules zvaigznes, uzskatot tās par savu īpašumu, vai karali, kurš pavēl tikai to, kas notiks pats no sevis, nebija pseidodziļa diršana ar mērķi nopelnīt no jaunām, naivām meitenēm, bet gan reālas sāpes izkliegšana savdabīgā veidā.

Turklāt, kas man šķiet īpaši svarīgi - lai arī šobrīd "Mazo princi" var uzskatīt par tādu kā citātu vācelīti, oriģināli tas bija darbs ar ļoti neskaidru mērķauditoriju: kam īsti tas ir paredzēts - bērniem vai pieaugšajiem? Ja pirmajiem, tad tas ir pārāk šizobaletisks un neviennozīmīgs, ja otrajiem - tad kāpēc tas ir tik bērnišķīgs? Vienlaikus, kad tā ir piesaistījusi tavu uzmanību, šī grāmata ir ļoti pateicīga tādā ziņā, ka raugoties uz to no jebkuras puses, tu vari redzēt tajā to, ko tu vēlies redzēt. Tas droši vien ļāva "Mazajam princim" būt labi zināmam arī PSRS, jo neviens tev neliedz to uzskatīt par kapitālisma kritiku, kamēr vienlaikus tu tikpat labi tajā vari saskatīt arī pilnīgi citu pasaules uztveri, kamēr vien tu esi gatavs atzīt, ka zīmējumā ir attēlots pitons, kas aprijis ziloni, nevis cepure. Un par sevi man gribās domāt, ka es pagaidām vēl redzu ziloni telpā. Klasika. Ko tur vairāk lai pasaka?
2020-04-28
9
comments powered by Disqus