Kazhes pierakstu burtnīca

Šoreiz, manu mazo lasītāju, pastāstīšu tev par diviem mūsu pēdējā laikā izbraucieniem ar velo - uz Sloku un Jelgavas - Elejas - Mežotnes trīsstūri.


Salīdzinoši ar 2015. gadu, kad mums bija velobraukšanas normatīvo, šogad riteņi tiek lietoti daudz mazāk. Varbūt ne gluži tik ļoti mazāk, lai izvēlētos citus veidus nokļūšanai darbā, bet kamēr pērn ar uzviju izpildīju 5000km plānu, šogad pirmā pusgada kilometrāža liecina, ka arī 4000 sasniegšana varētu izrādīties problemātiska. Protams, ja es neizdomāšu sekot Plostnieka piemēram un nedošos kādā nepārtrauktas 24 stundu braukšanas vājprātā, taču nekas pagaidām neliecina, ka man šāda vēlme varētu rasties.

Pagaidām par lielāko motivatoru velobraukšanas mums ir kļuvusi spēlē Dzelzceļam 155, kuras ietvaros tev ir jāapmeklē dažādi dzelzceļa objekti visā Latvijā un jātaisa tajos kombinētā fotogrāfija, sastiķējot kopā to, kā bija kādreiz, ar situāciju 2016. gadā. Zināmā mērā spēle ir depresīva, jo nav noslēpums, ka kādreiz Latvijā dzelzceļa līniju bija nesalīdzināmi vairāk, bet pēdējās desmitgadēs līnijas tikai slēdz, neko jaunu nebūvējot. Taču tas nav īsti mans mērķis te spriest par Latvijas iedzīvotāju skaita dinamiku, bēgļiem, migrantiem un citām karstām tēmām. Es tikai vēlos dalīties ar saviem iespaidiem (vai savos iespaidos, kā lai arī to nosaka gramatika).

Kamēr ambiciozāki dzelzceļa spēles dalībnieki to jau ir pabeiguši (sveicienu Zaķa kungam, Gundaram un Kasparam!), mēs šajā spēlē cenšamies saglabāt vēsas galvas un ar auto no viena novada uz otru netriecamies. Vismaz ar auto dzelzceļa punktus apmeklējam tikai tad, ja tie ir patiešām pa ceļam. Ar velo gan ir cita lieta - tur dzelzceļa spēlē var kļūt arī par galveno izbrauciena mērķi.

Slokas brauciens

Izbraucienā devāmies 2.jūlijā, apvienojot divus uzdevumus: dzelzceļa stacijas posmā Zasulauks - Sloka un pirmos dažus punktus slēpni "Tainos agentos". Jā, arī šogad plānos ir kāds Lodža slēpnis ar velo. Lielākā daļa izbrauciena gan vēl ir priekšā, un veiksmīgas kāršu sakrišanas gadījumā tiks veikta jūlija pēdējā nedēļas nogalē. Ja kas - laipni esi gaidīts pievienoties šajā pasākumā. Protams, pie nosacījuma, ka tava fiziskā sagatavotība ir puslīdz līdzīga mūsējai, vai arī esi gatavs pieciest to, ka mēs dienā vidēji braucam tikai vienu nevis četrus simtus kilometru.


Būtu pārspīlējums teikt, ka ceļā uz Sloku būtu daudz iespēju redzēt kaut ko jaunu. It īpaši tas attiecas uz to ceļa daļu, kas ved pa tā saukto Rubika veloceliņu. Posmu līdz Babītei vispār es zinu labāk nekā no galvas - tur skriets vien ir reizes trīsdesmit, ja ne vairāk, un braukts ar riteni reizēm viena gada laikā tikpat (tas gan velo ziņā attiecas arī uz posmu līdz Priedainei). Turklāt vēl brauciena princips mums bija tāds, ka turpceļā gandrīz nekur nepiestājām, objektus atliekot uz atceļu. Patiesībā mūsu tālākais punkts plānā gan nebija vis kāda dzelzceļa stacija, bet Hercoga Jēkaba kanāls - Starpiņupīte starp Kaņiera ezeru un jūru. Pa ceļam piestājām vēl pie vecās ostas (no kuras nekā nav palicis) Kauguros, nopeldējāmies jūrā (citviet, pie kāda slēpņa), bet Starpiņupītē, izmantojot izcili karsto dienu, es nopeldējos visai netradicionālā veidā - ieguļoties ūdenī ar visām drēbēm. Patīkama atvēsināšanās.


Atceļš bija interesantāks tālab, ka nebraucām pa maģistrālo Jūrmalas ielu (to prospektu, kurš te saucas Dubultu, te Mellužu vārdā), bet gan tuvāk dzelzceļam un reizēm arī pa otru tā pusi, reizēm - sekojot Garmin ieteikumiem - pa taciņām, par kurām es pats nebūtu iedomājies braukt. Jāatzīst, ka līdzās manā skatījumā pilnīgi bezkaunīgajai dažu veco staciju aizstāšanu ar konteineriem līdzīgiem šķūņiem vai šķūņiem līdzīgiem konteineriem, šādus tādus staciju sakopšanas darbus Latvijas Dzelzceļš tomēr veic - tā, piemēram, Asaru stacija šobrīd izskatās ļoti labi, un arī citviet var redzēt, ka ir veikti pamatīgi darbi vēl nesen noplukušo ēku atjaunošanā. Tāpat bija interesanti konstatēt, ka Lielupes stacija atrodas nepareizā vietā, vai pareizāk - nepareizā vietā atrodas sliedes pie stacijas, kas galīgi nesakrīt ar vecajās bildēs redzamo novietojumu - kā izrādās, kara laika uzspridzinātais Lielupes tilts ir atjaunots mazliet nostāk, līdz ar to tagad sanāk, ka no stacijas sliedes nemaz nevar redzēt (to, ka nevar redzēt sliedes, es, protams, zināju, bet kāpēc tas tā ir - to gan nē). Izbraucienā mēs apmeklējām, šķiet, septiņus dzelzceļa spēles punktus, trīs "Tainos agentos" punktus un stipri padaudz slēpņus - kā izrādās, šobrīd pa plastmasai ir izvietots pie teju katras dzelzceļa stacijas, laikam labi vien ir, ka man ir aptrūkusies pacietība katras atsevišķas kastes iegrāmatošanai internetā, citādi es nekad ar visiem saviem bloga parādiem galā netiktu (tiesa, šobrīd izskatās, ka arī tāpat ar tiem tikt galā būs pagrūti - visu laiku iekrājas kas jauns sadarīts). Nobraukums - mazliet virs 90 kilometriem, faktiski - pirmais puslīdz nopietnākais izbrauciens šogad.



Jelgavas loks

Ieskatoties dzelzceļa spēles kartē un atceroties to, ka šur tur joprojām var aizbraukt arī ar vilcienu, izlēmām doties uz Latvijas Dienvidiem. Ieplānotais maršruts - ar vilcienu Torņakalns - Jelgava, tad velo loks - uz Eleju (Meitenes stacija), no turienes - uz Austrumiem līdz Mežotnes stacijai, no tās - uz Ziemeļrietumiem līdz Jelgavai. Pa ceļam - kas nu būs, tur piestāsim. Posmu Jelgava - Eleja cilvēki visbiežāk brauc pa šoseju, kas ved uz Šauļiem, bet ar riteņiem mēs sevišķi netiecāmies uz nokļūšanu galā ātrāk, tā vietā labprātāk izvēlējāmies mazākas nozīmes ceļus. Tas ceļš, kas ved caur Svēti, sākotnēji pat bija asfaltēts, līdz ar to vispār nebija pamata sūdzībām. Piestājām pie Svētes ceptuves, kur nobaudījām dažādus vietējās izcelsmes cepumus un kāds no mums arī kafiju. Tālāk ceļš mūs veda uz Platones staciju. Tā kā šobrīd Jelgava - Šauļi nu jau ilgāku laiku ir pasažieriem slēgta, Platones stacija šobrīd nekādas funkcijas neveic, kas ir mazliet skumji. Turklāt stacijas ēka ir patiešām glīta.



Posmā Platone - Eleja mums bija mazliet neskaidrības kartes jautājumos, jo Open Street Map uzskatīja, ka caur Poķiem ceļš neiet, kamēr Google Maps apgalvoja - iet gan. Līdz Poķu ciemam ceļš izrādījās pat ļoti labs, bet tālāk gan bija mazliet jautrāk - tur mēs braucām pa ceļu, kurš dažās kartēs gan bija iezīmēts, bet praksē drīzāk atbilda dubļainas pļavas statusam. Ar auto mēs tur visticamākais cauri nebūtu tikuši, bet ar velo loģiski, ka caurbraucamība ir labāka, un tuvāk ceļa beigām atkal kaut kāds segums zem mums parādījās.


No Jelgavas mēs bijām startējuši ap deviņiem, Eleju sasniedzām divpadsmitos. Diemžēl man vienam nebija iespējas nopozēt bildei sērijā "Meitenes stacijā", tur vajadzētu vēl kādu bārdainu džentelmeni, bet tāpat jutāmies nopelnījuši saldējumu Elejas veikalā. Nopelnījuši to mēs varbūt arī bijām, bet uzreiz līdz ar izbraukšanu no veikala atklājās kāda nelāga problēma - mans bagāžnieks izdomāja pārstāt turēties pie riteņa. Nē, pilnībā tas neatdalījās, bet divi stiprinājumi kaut kā vairs neko nestiprināja un bagāžnieks itin glīti sāka staigāt pa vienu no asīm. Principā tur vajadzēja tik vien kā atsiet nenostiprināto daļu, taču īsti nebija ar ko. Beigās izmantojām Marinas veloķiveri, kas ar šo uzdevumu tika galā itin labi, taču velosomu nācās pārlikt uz Marinas riteņa. Tad izdomājām, ka varētu mēģināt Elejā atrast saimniecības preču veikalu. Pārsteidzošā kārtā tāds Elejā patiešām atradās, un izrādījās, ka šajā veikalā bija pieejami savilcēji ar gabalcenu, nevis iepakojuma cenu. Tieši tas, ko mums vajadzēja. Paņēmu sešus savilcējus (baltus, lai tie būtu kaitinošāki un būtu mazāks risks, ka es šādā pagaidu variantā turpināšu braukt vairākus gadus), nostiprināju bagāžnieku un atkal varēju lietot velo somu. Varu ziņot, ka savilcēji ar savi pienākumu galā tika perfekti un bagāžnieks man raizes vairs nesagādāja.


Ceļš Meitene - Bauska man jau sen ir bijis apskates plānos no tāda viedokļa, ka tas lielākoties iet pa bijušo dzelzceļu (līdz ar to pārgājiens Bauska - Meitene varētu būt izcili neinteresants), taču jāatzīst, ka neko daudz dzelzceļa pēdu tur redzēt nevar. Laikam vienīgais reālais objekts ir tas, kas arī ir iekļauts spēlē - dzelzceļa tilts pār Īslīci, kas gan tagad pilda autotilta funkcijas, taču tā pamati izteikti atgādina par laikiem, kad šeit kursēja bānītis. Mežotnes stacija, kas bija mūsu tālākais punkts šajā maršrutā, izrādījās itin dīvains objekts - tādā ziņā, ka tā ne tikai neizskatās pēc dzelzceļa stacijas (kas nav pārsteidzoši, ja ievēro to, ka tā jau daudzus gadu desmitus ir parasta dzīvojama ēka), bet tās fotoattēls spēlē ir uzņemts no tādas puses, kur šobrīd priekšā ir padaudz koku un māja ir tāda stila, kur šķiet, ka neviens tevi pagalmā negaida.


Tālāk, ja mums būtu ambiciozāki braukšanas plāni, mēs varētu doties uz Bausku un tad caur Iecavu uz Jelgavu. Ja mēs būtu par šādu variantu iedomājušies, būtu arī mazliet īsāks variants - veikt posmu Bauska - Code - Emburga - Jelgava. Taču mēs izvēlējāmies īsāko iespējamo kilometrāžu un turpat pie Mežotnes stacijas griezt Ziemeļrietumu virzienā, lai Jelgavā izbauktu pa kaut kādiem neceļiem. Mazliet gan satrauca tas, cik liela ceļa daļa būs jāveic pa nepatīkam trepi un granti, bet reizēm jau vajag izbraukt arī pa šādiem ceļiem, un šī bija tieši tā reize. Turklāt šādos ceļos ir viens patīkams bonuss - reizēm kādā apdzīvotā vietā ir asfalts, un kas gan var būt patīkamāks par asfalta atelpu posmā ar pamatīgu kratekli! Šoreiz aptuveni 35 kilometru posmā tāds bonuss mums bija orientējoši 7 kilometru garumā, turklāt pavisam interesants bija viens savienojošais posms starp diviem pretīgiem grants ceļiem - šaurs, bet perfekti kopts asfalts, par kuru galīgi nav skaidrs, kā tas tur radies - tur gan ir atsevišķas privātmājas, bet parasti šādās vietās Latvijā asfaltu tu nesastapsi.



Tomēr sasniedzot Jelgavu un pilnībā asfaltētus ceļus mēs noteikti bijām itin priecīgi. Aizbraucām nobildēt dzelzceļa tiltu, un tad vairs atlika tikai doties uz staciju. Atpakaļ gan mēs braucām nevis no pašas Jelgavas, bet Cukurfabrikas, jo šī stacija arī ietilpst dzelzceļa spēlē (mistiskā kārtā, jo stacijas ēka galīgi nav kultūrvēstures piemineklis). Kamēr gaidījām vilcienu, varējām noklausīties kādas meitenes nebeidzamas telefonsarunas fragmentu (par laimi, sarunai droši vien sasniedzot privātāku daļu, viņa devās uz otru perona galu un mums vairs nebija nepieciešams turpināt klausīties šajā verbālajā caurejā). Tālāk viss tradicionāli - uz Torņakalnu un no turienes pēdējais ripojiens mājup.


Dienas bilance: 120 kilometru nobraukums, apmeklēti deviņi dzelzceļa objekti. Atrastie slēpņi? Pieņemsim, ka trīs. Varbūt arī divi. Vai četri. Secinājumi? Dzelzceļa spēle ir labs risinājums velo maršrutu plānošanai, jo tā nodrošina regulāras pieturvietas un īstermiņa mērķus velobraucienā.