Kāpa 2016
Šoreiz - nekāda garā apraksta ar notikumiem pa dienām, vairāk - tāds īss emociju pārskats.
Sāksim ar skaidrojumu nezinātājiem par to, kas īsti ir "Kāpa". Kaut vai tāpēc vien, ka arī es pats itin nesen biju nezinātājs šajos jautājumos. Kāpa ir trīs dienu orientēšanās sacensības, kuras šogad jau 30.reizi rīkoja orientēšanās klubs "Kāpa". Pretēji nosaukumam, "Kāpai" nav obligāti jānotiek kāpās, norises vieta katru gadu ir cita un sevišķi savlaicīgi iepriekš izziņota netiek. Trīs dienu orientēšanās sacensības šajā gadījumā nenozīmē to, ka sacensības rit 72 stundas kā tāds ultrarogainings, bet gan tikai to, ka trīs dienas ir jāveic kāda distance. Un distances te ir visdažādākās - sākot ar marķētām distancēm vecuma grupā līdz 8 gadiem līdz par elites sacensībām, kur piedalās vadošie Latvijas un kaimiņvalstu orientieristi.
Šogad "Kāpa" notika no 8. līdz 10.jūlijam Variešu pagasta Trākšos, proti, kaut kur starp Aivieksti un Atašieni. Apvidus nebija pats skarbākais - proti, vismaz distances bija diezgan sausas, bet reljefs gan bija paliels (pēc Latvijas standartiem, protams). Ja nekļūdos, iepriekš tur nebija sanācis būt.
Stinrgi ņemot, man "Kāpā" īsti nebija šogad ko darīt - šis ir pirmais gads, kad es pat "Magnētā" piedalos regulāri, un arī tur itin bieži pamatīgi aizklīstu auzās. Tikām "Kāpa" dabiski nozīmē gan sarežģītāku distanci, gan nopietnāk noskaņotus dalībniekus, gan vairāk tādu īstu sacensību sajūtu. Bet ir zināms fakts, ka mani nebiedē izgāšanās, apmaldīšanās, norakšanās un finišs pēdējā vietā. Laikam jau kopējais pašvērtējums man ir pietiekami augsts, lai es sevišķi nepārdzīvotu to, ka mežā mani var noskriet gan astoņdesmitgadīga večiņa, gan sešgadīgs puika. Ok, tik traki varbūt tagad gluži vienmēr nav, bet gadās visādi. Un principā "Kāpā" gadījās lielākoties tieši tā, ka mani noskrēja visi pie dzīvības esošie dalībnieki.
Iespējams, man būtu nācis par labu jau pirms šīm sacensībām noskaidrot to, ka mans pulkstenis un kompass viens ar otru ir tik tuvās attiecībās, ka pulkstenis ietekmē kompasa darbību. Kas zina, varbūt šādas zināšanas vismaz dažas no daudzajām kļūdām būtu aiztaupījušas. Varbūt arī nebūtu, un pilnīgi iespējams, ka 80. vieta no 82 finišējušajiem (manā grupā - MS21S) arī ir tas līmenis, kurā objektīvi šobrīd esmu orientēšanās cienītāju vidū. Un atkal jau tas varbūt nav nemaz nekas traģisks - kā jau to iepriekš apgalvoju, lielākoties pilnīgākie "loši" uz "Kāpu" nebrauc, un ar manu nelielo orientēšanās pieredzi (komplektā ar nebūt ne labām iedzimtajām orientēšanās spējām) neko citu arī nevarētu gaidīt.
Visskarbāk man gāja sacensību otrajā dienā, kad distancē pavadīju vairāk kā pusotru stundu, kamēr labs rezultāts būtu bijis zem četrdesmit minūtēm. Arī par pārējām divām dienām neko sevišķi labu es nevarētu teikt, bet vismaz uz otrās dienas fona tās nebija katastrofālas. Kā teikt - man vēl ir daudz ko mācīties.
Vēl viena aktivitāte šai pasākumā bija jauktā stafete. Šajā disciplīnā man jau tas bija otrais starts (pirmais bija Latvijas čempionātā Kandavā), turklāt komanda atkal bija tā pati - "Darba rezerves", kopā ar Baibu un Ediju. Šoreiz es izvēlējos skriet pirmo posmu, cerībā, ka startā (kamēr piešaušos pie kartes) varēšu sekot pareizajā virzienā skrienošajai grupai. Diemžēl, kamēr apradu ar karti, paspēju uz pirmo punktu aizskriet ar nepareizo grupiņu. Tālāk gan gāja daudz maz normāli un vismaz tādas katastrofas kā individuālajās distancēs mani šeit nepiemeklēja. Nē, par labu es savu startu nenosaukšu, bet varētu būt arī daudz ļaunāk. Atšķirībā no Kandavas, lai arī šī izteikti bija sprinta distance, apvidus galīgi nebija pilsētniecisks - reljefs brīžiem bija itin ok un pat mazliet zampiņas bija pieejams. Nodevu stafeti Edijam, Edijs - Baibai, kura beigās izkaroja mūsu komandai desmito vietu, kas nebūt nav slikts sasniegums vienībai, kuras viens dalībnieks esmu es.
Kādas vēl aktivitātes bija "Kāpā"? Ēdām, dzērām, atpūtāmies. Edijs godam attaisnoja savu kāpas visu laiku ballīšu karaļa reputāciju, dažs centās viņam palīdzēt vairāk, dažs mazāk. Irbe kļuva par Kāpas uzvarētāju stafetēs savā vecuma grupā. Arī pārējie mūsu mazās telšu pilsētiņas pārstāvji (neskaitot, protams, mani) nostartēja godam. Izmantojām plīti ar trīs degļiem, kuru joprojām neesmu atdevis Hugo. Varbūt šovakar? Un tad svētdien caur pāris dzelzceļa stacijām braucām mājās.