Zvaigznei tikai stunda

Manas pirmās atmiņas saistībā ar Itas Kozakevičas vārdu ir manu vecāku šoks par viņas nāvi. Tas bija 1990.gada rudenī, un prognozējami, ka nepilnus 7 gadus vecais es itin maz sapratu no pasaulē notiekošā. Atslēgas vārdi, kas no tā laika man palika atmiņā: izcila sieviete, poliete, skaista, Sieviete Latvija. Un, ka viņu apjūsmoja mammas radinieks Armands Melnalksnis. Kaut kā tā.

Kāds ir Itas Kozakevičas mantojums 30 gadus pēc viņas nāves? Pirmais, protams, ir Itas Kozakevičas Poļu vidusskola. Protams, ne jau viņas vārds skolas nosaukumā ir būtiskākais, bet gan tas, ka viņa bija tas galvenais virzītājspēks, kas aizsāka to, ka poļu bērniem skolā Latvijā atkal radās iespēja mācīties savu senču valodu/valodā (līdz 2.Pasaules karam Latvijā poļu skolas pastāvēja, bet "internacionālās" PSRS apstākļos tāda greznība, protams, nebija pieļaujama). Protams, ka vienmēr viņa paliks to cilvēku sarakstā, kas balsojuši par 4.maija deklarāciju. Piemineklis Miķeļa kapos, piemiņas plāksne Jēkabpilī - tas droši vien ir sausais atlikums. Manu vecāku paaudzei, protams, viņas vārds ir/bija ļoti labi zināms, bet manai paaudzei un jaunākām? Un vai šī grāmata spēs apturēt aizmirstību? Nez vai. Un par to, domājams, ir sāpe arī tās autoram.

Armands Melnalksnis noteikti netiecās šo grāmatu rakstīt iespējami objektīvu un neitrālu - un kā gan lai tu raksti neitrāli par cilvēku, kuru esi tik labi pazinis un attieksme pret kuru tev, šim cilvēkam dzīvam esot, nekādā ziņā nav bijusi neitrāla? Tāpat autors necenšas aizrauties ar sensacionālismu un netīrās veļas mazgāšanu, kas arī ir pilnīgi saprotams - ja tu raksti ar domu savu iespēju robežās uzcelt cilvēkam pieminekli, diez vai tu gribēsi šo pieminekli pieķēzīt ar mēsliem. Līdz ar to tev kā lasītājam ir jāsaprot (kas uzsvērts arī grāmatas ievadā) - "Zvaigznei tikai stunda" nav tāds izdevums, kur katram teikumam apakšā būs piecas atsauces. Un tas nebūs tāds darbs, pēc kura izlasīšanas tev būs sajūta, ka "šo gan es labprātāk nebūtu uzzinājis!"

Grāmatā aprakstīta varones dzīve - faktiski, sākot ar viņas vecāku - latviešu sievietes un poļu vīrieša - iepazīšanos, cauri skolas gadiem tajā izglītības iestādē, kura tolaik nenesa Rīgas Franču liceja vārdu, bet dēvējās franču rakstnieka - komunista - Anrī Barbisa vārdā, studijām franču filoloģijā, darbību Rīgas poļu kopienā, iesaistīšanos Atmodas kustībā, straujo popularitātes iegūšanu Latvijā (tai skaitā - iebalsošanu par Sievieti - Latviju), ievēlēšanu Augstākajā padomē un visubeidzot - traģisko nāvi Itālijā. Daudz apskatīts tas, ko Kozakeviča rakstījusi un runājusi konferencēs, un jāatzīst - tādas pozīcijas deviņdesmito gadu Latvijā izteikti pietrūka, ziedu laikus piedzīvojot izvēlei "Tatjana Ždanoka pret Juri Dobeli". Aprakstīts viss detalizēti un gana emocionāli.

Kur ir grāmatas trūkums (manās acīs) - ka satura tai nav diži daudz un ir diezgan daudz viena un tā paša satura atkārtošanas. It īpaši tas attiecas uz dažādajiem aprakstiem presē par Kozakevičas nāvi, bet ne tikai. Taču, ja izņem ārā pārklājošos saturu, tur vairs īsti neatliek grāmata. Un risinājuma, kā būtu labāk, man, protams, nav. Pie vainas te daļēji ir tas, ka varones mūžs bija sasodīti īss, un arī viņa pati atzina, ka tādi simptrocentīgi vitāli (vismaz attiecībā uz saturu, par ko rakstīt grāmatā) bija tikai daži pēdējie viņas mūža gadi - jo cik daudz gan ievērības cienīgu notikumu bija PSRS stagnācijas periodā?

Grāmatas iespaidā varu teikt, ka Ita Kozakeviča kā personība mani noteikti ieinteresēja - un kā fenomens tiem procesiem, kas ietilpa Atmodā, kuri bija skaisti un cienījami. Pēdējo pāris gadu laikā gan ir sanācis tā, ka esmu izlasījis saturiski ļoti atšķirīgus skatījumus uz vieniem un tiem pašiem notikumiem un to vērtējumiem (Sandras Kalnietes, Oļega Ščipcova, Jura Putriņa), kā rezultātā laikam jau dzīvoju ar pārliecību, ka viss, kas tolaik notika, bija gaužām sarežģīti un ka jebkurā straumē bija daudz dažādu apakšplūsmu ar visdažādākajām motivācijām. Bet tas nekādā mērā neietekmē to, ka cilvēki, kas jebko darīja ar sirdi un dvēseli, to darīja ar sirdi un dvēseli, pat tad, ja kaut kādās situācijās būtu tā, ka tas, pret kuru tu cīnies, patiesībā tev rāda ceļu, pa kuru tu ej. Un lielā mērā es varu autoram piekrist, ka viņa grāmatas varonei savā ziņā paveicās (cik nu par veiksmi var uzskatīt nāvi 35 gadu vecumā...), nepiedzīvojot tās vilšanās, kurām citi ideālisti bija spiesti iziet cauri.

Jāatzīst, man nav īsti pārliecības, ko tieši es gribu par šo grāmatu pateikt un pat - kāds ir mans vērtējums tai. Izglītojošā ziņā tā noteikti ir vērtīga - lai vai kā, bet Ita Kozakeviča ir viens no tiem vārdiem, kam būtu skolas vēstures stundās, mācoties par Atmodas laiku, tikt minētiem. Nekā sevišķi kaitinoša grāmatā nebija (tas salīdzinājumam - jo šobrīd lasu grāmatu par Konstantīnu Raudivi un to gan man reizēm gribas mest pret sienu!). Bet cik daudziem tā būs interesanta, jo īpaši - lasot to bez sevišķa konteksta, nezinu.
2020-04-19
7.5
comments powered by Disqus