Kazhes pierakstu burtnīca

Par šo grāmatu droši var teikt, ka tā būtu mana kolēģa Mikus gaumē - bilžu grāmatā ir daudz vairāk nekā teksta. Man gan pret vismaz dažiem vārdiem iebildumu nav, bet var jau pa reizei arī kādu bildīti apskatīt.
Nez, vai šī būtu īstā vieta, kur man izvērst savas pārdomas par Latvijas sasniegumiem hokejā (precīzāk par to, ka šādu panākumu nav nemaz tik daudz), taču nav šaubu - Helmuts Balderis ir vienīgais Latvijas hokejists, par kuru bez pārspīlēšanas var teikt - viens no sava laika izcilākajiem meistariem. Labi, varbūt vēl Ozoliņš savas karjeras labākajos gados tāds bija, bet kopumā šādu spilgto zvaigžņu nav bijis nemaz tik daudz. Un līdz ar to man grāmata "Balderis 19" šķita gana saistoša lasāmviela.
Grāmatas formāts ir stāstījums pirmajā personā, taču nojaušu, ka tās teksta autors daudz lielākā mērā ir Armands Puče, nekā pats Balderis, jo... ir man zināmi aizspriedumi attiecībā uz sportistu (arī bijušu sportistu) spējām pašu spēkiem radīt saturīgu tekstu.
Būtu pārspīlēti šo grāmatu saukt par kaut ko diži novatorisku vai stilistiski neredzētu - paša varoņa vārdiem (tā vismaz tas pasniegts) atstāstīta Baldera hokeja karjera sākot no pirmajiem soļiem daiļslidošanā līdz pat spēlēšanai NHL 37 gadu vecumā. Netrūkst šeit detaļu par sportiskā režīma pārkāpumiem dažāda līmeņa PSRS hokeja komandās un par dažādiem sprunguļiem, ko Balderim citi gadu laikā likuši spieķos (šķiet, visvairāk šādu pārmetumu saņem treneris Tihonovs), gan par padomju sportista pseidoamatieriski profesionālās dzīves aizkulisēm. Balderis īsti necenšas paskaidrot to, kālab tieši viņš sasniedza vairāk kā citi Latvijas hokeja audzēkņi (cik daudz bija talanta, cik daudz - darbaspēju, cik daudz - veiksmes nopelns), vienkārši kā faktu mums stāda priekšā - viņš bija izcils. Reizēm mazliet pavīd iedomība un bravūra, tāda kā lielība, kas pamatā jau ir pamatota. Kaut kā gan man šajā grāmatā pietrūka - baigi jau nu tā ir tāda, kā to varētu gaidīt - daudz uzmanības Balderis veltī gan savam drosmīgajam raksturam - nepiekāpībai padomju režīmam dažādos jautājumos, gan pa kādam dzēlienam (vismaz netiešā veidā) tam, kas hokejā Latvijā notiek tagad un tam, cik lieli ir viņa vēsturiskie panākumi pret citām lietām (ieskaitot zīmēšanos ar to, cik izcili viņš spēlēja pret Tretjaku). Katrā ziņā sajūtas, ka Balderis būtu izcils ne tikai kā hokejists, bet arī kā cilvēks, man noteikti nav - kas gan nenozīmē, ka piedzīvoju kādu vilšanos, jo aptuveni kaut ko tādu arī būtu gaidījis. Lai gan par raksturu dažus punktus viņš noteikti būtu pelnījis, bet tomēr tas pats raksturs neliedza viņam pēc profesionālās karjeras pirmajām beigām tomēr iestāties kompartijā ar mērķi tikt naudas darbā ārpus Savienības (proti, nav tā, ka tie praktiskie apsvērumi būtu bijuši pilnīgi sveši). Bet nu - katrs jau dzīvo pēc savas taisnības, un nav šaubu, ka ar savu hokeja spēli Balderis ne tikai sarūpēja daudz prieka pilnus brīžus cilvēkiem Latvijā un arī ārpus tās, bet viņam panākumiem noteikti bija arī nopelns tajā, ka hokejs Latvijā ieguva tādu popularitāti, kādu tas bauda vēl joprojām (atkal jau - zināms, ka tas nav mans iecienītākais sporta veids un ka panākumi tajā, manuprāt, nav salīdzināmi ar populārākos sporta veidos iespējamiem). Un, ja tev patīk bilžu grāmatas, arī šo vari droši lasīt - teksta nav daudz, tas pats, kas ir, lasās viegli un šo to interesantu noteikti uzzināsi, lai gan mute vaļā tev diez vai bieži būs.