Jelgavas futbola vēsture
Grāmatas par sporta vēsturi (visbiežāk) raksta kādai no divām principiāli atšķirīgām kategorijām piederoši autori: stāstnieki un statistiķi. Pirmo grāmatas raksturo laba lasāmība, liels kolorītu detaļu daudzums un ļoti ierobežotas raizes par to, cik daudz viņu grāmatās ir faktoloģisku kļūdu. Statistiķa rakstītā darbā tikām informācija būs atkārtoti pārbaudīta, salīdzināta un saskaņota līdz tādam līmenim, ka viņu aprakstītās personas savas personīgās atmiņas varētu veidot uz statistiķa rakstītā bāzes, taču lielākoties šādas grāmatas ir sausas un grūti lasāmas. Ideālajā pasaulē grāmatas rakstītu stāstnieki, bet statistiķi gādātu par to, lai stāstnieku aprakstītais būtu faktoloģiski pamatots. Realitātē gluži ideāli šāda metode, domājams, nestrādā, jo neviens stāstnieks nespēs izturēt statistiķa mūžīgo piekasīšanos un noslieci apšaubīt uzrakstīto, tikām statistiķis agrāk vai vēlāk padosies, saprotot, ka stāstniekaa (kurš tomēr ir grāmatas autors un līdz ar to - galvenais noteicējs) acīs statistiķis ir tikai tāds kaitinošs tehniskais darbinieks, bez kura vispār būtu labāk.
Arnis Ērmanis pilnīgi noteikti ir pieskaitāms statistiķu pulciņam, un, cik var saprast, viņam nemaz tik viegli nenācās sadūšoties pašam uzrakstīt grāmatu par dzimtās Jelgavas futbola vēsturi, bet noteicošs kļuva faktors: ja es to neizdarīšu, tad neviens to neizdarīs. Un tā nu ir tapis šis darbs, kurā aprakstītas futbola norises pilsētā aptuveni 100 gadu garumā. Grāmata ir loģiski (un statistiķa dabai atbilstoši) strukturēta - tā ir hronoloģisks vēstījums, iedalīts pa gadiem, iekļaujot sevī teju visu, kas par Jelgavas futbolu stāstāms - no Virslīgas līdz bērnu futbolam. Autors nav sevišķi aizrāvies ar lielākas uzmanības veltīšanu kādam noteiktam vēstures posmam, kas pilsētas futbola vēstures griezumā šķiet pilnīgi pareizi, tāpat grāmatas beigās sniegtas ievērojamāko Jelgavas futbola varoņu biogrāfijas, atkal jau neradot sajūtu, ka kāds periods būtu nepamatoti pārmērīgi uzsvērts. Grāmata rakstīta ļoti neitrālā manierē, neaizraujoties ar personīgo attieksmi. Faktiski vienīgais sportists, kura pieminēšanā jūtama negatīva attieksme pret viņu no autora puses, ir Aleksandrs Rehtšprehers (par kuru kritiski savā grāmatā rakstījis arī Ainis Ulmanis), kurš skeptiski vērtēts kā treneris un pieminēts, ka neatkarības laikos viņš spēlēja Ķuzes komandā (kas nav melots, bet vairāk tomēr viņš bija ievērojams kā četrkārtējs Latvijas meistars RFK un ASK sastāvā). Tā kā man konkrētā tēma ir tuva, mazliet mulsināja, ka tekstā, ka vācu okupācijas varas apstākļos darbu varēja atsākt visas neatkarības laika sporta biedrības (izņemot ASK, jo nebija Latvijas armijas) kaut kā ignorēja, ka "Hakoah" arī šādas iespējas nebija.
Darbs, kas ir ieguldīts šīs grāmatas tapšanā, protams, ir grandiozs, un šis atkal būtu tas gadījums, kad es teiktu: par laika posmu līdz 2010. gadam Jelgavas futbols tagad ir aprakstīts ar tādu detalizācijas pakāpi, ka vairāk patiešām nevajag. Vienīgi pat tādam diezgan fanātiskam personāžam kā man radās iespaids, ka daudzviet tīri lasāmības pēc un atbilstoši būtiskuma kritērijam, Ērmanis ir racis par dziļu un par daudz. Tas, cik daudz dažāda līmeņa futbola sacensību laika gaitā Jelgavā ir noticis, protams, ir iespaidīgi, un ir svētīgi, ka tas viss ir apkopots šādā grāmatā, bet man kā lasītājam izsekot visiem tiem neskaitāmajiem kausiem un lokālajiem turnīriem, kuri tur parādās, šķiet neiespējami un lielākoties arī nevajadzīgi. Tas arī raisa pārdomas par manis paša projektā esošajiem tekstiem par neatkarības laika Latvijas futbolu - no vienas puses, pilnai ainai, protams, korekti būtu aprakstīt visas reģionālās meistarības (kas bija vairāklīmeņu), rezerves klases (dublieru) čempionātus, junioru sacensības, ierēdņu turnīrus un SSS paralēlo pasauli. Bet, izņemot to, ka tas ir saistīts ar maniakālu darba daudzumu, problēma ir arī tajā, ka šādos apstākļos kļūst grūti novērtēt to, cik reāli katrs konkrētais sasniegums ir vērtīgs.
Tomēr, kā lai arī nebūtu, šī grāmata ir ļoti vērtīgs izdevums, kuram vajadzētu atrasties katra nopietna Latvijas futbola entuziasta grāmatplauktā, it īpaši tāda, kuram vismaz kādā viņa dzīves posmā ir simpatizējis Jelgavas futbols. Un, kas ir ievērības cienīgi, šajā 2012. gadā izdotajā grāmatā var atrast šādu tekstu par Daini Kazakēviču: "Dainis ir maksimālists un klusībā lolo sapni kādreiz nokļūt pie Latvijas izlases stūres."
Arnis Ērmanis pilnīgi noteikti ir pieskaitāms statistiķu pulciņam, un, cik var saprast, viņam nemaz tik viegli nenācās sadūšoties pašam uzrakstīt grāmatu par dzimtās Jelgavas futbola vēsturi, bet noteicošs kļuva faktors: ja es to neizdarīšu, tad neviens to neizdarīs. Un tā nu ir tapis šis darbs, kurā aprakstītas futbola norises pilsētā aptuveni 100 gadu garumā. Grāmata ir loģiski (un statistiķa dabai atbilstoši) strukturēta - tā ir hronoloģisks vēstījums, iedalīts pa gadiem, iekļaujot sevī teju visu, kas par Jelgavas futbolu stāstāms - no Virslīgas līdz bērnu futbolam. Autors nav sevišķi aizrāvies ar lielākas uzmanības veltīšanu kādam noteiktam vēstures posmam, kas pilsētas futbola vēstures griezumā šķiet pilnīgi pareizi, tāpat grāmatas beigās sniegtas ievērojamāko Jelgavas futbola varoņu biogrāfijas, atkal jau neradot sajūtu, ka kāds periods būtu nepamatoti pārmērīgi uzsvērts. Grāmata rakstīta ļoti neitrālā manierē, neaizraujoties ar personīgo attieksmi. Faktiski vienīgais sportists, kura pieminēšanā jūtama negatīva attieksme pret viņu no autora puses, ir Aleksandrs Rehtšprehers (par kuru kritiski savā grāmatā rakstījis arī Ainis Ulmanis), kurš skeptiski vērtēts kā treneris un pieminēts, ka neatkarības laikos viņš spēlēja Ķuzes komandā (kas nav melots, bet vairāk tomēr viņš bija ievērojams kā četrkārtējs Latvijas meistars RFK un ASK sastāvā). Tā kā man konkrētā tēma ir tuva, mazliet mulsināja, ka tekstā, ka vācu okupācijas varas apstākļos darbu varēja atsākt visas neatkarības laika sporta biedrības (izņemot ASK, jo nebija Latvijas armijas) kaut kā ignorēja, ka "Hakoah" arī šādas iespējas nebija.
Darbs, kas ir ieguldīts šīs grāmatas tapšanā, protams, ir grandiozs, un šis atkal būtu tas gadījums, kad es teiktu: par laika posmu līdz 2010. gadam Jelgavas futbols tagad ir aprakstīts ar tādu detalizācijas pakāpi, ka vairāk patiešām nevajag. Vienīgi pat tādam diezgan fanātiskam personāžam kā man radās iespaids, ka daudzviet tīri lasāmības pēc un atbilstoši būtiskuma kritērijam, Ērmanis ir racis par dziļu un par daudz. Tas, cik daudz dažāda līmeņa futbola sacensību laika gaitā Jelgavā ir noticis, protams, ir iespaidīgi, un ir svētīgi, ka tas viss ir apkopots šādā grāmatā, bet man kā lasītājam izsekot visiem tiem neskaitāmajiem kausiem un lokālajiem turnīriem, kuri tur parādās, šķiet neiespējami un lielākoties arī nevajadzīgi. Tas arī raisa pārdomas par manis paša projektā esošajiem tekstiem par neatkarības laika Latvijas futbolu - no vienas puses, pilnai ainai, protams, korekti būtu aprakstīt visas reģionālās meistarības (kas bija vairāklīmeņu), rezerves klases (dublieru) čempionātus, junioru sacensības, ierēdņu turnīrus un SSS paralēlo pasauli. Bet, izņemot to, ka tas ir saistīts ar maniakālu darba daudzumu, problēma ir arī tajā, ka šādos apstākļos kļūst grūti novērtēt to, cik reāli katrs konkrētais sasniegums ir vērtīgs.
Tomēr, kā lai arī nebūtu, šī grāmata ir ļoti vērtīgs izdevums, kuram vajadzētu atrasties katra nopietna Latvijas futbola entuziasta grāmatplauktā, it īpaši tāda, kuram vismaz kādā viņa dzīves posmā ir simpatizējis Jelgavas futbols. Un, kas ir ievērības cienīgi, šajā 2012. gadā izdotajā grāmatā var atrast šādu tekstu par Daini Kazakēviču: "Dainis ir maksimālists un klusībā lolo sapni kādreiz nokļūt pie Latvijas izlases stūres."
2020-06-14
comments powered by Disqus