Atgaisma
Kaut kā pēdējā laikā pārāk daudz man ir sanācis lasīt stāstu krājumus, kas patiesībā nav man pats tuvākais formāts. Domājams, vajadzētu ar šo iepauzēt, tomēr Arno Jundzes "Atgaismu" izlasīju. Septiņos stāstos Arno Jundze pievēršas dažādiem vīriešiem, kuri raud vai kuri neraud. Lielākoties sāk Jundze ar visai ikdienišķām situācijām un tādiem tēliem/situācijām, kas absolūti sakņojas realitātē un bieži arī stereotipos, bet itin bieži stāsta gaitā realitāte atkāpjas, tās vietu ieņemot ārpusķermeniskiem kontaktiem un nepavisam vairs ne ikdienišķajam. Īsi raksturošu katru no tiem.
"Grēku nožēlošana" vēsta par kādu žurnālistu, kurš cītīgi pievērsies lustrācijas jautājumam un tam, ka čekas ziņotāju vārdus vajadzētu nodot atklātībai. Taču paša mātes stāsts (vēstules veidā) liek viņam saprast, ka viss nav gluži tik melns vai balts un ka arī viņš pats dzīvo stikla namā. Šis stāsts manī raisa preturnīgas emocijas - no vienas puses, es saprotu autora domu, es saprotu, ka mums, tiem, kam nebija jāizvēlas, nebija jāpieņem smagi lēmumi, ir viegli spriest un ir viegli kritizēt, bet no otras puses šajā tekstā autors tomēr ar mani kā lasītāju manipulē un liek vispārināt to, kas nav vispārināms. Proti, es varu pieņemt, ka bija tādi stāsti kā varoņa mātei, kura kļuva par neveiksmīgas sagadīšanās ķīlnieci un par to vēl turklāt dārgi samaksāja, bet tas nemaina faktu, ka bija gana daudz viņas līdzcilvēku, kuri par ziņotājiem kļuva bez jebkādas piespiešanas, savtīgu apsvērumu vadīti, un es neuzskatu, ka to pirmo dēļ tie otrie būtu arī pelnījuši piedošanu.
"Un tu esi viens" vēsta par vīrieti, kuram ir izdevies fiziski aizbēgt no tās nomācošās un deģenerētās lauku vides, kurā viņš ir uzaudzis, tomēr lielā mērā - tikai fiziski. Un viņam gandrīz gadās saulainajā Grieķijā kļūt par īpašnieku namam, kas no iekšpuses atbilst tieši tam, no kā viņš visu dzīvi ir bēdzis (bet fasāde, protams, ir skaista). Jā, un viņu pamet sieviete, jo "mums nekas nesanāks".
"Sentimentāls stāsts par sliktu boršču" sākas padomju skolā, kur #zēnamNeveicas. Skolas vidi Jundze apraksta tik ļoti ticami, ka es gandrīz vai varēju sajust to slikto boršču savā mutē un ieelpot padomju skolas smārdu. Taču zēnam izdodas izaugt par gana veiksmīgu vīru, kuram stāsta gaitā pašūs uzvalku. Bet tas nebūs parasts Drēbnieks, kas viņam to pašūs, un varonim būs jāiemācās, ka viņam savā dzīvē ir jāvar darīt vairāk, nekā viņš to pašlaik dara (un ar to sākas krājuma pārdabiskā daļa).
"Laika vecis un Elvis" - arī šis ir stāsts tematikā "neiznieko savu dzīvi". Elvis strādā ministrijā, lieki nekomunicē ar cilvēkiem un vienkārši eksistē, vienpatns un bez kādas misijas apziņas. Taču nāvei tuva pieredze varētu likt viņam mainīties, sastopoties ar Laika veci, kurš cilvēka nāves brīdī apstādina pulksteņus.
"Visi vīri kā vīri jeb Patiess stāsts par sniega puisēnu Uvi" - vīrietis, kurš visu mūžu ir bijis kājslauķis dažādiem saviem līdzcilvēkiem, ņem un sadumpojas. Un izkūst.
"Haralds ir traks" galvenais varonis ir kāds veiksmīgs mākslinieks, kurš galvenokārt mīt savā lauku īpašumā, gatavo visādas stilīgas performances (un māk arī tām piesaistīt kapitālu), taču projekts - pļavā iemūrētas vairākas durvis Haraldu izved ārpus šīs realitātes robežām.
"Domā, Edmund, domā" - vairumam no mums labi pazīstamo sajūtu - fantomo telefona vibrēšanu - Arno Jundze pārvērš stāstā par saziņu ar ārpusfizisko pasauli, kurai vajadzētu palīdzēt Edmundam rīkoties. Te ārpus realitātes rāmjiem izkāpj ne tikai varonis, bet arī laiktelpa.
Lielākoties man patika tas, kā Jundze pavērsa situācijas, kurās viņš ievietoja savus varoņus, tomēr kopējais iespaids par stāstu krājumu man bija tāds, ka šie vīrieši, par kuriem viņš raksta, ir pārāk stereotipiski, pārāk atbilstoši kaut kādiem šabloniem, un vēl jo vairāk no tā cieš pārējie personāži. Piemēram, Uvja vecāki un sieva šķiet izgriezti no kartona, tik plakani viņi ir. Un man nepatīk apziņa, ka šī grāmata ir tāda, no kuras man kā lasītājam vajadzētu kaut ko mācīties, paņemt līdzi kaut ko vērtīgu atziņu veidā. Es dumpojos un saku: "Nē, paldies!"
"Grēku nožēlošana" vēsta par kādu žurnālistu, kurš cītīgi pievērsies lustrācijas jautājumam un tam, ka čekas ziņotāju vārdus vajadzētu nodot atklātībai. Taču paša mātes stāsts (vēstules veidā) liek viņam saprast, ka viss nav gluži tik melns vai balts un ka arī viņš pats dzīvo stikla namā. Šis stāsts manī raisa preturnīgas emocijas - no vienas puses, es saprotu autora domu, es saprotu, ka mums, tiem, kam nebija jāizvēlas, nebija jāpieņem smagi lēmumi, ir viegli spriest un ir viegli kritizēt, bet no otras puses šajā tekstā autors tomēr ar mani kā lasītāju manipulē un liek vispārināt to, kas nav vispārināms. Proti, es varu pieņemt, ka bija tādi stāsti kā varoņa mātei, kura kļuva par neveiksmīgas sagadīšanās ķīlnieci un par to vēl turklāt dārgi samaksāja, bet tas nemaina faktu, ka bija gana daudz viņas līdzcilvēku, kuri par ziņotājiem kļuva bez jebkādas piespiešanas, savtīgu apsvērumu vadīti, un es neuzskatu, ka to pirmo dēļ tie otrie būtu arī pelnījuši piedošanu.
"Un tu esi viens" vēsta par vīrieti, kuram ir izdevies fiziski aizbēgt no tās nomācošās un deģenerētās lauku vides, kurā viņš ir uzaudzis, tomēr lielā mērā - tikai fiziski. Un viņam gandrīz gadās saulainajā Grieķijā kļūt par īpašnieku namam, kas no iekšpuses atbilst tieši tam, no kā viņš visu dzīvi ir bēdzis (bet fasāde, protams, ir skaista). Jā, un viņu pamet sieviete, jo "mums nekas nesanāks".
"Sentimentāls stāsts par sliktu boršču" sākas padomju skolā, kur #zēnamNeveicas. Skolas vidi Jundze apraksta tik ļoti ticami, ka es gandrīz vai varēju sajust to slikto boršču savā mutē un ieelpot padomju skolas smārdu. Taču zēnam izdodas izaugt par gana veiksmīgu vīru, kuram stāsta gaitā pašūs uzvalku. Bet tas nebūs parasts Drēbnieks, kas viņam to pašūs, un varonim būs jāiemācās, ka viņam savā dzīvē ir jāvar darīt vairāk, nekā viņš to pašlaik dara (un ar to sākas krājuma pārdabiskā daļa).
"Laika vecis un Elvis" - arī šis ir stāsts tematikā "neiznieko savu dzīvi". Elvis strādā ministrijā, lieki nekomunicē ar cilvēkiem un vienkārši eksistē, vienpatns un bez kādas misijas apziņas. Taču nāvei tuva pieredze varētu likt viņam mainīties, sastopoties ar Laika veci, kurš cilvēka nāves brīdī apstādina pulksteņus.
"Visi vīri kā vīri jeb Patiess stāsts par sniega puisēnu Uvi" - vīrietis, kurš visu mūžu ir bijis kājslauķis dažādiem saviem līdzcilvēkiem, ņem un sadumpojas. Un izkūst.
"Haralds ir traks" galvenais varonis ir kāds veiksmīgs mākslinieks, kurš galvenokārt mīt savā lauku īpašumā, gatavo visādas stilīgas performances (un māk arī tām piesaistīt kapitālu), taču projekts - pļavā iemūrētas vairākas durvis Haraldu izved ārpus šīs realitātes robežām.
"Domā, Edmund, domā" - vairumam no mums labi pazīstamo sajūtu - fantomo telefona vibrēšanu - Arno Jundze pārvērš stāstā par saziņu ar ārpusfizisko pasauli, kurai vajadzētu palīdzēt Edmundam rīkoties. Te ārpus realitātes rāmjiem izkāpj ne tikai varonis, bet arī laiktelpa.
Lielākoties man patika tas, kā Jundze pavērsa situācijas, kurās viņš ievietoja savus varoņus, tomēr kopējais iespaids par stāstu krājumu man bija tāds, ka šie vīrieši, par kuriem viņš raksta, ir pārāk stereotipiski, pārāk atbilstoši kaut kādiem šabloniem, un vēl jo vairāk no tā cieš pārējie personāži. Piemēram, Uvja vecāki un sieva šķiet izgriezti no kartona, tik plakani viņi ir. Un man nepatīk apziņa, ka šī grāmata ir tāda, no kuras man kā lasītājam vajadzētu kaut ko mācīties, paņemt līdzi kaut ko vērtīgu atziņu veidā. Es dumpojos un saku: "Nē, paldies!"
2025-08-04
comments powered by Disqus