Liela daļa stāstu tematikas stipri līdzinās Andrusa Kivirehka pasakām, turklāt šis tas ir pat gandrīz tīrais copy-paste - tā svešā muša, kas ielidojusi virtuvē un kuru neviens nespēj identificēt, ir ne vairāk kā variācija par ķemmi, kas nonāca uz galda Kivirehka pasakā, kamēr ledusskapī risinošais mīlasstāsts ir kaut kas pa vidu starp pelmeņu piedzīvojumiem Kivirehka īspasakā un cukurdozes un krējumtrauka romantisko līniju "Oskarā un lietās". Tas, kā Jundze šos stāstus pasniedz, protams, drusku atšķiras no Kivirehka naivisma manieres, bet lietas būtību tas nemaina - ja man jāizvēlas šajā tematikā starp Kivirehka oriģinālu un Jundzes interpretāciju, es palikšu pie igauņu varianta. Faktiski no šīs grāmatas pa īstam man patika viena pasaka - un tā arī ar virtuvi bija saistīta ierobežotā mērā: par saimnieces lidojumu ar slotu, pasaka ar lielisko citātu:
- Bet es taču neesmu ragana, - iebilda saimniece. - Un man sāp galva. - Tad nu gan! - nosmējās slota. - Atradusi attaisnojumu. Par galvassāpēm vari stāstīt vīram, bet ar raganām ir ļoti vienkārši. Visas mazās meitenes sapņo kļūt par princesēm, bet, kad izaug, visbiežāk kļūst par raganām. Domā, tu esi kāds izņēmums?
Arī turpmākā šī stāsta gaita ir asprātīga un neizklausās pēc atgremota Kivirehka. Jā, te var diskutēt, cik un vai vispār šī pasaka ir paredzēta sākumskolas vecuma bērniem, kas oficiāli ir šis grāmatas mērķauditorija, bet - es jau arī nevērtēju to, cik ļoti šī grāmata ir piemērota pašiem bērniem, jo realitāte ir tāda - bērnu preferences literatūrā ar grāmatu kvalitāti vispār ir minimāli saistītas. Esterei šī grāmata patika, pati viņa arī to lasīja, bet bērniem jau tas tieši labāk strādā - ka grāmatā lasāmais šķiet pazīstams un saprotams, tālab viņas acīs līdzība ar Kivirehka stāstiem noteikti ir drīzāk pluss, nevis mīnuss. Tikām manā skatījumā, izvēlēties "Virtuves pasaciņas" pār "Kaku un pavasari" ir kā dot priekšroku "Ace of Base" pret ABBA.