Ārprāta nakts 2014
Nakts orientēšanās pasākums "Ārprāta nakts" ir leģendārs, tur divu domu nevar būt. Pirmo reizi tas notika pirms tik daudz gadiem, ka būtu pat neērti teikt - kāds vēl padomās, ka Šmita kungs jau būtu jāsēdina ragutiņās un jāved uz mežu. Bet man tikai šogad pirmo reizi bija iespēja šajā mitoloģiski episkajā pasākumā piedalīties.
Vispār jau nav jautājumu - orientierists es esmu nekāds - kaut kur uzskrienu pāris reizes gadā un ar meklēšanos tumsā no manis vispār neko dižu nesagaidīsi. Bet ja zini, ka pasākumā var dabūt vafeles, ir taču motivācija piedalīties? Un arī ar vienības veidošanu šim pasākumam īpašu problēmu nebija - sarunājām, ka (lai arī pasākums ir individuāls, pa pirkstiem Edijs nesit arī tiem, kas iet bariņos) startēsim četratā - Marina un es, kā arī Raitis un Anita. Tiesa, beigās izrādījās, ka Anita labprātāk izvēlējās pavadīt vakaru mājās "Hameleonu rotaļu" sabiedrībā (vai kaut kā tā), tālab uz Baldoni braucām trijatā.
Sākotnēji bija domāts, ka vispirms Marina un es aiziesim un slēpņotāju tikšanās pasākumu pirtī Visu svēto dienas priekšvakara (tautas valodā - helovīna) ietvaros, Marina pat ieguldīja pamatīgu darbu, veidojot papjēmašē tehnikā galvā liekamu ķirbi, bet beigās izdomājām, ka iztiksim tāpat, tādējādi nedodot Raitim iespēju piektdienas vakaru pavadīt, malkojam ārstnieciskas dziras un dauzām Ingress portālus kādos apkārtnes kapos.
Piebraucām pie Mencendarbes muižas (tik ātri tas negāja, jo vakars bija padevies izcili miglains), gribējām jau doties iekšā tajā (priekšā mūs sagaidīja ļoti daudz mašīnu), kad no Muižas izpeldēja dažas visnotaļ pieklājīgi ģērbtas kundzītes. Es nebūt nesaku, ka orientēties dodas tikai netīri sušķi, bet tās patiešām nebija "Ārprāta nakts" dalībnieces - izrādījās, ka muižas ēkā vienlaicīgi noritēja divi pasākumi. Vispār jau mēs būtu varējuši pievienoties arī ballītei, bet izskatījās, ka tā jau gāja uz beigām, tālāb sekojām norādēm un devāmies iekšā pa citām durvīm. Tur sastapām Ediju un viņa "Ārprāta nakts" organizatorisko komandu un vēl pāris šur tur redzētas sejas (visādi prusaki vai zinies).
Šajā Ārprāta naktī bija pieejamas sešas dažāda garuma orientēšanās distances, kuras varēja iet. Raitis uzstāja, ka mums jāņem garākā, Edijs pretī teica, ka līdz pēcpusdienai gluži mūs negaidīs (pulkstenis tai brīdī rādīja tuvu vienpadsmitiem vakarā). Beigās vienojāmies par piekto distanci - šķiet, vārnas lidojumā tur sanāktu septiņkomāseptiņi kilometri. Bet mēs jau neesam vārnas un uz tik izcilu azimutēšanu nepretendējām. Sarakstījām leģendas lapiņas un - aidā mežā!
Vai tā mēs domājām, ka būs Aidā! Vispirms atklājās, ka mēs nemaz nesapratām, kur vispār atrodamies, jo izrādījās, ka kartē norādītā starta vieta nebija gluži tā vieta, kurā mēs jau atradāmies. Rūpīgāk nopētot karti, sapratām, ka līdz startam būs vēl jāaiziet, ko tad arī apņēmīgi darījām. Nopietnas bažas radīja migla - ar manu lākturi ar patukšajām baterijām pietika knapi, lai izgaismotu karti rokās, bet ceļu uz priekšu neredzēja gandrīz ne nieka. Miglainais gaiss bija mitrs un tik blīvs, ka kādu vieglāku karoti tajā varbūt pat varētu iekārt. Beidzot starts bija sasniegts un varēja doties patiešām ceļā.
Kā vēlāk izteicās Raitis - Edijs bija par zemu novērtējis mūsu vēlmes pēc mazohisma, jo distanci varēja iziet sausām kājām. Nē, es savas kurpes tomēr pamanījos piesmelt vienīgajā izteikti slapjākajā punktā, bet kopumā tiešām izcili slapjš tur nebija. Droši vien tu man tāpat neticētu, ja es teiktu, ka mēs šo maršrutu izgājām gluži bez GPS izmantošanas (švaki orientieristi, tumsa, migla - ka tik ne tā!), bet gluži tikai "po priboram" arī negājām - cik varējām, tik lietojām kartes un kompasus, cik nevarējām - šo to no kapitālistiem. Tāpat, kā jau buržujiem pieklājās, izlietojām arī pudeli šampanieša, kura bija palikusi no pavisam nesenās Marinas dzimšanas dienas (nesvinētas).
Gluži līdz pēcpusdienai mēs pa mežu nebridām, bet steigas arī nebija - pa mežu vandījāmies piecarpus stundu garumā, ceļā sastopot gandrīz tikai un vienīgi labi zināmus personāžus, tai skaitā Pēci ar neiztrūkstošo suni, kas distanci veica ar izteiktu ieinteresētību.
Ieradāmies finišā mēs laikā, kad vairums dalībnieku jau sen bija devušies mājās, distancē bija atlicis tik vien kā vientuļais karavīrs Hugo fon Afenšvancs. Ārprāta nakts leģendārākais atribūts - vafeles - arī jau sen bija beidzies, labi, ka pamanījāmies tās dabūt vēl startā, citādi būtu škrobe. Iztukšojām (lielākoties gan bez manas līdzdalības, jo kādam vēl bija jāsēž pie stūres) otro šampanieti, uzkodām cepumus un bija jau tā kā laiks braukt mājās gulēt. Iepriekš bija izskanējusi doma izbraukt caur Mārupes skulptūru dārzu ar mērķi "padauzīt portālus", bet par laimi visi bija gana noguruši, lai bez šādas atrakcijas varētu tomēr iztikt. Sestdiena pēc tam nebija gluži viegla diena, bet par to šeit nebūtu jāstāsta.