Mazliet par otro krastu
Oktobra otrajā-trešajā dekādē man sanāca kādu laiciņu pavadīt otrpus Atlantijas okeānam, mazliet tad nu pastāstīšu, kā tieši man tur gāja.
Vispār jau tajā galā biju darba lietās, bet par savu profesionālo darbību diezgan principiāli šeit nerakstu (tik vien kā varu apliecināt, ka infogr.am ir lielisks uzņēmums, kurā esam iesaistīts jūtos itin lepns), tāpēc par to šeit neko nestāstīšu, tai vietā ieskicēšu savas ārpusdarba aktivitātes Amerikā (un iespaidus).
ASV biju otro reizi mūžā, bet pirmā bija tik sen, ka tā pilnīgi noteikti vairs nav taisnība. Šķiet, ka tā bija 1997.gada vasara? Vai tomēr 1998.? Laikam jau nav būtiski, skaidrs vien - sen, plus tajā reizē pabiju Austrumkrastā, kamēr šoreiz - pie Klusā okeāna. Pilsēta - Sanfrancisko. Hronoloģisku pārskatu pa dienām neveidošu, jo šis nebija atvaļinājums, tā vietā piefiksēšu būtiskākos faktus un izcelšu varbūt pāris kolorītākās epizodes.
1. No rītiem biju ieplānojis, cik nu sanāks, doties skriet un iespēju robežās pārsist kādu "personal best" Endomondo. Pirmais rīts izrādījās smags (kā to arī varēja gaidīt, dodoties skriet mazāk kā 12 stundas pēc ielidošanas Sanfrancisko, ceļā pavadot aptuveni 20 stundas) - 10 kilometrus veicu par aptuveni 10 minūtēm sliktākā laikā, nekā normāli (teju vai stundu biju skrējis), tur gan šo to ietekmēja arī Sanfrancisko itin sarežģītais reljefs ar lielu daudzumu uzkalnu. Otrajā reizē skrējās jau drusku labāk, bet pamanījos pamatīgi nomaldīties, kā rezultātā 10 kilometru atzīmi sasniedzu nevis pie AirBnB, kurā mitinājāmies, bet gan Sanfrancisko finanšu rajonā, no kurienes vēl bija pamatīgs gabals ko kātot mājup, rezultātā 10 kilometri pārvērtās 10 jūdzēs jeb 16 kilometros, kā rezultātā nākamajā dienā par skriešanu pat domāt negribējās. Trešais skrējiens bija pa vieglāku maršrutu - vienkārši riņķoju apkārt kvartālam - un tas deva savu rezultātu - izdevās 10km noskriet mazāk kā 46 minūtēs, būtisku uzlabojot personisko rekordu. Tam sekoja izcili lēns 5 kilometru skrējiens, un pēdējā, piektajā reizē, atkal forsēju pēc maksimālās programmas, sasniedzot 10 kilometru atzīmi pēc 44 minūtēm un 10 sekundēm - šķiet, ka šis rezultāts man kādu laiku paliks nepārspēts.
2. Mazliet sanāca iepazīt vietējo bāru kultūru. Viena no būtiskākajām atklāsmēm - bez personu apliecinoša dokumenta tevi nekur nelaidīs iekšā pat tad, ja izskatīsies esam piedzīvojis vēl ASV pilsoņu karu. Tā kā kādā vakarā Mārtiņš savu pasi bija pamanījies līdzi nepaņemt, viņam šur tur nācās iet iekšā ar Laura autovadītāja apliecību. Plus kādā vakarā Laurim un Mārtiņam visai aizdomīgā meksikāņu bārā kāds kungs bija izmaksājis alu. Savukārt kādā no posmiem starp bāriem iepazināmies ar kādu visai aktīvi noskaņotu jaunieti dīvainā tērpā (kā nekā - Halovīna sezona), kurš ļoti uzstājīgi centās noskaidrot, kurp dodamies. Uz Mikko jautājumu: "Are you wolf?" džeks atbildēja: "I always thought I was just black, but sure I can be wolf."
3. Par velobraukšanu tajā galā (sanāca izbraukt gan arī īrētiem riteņiem pāri Goldengeitas tiltam, gan ar no Mikko aizlienētu riteni pa Sanfrancisko parkiem) - SF ir ļoti draudzīga velobraucējiem pilsēta, ir daudz velojoslu un arī autovadītāji visbiežāk dos tev ceļu situācijās, kur patiesībā tev nav priekšrokas. Vienīgā problēma - apvidus ir izcili kalnains un braukšana nekāda vieglā nesanāk, daudz nākas stumties kalnā, jo visur uzbraukt man neizdevās, lai gan gluži pirmo reizi mūžā uz velosipēda nebijus sēdies.
4. Bezpajumtnieku daudzums. Šausmas! Ja tev šķiet, ka Rīgā ir daudz bomžu - padomā vēlreiz! Turklāt šie bomži visbiežāk nav "parasti alkoholiķi", bet cilvēki ar nopietnām garīgām problēmām, kuriem vajadzētu atrasties psihiatriskajās klīnikās, bet pateicoties ASV specifikai viņi mitinās nevis drošās mājās, bet uz ielas. Un tā izskatās, ka vietējiem tas šķiet pilnīgi normāli. Reizēm gan gadās cilvēki, kuri izskatās pilnīgi normāli, bet pārdesmit sekunžu laikā atklājas, ka viņi tādi tomēr nav - piemēram, pastāsta tev, kā pareizāk nokļūt no punkta A punkta B un tad sāk kaut ko klārēt par Jēzu.
5. Ēdiens. Kā jau cilvēks ar principiem, ne reizes štatos neēdu Maķītī un nedzēru brūno cukursuslu. Gluži veselīgi, protams, neēdu, bet veikalos reizēm ar problēmām uztura izvēlē saskāros - kamēr Latvijā esmu paradis brokastīs likt lietā bezcukura Musli, standarta veikalā Štatos tu vari izvēlēties no 50 brokastu pārslu veidiem, vismazāk saldie no kuriem ir atbaidoši cukuroti. Toties ar ēstuvēm bija forši - tā kā Sanfrancisko ir liela meksikāņu kopiena, šamējo ēdiens tur bija plašā un garšīgā piedāvājumā.
6. Zāle. Pat pabijis (divreiz) Amsterdamā, varu teikt, ka Sanfrancisko ir marihuānas ziņā visnopietnākā pilsēta, kurā man nācies būt - pat puslīdz pieklājīgos rajonos pēc zāles smaržo daudzviet, bet prastākās pilsētas daļās vispār citus aromātus nejūti. Protams, ja ievēro to, ka cilvēki tur labprāt "atlej" vienkārši uz ielas, zāles aromāts nav nemaz tik slikta padarīšana.
7. Svētvietas. Biju namā, kur dzīvojis Džimijs Hendrikss (tur ir suvenīru bode, kurā netirgo neko saistītu ar Hendriksu), pie mājas, kurā dzīvojusi Dženisa Džoplina, pie nama, kurā dzīvoja grupa Grateful Dead. Un nebiju pie mājas, kurā mitinājies Čārlzs Mensons.
Tas laikam arī viss šai brīdī.