Stāsti laika logos
Kas tas īsti bija, ko es izlasīju? Šāds jautājums šķiet neizbēgams, kad esi pieveicis Artūra Snipa stāstu krājumu "Stāsti laika logos". Iespējams, lai viss kļūtu, ja ne gluži skaidrs, tad vismaz mazāk neskaidrs, mazliet jāpastāsta par to, kas tāds īsti bija Artūrs Snips un ar ko viņš bija ievērojams.
Vislabāk Snips bija zināms astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad viņš kopā ar Daini Īvanu bija nozīmīga persona cīņā pret Daugavpils HES celtniecību. Kā rakstnieks debitēja 1973. gadā, galvenokārt rakstīja stāstus - gluži kā šajā grāmatā - un skaitās piederīgs "filozofiskā absurda" prozai. Lūk, šie divi vārdi lielā mērā izsaka to, par ko un kā raksta Snips. Līdzās literārajai darbībai viņam bija visai plaša profesionālā pieredze - viņš bija gan inženieris elektriķis Radioastrofizikas observatorijā Baldonē, gan pasniedzējs RPI (tag. - RTU), gan elektriķis Krievu drāmas teātrī (reizē ar pasniedzēja darbu augstskolā!), gan "Kultūras Fonda Avīzes" galvenais redaktors, gan Latvijas Republikas vēstniecības ekonomiskais padomnieks Baltkrievijā. Šajā lauciņā loģiku arī var saskatīt vienīgi filozofiskā absurda kontekstā.
Krājumā iekļautie stāsti aptver plašu laika periodu - sākot ar astoņdesmito gadu vidu un beidzot ar laiku, kad Krievija nupat bija okupējusi Krimu. Stāstījuma struktūra un maniere - plaša, mainīga. Te ir gan teju vai psiholoģiskais reālisms, gan mazliet tēmas "visi zog", gan stāsti, kuros pasaule peld, viļņojas un nekādi neseko tiem loģikas likumiem, kuriem mēs parasti esam pakļauti. Un tad vēl grāmatas nobeigumā ir groteska "Aizsardzības ministra dēkas", kurā jūtamas ietekmes no vēlīnajām Bunjuela filmām, tā man vismaz šķiet. Reizēm Snipa rakstītais šķiet smieklīgs, bet lielākoties ir pārāk absurds lai šķistu pat tāds. Reizēm viņa stāsti seko noveles principam ar negaidītu atrisinājumu, bet ne vienmēr. Patiesībā tā laikam ir mana lielākā problēma ar šo grāmatu - it kā jau es saprotu, ka pēc definīcijas stāstu krājums ir kaut kas tāds, kam nav vienota vēstījuma un tur var nebūt nekādu vienojošu elementu, bet šis nudien ir tas gadījums, kad sajūta ir, ka doma grāmatai apakšā ir "te nu ir šis tas, ko pēdējo 30 gadu laikā esmu uzrakstījis - ņemiet par labu!" Un tu kā lasītājs tiec mētāts laikā, telpā un spēles noteikumos, un, izlasījis grāmatu, maksimums, ko vari pateikt, ir - esmu to izlasījis. Tik tālu, lai kādam ieteikt vai neieteikt to lasīt, iet neesmu gatavs, jo savā attieksmē pret to esmu vēl mazāk skaidrs kā tā stāsta varonis, kurš nav pārliecināts, kas no tā, kas ar viņu notiek, patiešām ar viņu notiek.
Vislabāk Snips bija zināms astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad viņš kopā ar Daini Īvanu bija nozīmīga persona cīņā pret Daugavpils HES celtniecību. Kā rakstnieks debitēja 1973. gadā, galvenokārt rakstīja stāstus - gluži kā šajā grāmatā - un skaitās piederīgs "filozofiskā absurda" prozai. Lūk, šie divi vārdi lielā mērā izsaka to, par ko un kā raksta Snips. Līdzās literārajai darbībai viņam bija visai plaša profesionālā pieredze - viņš bija gan inženieris elektriķis Radioastrofizikas observatorijā Baldonē, gan pasniedzējs RPI (tag. - RTU), gan elektriķis Krievu drāmas teātrī (reizē ar pasniedzēja darbu augstskolā!), gan "Kultūras Fonda Avīzes" galvenais redaktors, gan Latvijas Republikas vēstniecības ekonomiskais padomnieks Baltkrievijā. Šajā lauciņā loģiku arī var saskatīt vienīgi filozofiskā absurda kontekstā.
Krājumā iekļautie stāsti aptver plašu laika periodu - sākot ar astoņdesmito gadu vidu un beidzot ar laiku, kad Krievija nupat bija okupējusi Krimu. Stāstījuma struktūra un maniere - plaša, mainīga. Te ir gan teju vai psiholoģiskais reālisms, gan mazliet tēmas "visi zog", gan stāsti, kuros pasaule peld, viļņojas un nekādi neseko tiem loģikas likumiem, kuriem mēs parasti esam pakļauti. Un tad vēl grāmatas nobeigumā ir groteska "Aizsardzības ministra dēkas", kurā jūtamas ietekmes no vēlīnajām Bunjuela filmām, tā man vismaz šķiet. Reizēm Snipa rakstītais šķiet smieklīgs, bet lielākoties ir pārāk absurds lai šķistu pat tāds. Reizēm viņa stāsti seko noveles principam ar negaidītu atrisinājumu, bet ne vienmēr. Patiesībā tā laikam ir mana lielākā problēma ar šo grāmatu - it kā jau es saprotu, ka pēc definīcijas stāstu krājums ir kaut kas tāds, kam nav vienota vēstījuma un tur var nebūt nekādu vienojošu elementu, bet šis nudien ir tas gadījums, kad sajūta ir, ka doma grāmatai apakšā ir "te nu ir šis tas, ko pēdējo 30 gadu laikā esmu uzrakstījis - ņemiet par labu!" Un tu kā lasītājs tiec mētāts laikā, telpā un spēles noteikumos, un, izlasījis grāmatu, maksimums, ko vari pateikt, ir - esmu to izlasījis. Tik tālu, lai kādam ieteikt vai neieteikt to lasīt, iet neesmu gatavs, jo savā attieksmē pret to esmu vēl mazāk skaidrs kā tā stāsta varonis, kurš nav pārliecināts, kas no tā, kas ar viņu notiek, patiešām ar viņu notiek.
2022-12-15
comments powered by Disqus