Kazhes pierakstu burtnīca

Iepriekšējo reizi Izraēlā viesojos nu jau pirms kāda laiciņa - 2014. gada septembrī, pilnīgi citā veidā un citos apstākļos, bet kaut kādā dīvainā veidā šis ceļojums man bija atmiņā palicis tik pozitīvā veidā (tur noteikti paldies arī Anitai un Gundaram - maniem tās reizes ceļabiedriem), līdz ar to uz toreiz sev uzdoto jautājumu "Vai braukšu uz Izraēlu vēl?" atbilde no "nezinu" pamazām bija kļuvusi par Jā. Un tā nu sanāca, ka 2017. gada Ziemassvētkos apgādājos ar aviobiļetēm maršrutā Rīga - Telaviva - Rīga.


Kā jau parasti tas gadās, plānošanas fāzē atklājās, ka laika ir pārāk maz. Nezinu, vai kādreiz pienāks tas ceļojums, kurā secināšu: "Apmeklējamajam reģionam esmu atvēlējis pārāk daudz laika, nebūs pietiekami, ko tur darīt." Šoreiz tā noteikti nebija, līdz ar to, jau otro reizi dodoties uz Izraēlu, tā arī man nav izdevies paviesoties pie Sarkanās jūras Eilatā. Kāpēc tā? Pārāk liels attālums Dienvidu virzienā ar maz pilsētām, un braucienam ar mazu bērnu sanāktu drusku par daudz laika automašīnā katru dienu. Vai arī otrs skaidrojums - Izraēlas ziemeļos kopumā bija vairāk vietu, kuras gribējās apmeklēt, nekā tās dienvidos.

Uz kartes maršruts izskatījās aptuveni šādi (ar precizējumu, ka pārvietoties bija paredzēts pa ceļiem, nevis pa azimutu):

Lai nebūtu lieki jādomā par šiem jautājumiem ceļojuma laikā, visas naktsmītnes rezervēju jau iepriekš Internetā (kādu laiciņu nebija tā darīts, kaut kā pēdējos gados vairāk viss gāja spontānajā režīmā, pat Japānā gāja vaļā tīrā improvizācija), tāpat jau savlaicīgi pasūtīju no Sixt auto ar tā paņemšanu un nodošanu Telavivas lidostā. Ja kas: padoms citiem līdzīgu ceļojumu plānotājiem, šis nebija optimālais risinājums. Jau pēc atgriešanās no Izraēlas secināju, ka visērtākais variants mūsu plānojumā būtu bijis sestdienas vakarā (kad ielidojām Telavivā) paņemt taksometru uz pilsētu, bet auto īri sākt nākamajā rītā. Un tāpat atceļā - tā kā jau ceturtdien mēs faktiski noenkurojām mašīnu Jeruzalemē, gan praktiski ērtāk, gan arī finansiāli izdevīgāk būtu bijis tajā pat ceturtdienā mašīnu nodot un tālāk uz Telavivu (vai tās lidostu, atkarībā no izvēlētā risinājuma) atkal braukt ar taksi. Ieguvumi šādā variantā? Mazāk jāmaksā par auto īri, nav jāsatraucas par parkošanās iespējām Telavivā un Jeruzalemē (kur ar šo lietu galīgi nav optimāla situācija).

Līdzīgi kā pirms pāris gadiem braucot uz Jaunzēlandi, šis bija viens no tiem ceļojumiem, kur bija nopietni jādomā par to, kā ģērbties. Ne tādā ziņā, ka mans ģērbšanās stils nebūtu gana tikumīgs, lai būtu pieņemams ticīgiem ebrejiem un musulmaņiem (kaut kā - vienalga), bet tādā ziņā, ka Latvijā ir ziema, bet tur, kurp dodies, pēc Latvijas standartiem vasara. Ja pašiem vēl ir relatīvi vienkārši, ar bērnu labāk eksperimentos neiesaistīties, līdz ar to bijām ļoti pateicīgi Raitim, ka viņš piekrita nogādāt mūs no mūsu pazemes stāvvietas līdz lidostas durvīm. Vispār tāds novērojums - pēc teju katra ceļojuma ir daži "pamatsastāva" cilvēki, kuriem jāsaka Paldies, jo bez viņu palīdzības būtu daudz grūtāk kaut kur aizbraukt, un tāds standarta sastāvs šobrīd ir:
- Raitis kā šoferis;
- mani vecāki kā Proletārieša Ivanoviča izmitinātāji;
- Guna un Mārtiņš kā Kuziņa pagaidu saimnieki.

Tātad, Raitis mūs nogādāja lidostā (lidojuma laiks bija diezgan sakarīgs - sestdienas pēcpusdiena), ietinām plēvē bērna autosēdeklīti, nodevām bagāžu un - uz lidmašīnu! Kas attiecas uz autosēdeklīti, vēl viens "pro tip" - ja tu dodies ceļojumā ar bērnu vecumā zem diviem gadiem, Airbaltic no tevis par katru lidojumu iekasē papildu 35 eiro, kas ir vairāk nekā, piemēram, LOT gadījumā, toties vismaz kaut kādu bonusu tā nodrošina - līdzās bērnu ratiem bērnam pienākas vēl viena nododamās bagāžas pozīcija 10 kilogramu apmērā. Ja ņem vērā, ka sēdvietu bērnam neizsniedz, vismaz kaut kas, par ko tu maksā, šādā veidā atklājas. Un braukt ar savu autosēdeklīti (ja tev ir gana mazs bērns, lai būtu mazs, proti, guļošā tipa, sēdeklītis) ir kopumā mierīgāk, nekā ar tādu, ko izsniegs autoīres kantoris. Vēl viens padoms - ko paši gan nebijām aizdomājušies pareizi īstenot: sēdeklīti labāk ir ielikt kādā lielā somā (piem., poļu tirgus somā), kur varēsi ieviest vēl kādas mantas + nebūs jāsatraucas par to, vai tas ceļojuma galu nesasniegs netīrs un apskrāpēts.

Rīgas lidostā zīmīgākais elements bija tāds, ka barista (pieņemsim, ka tā viņu vajadzētu dēvēt) pietiekami normāla paskata kafejnīcā bija tik ļoti matemātiski apdāvināts, ka pēc lūguma piepildīt trešdaļu termosa ar karstu ūdeni (bērna vajadzībām), viņam nācās vērsties pie kolēģa ar jautājumu: tas ir vairāk vai mazāk par pusi? Nudien, spēcīgs matemātiķa potenciāls!

Par lidojumu, protams, biju satraucies, jo gana labi atcerējos, ka ceļš uz Japānu nebija viegls. Tomēr šoreiz mums nudien veicās - Estere sevišķi nesūdzējās un četrarpus stundas lidmašīnā pavadīja gaužām mierīgi, tādā mērā, ka pat kundze, kas sēdēja rindā tieši aiz mums, vēlāk izteica komplimentu par to, cik labi mūsu bērns uzvedies lidojuma laikā. Par ko gan vajadzētu pasūdzēties - par vienu galīgi nesmuku izgājienu no Airbaltic puses. Proti, zināms, ka ja tu papildu nesamaksā par sēdvietas izvēli, var gadīties, ka tevi un tavus līdzbraucējus sasēdinās atsevišķās vietās. Taču kopumā tu tomēr negaidi, ka tā patiešām notiks, ja tu lido:
1) ar sievu un zīdaini;
2) reisā ar pustukšu lidmašīnu.

Tomēr tieši tā notika - uz iekāpšanas kartēm mani un Marini šķīra desmit rindas. Cita lieta, ka mēs, protams, sarunājām maiņu (kurš gan neizmantos iespēju tomēr nesēdēt blakus zīdainim!), un vēl cita lieta, ka ja mēs nevarētu sarunāt ar Marinas kaimiņu, noteikti varētu vienoties ar Māri, kurš sakritības pēc vienlaikus ar mums lidoja gan uz Izraēlu, gan atpakaļ (viņš devās uz konferenci Telavivā).

Iepriekšējā reizē ielidošana Izraēlā man bija piedzīvojumiem bagāta, bet šoreiz nekādu aizķeršanos nebija, lai arī pa šo laiku esmu kļuvis tikai bārdaināks un vēl mazāk līdzīgs savai pases fotogrāfijai. Domājams, ka lielākie nopelni te bija Marinai un Esterei - ar sievu un meitu, kas nekādi neizskatās potenciālas džihādistes, arī es pats kļuvu mazāk bīstams. Protams, dažādo pārbaužu daudzuma dēļ kāds laiks pagāja, līdz tikām autoīres kantorī, bet vismaz neviens man neuzdeva čupām mīklainu jautājumu. Ā, ok - pāris jautājumu pie pasu pārbaudes bija par tēmu "kādas izcelsmes ir tavs uzvārds un kā sauc tavu tēvu?", bet tas kaut kā sevišķi nesatrauca - kaut ko jau viņiem vajag pajautāt, lai pārliecinātos, vai es nejauši neatbildu, ka patiesībā esmu Abdula Ismaīls no AAE. Bet - tā kā es neesmu Abdula Ismaīls, tad veiksmīgi tikām visām pārbaudēm cauri, kaut kā iespiedām visas mantas sīkajā Kia Picanto (auto bija tik mazs, ka vairākas dienas bērnu ratiņi brauca kā pasažieris man blakus krēslā) un devāmies meklēt mūsu viesnīcu. Ar to radās pirmie sarežģījumi, bet par to - nākamreiz!