Koncerts Mazajā ģildē
Ar Oskara Jansona muzikālo darbību esmu iepazinies pāris viņa koncertos kopā ar Edgaru Šubrovski, un laikam gan jāsaka - par sevišķu viņa cienītāju kļuvis neesmu, it īpaši koncerts Noasā ar tā pārmērīgi kantrī tuvo noskaņu mani bija satraucis. Taču tas neliedza man doties uz Jansona ieraksta "Montserrat" prezentācijas koncertu Mazajā ģildē. Sāksim kaut vai ar to, ka neatceros, vai vispār jebkad esmu bijis tur uz kādu priekšnesumu. Tomēr vairāk mani motivēja Jansona pavadošais sastāvs šajā vakarā: koris "Mūza" un grupa "Jūk".
Kas attiecas uz grupu "Jūk", tā ir visnotaļ radniecīga ansamblim "Manta", tās sastāvā šajā vakarā ietilpa pats Jansons, Edgars Šubrovskis, Sniedze Prauliņa, Dina Skreitule un Raitis Viļumovs, tāpat koncertā piedalījās mūziķi, kas neskaitījās "Jūk" dalībnieki: Edgars Mākens, Reinis Pētersons, Lelde Vaivode un Andrejs Vasiļjevs (un vēl viens Mantas dalībnieks Oskars Upenieks šajā vakarā bija klāt otrā sev tradicionālā ampluā - kā fotogrāfs). Ja kas - kamēr pasākuma programmā bija raksturots, ka Mākens spēlēs klavieres un melodiku, patiesībā melodiku spēlēja Sniedze, bet Mākens pāris kompozīcijas pildīja klarnetista pienākumus (ok, nevaru ar garantiju apgalvot, ka arī viņš kādu brīdi nespēlēja melodiku, bet ar klarneti rokās viņu redzēju, šķiet, pirmo reizi).
"Montserrat", cik saprotu, sākās kā Oskara Jansona maģistra darbs vēsturē, bet pamazām aizgāja neceļos un 2015. gadā pārvērtās par digitāla formāta ierakstu, ko pats Jansons ierakstīja mājas studijā, iespēlējot tajā itin plašu spektru instrumentu klāstu, kamēr kā palīgi ierakstā piedalījās Monta Zaļkalne, Māris Melbārdis, Reinis Pētersons un Lelde Vaivode. Koncertā itin prognozējami Jansons pats vairākus instrumentus vienlaicīgi spēlēt nevarēja, līdz ar to bija nepieciešams papildu sastāvs, ieskaitot kori (kura partijas sagatavoja Sniedze Prauliņa), un tā nu tapa šāds pasākums, kur "Montserrat" varēja dzirdēt dzīvajā izpildījumā (visai iespējams - pirmo un pēdējo reizi šādā veidā).
Līdzīgākais koncerts, kādā esmu bijis, bija pērn, kad savu albumu "Inkrustācija" prezentēja Sniedze Prauliņa. Vairākas sastāvdaļas bija tādas pat - koris "Mūza", liela daļa mūziķu, arī pati pasākuma ideja - teju vienpersoniski tapis ieraksts, kas piedzīvojis aranžējumu dzīvajam izpildījumam. Un gluži kā toreiz varu teikt - koncerts bija ļoti labs! Muzikālais materiāls ar visai plašu žanrisko piederību, kur sava vieta ir gan noskaņām no senas tautas mūzikas, gan reliģiska rakstura materiālam, gan rokmūzikas elementiem, brīnišķīgi saklājās kopā vienā lielā garšīgā tortē. Līdzās pašam vakara vaininiekam Jansonam jūtamākie vakara varoņi bija Reinis Pētersons, Mākens un Sniedze Prauliņa, taču galvenais šajā pasākumā bija kopējais rezultāts, nevis tā sastāvdaļas. Līdz ar to par pārsteigumu sev pašam koncerta noslēgumā iegādājos arī "Montserrat" diskā, ko sākotnēji nebūt nebiju plānojis, un kamēr pats neesmu to vēl mājas apstākļos klausījies, maniem vecākiem esot paticis.
Kas attiecas uz grupu "Jūk", tā ir visnotaļ radniecīga ansamblim "Manta", tās sastāvā šajā vakarā ietilpa pats Jansons, Edgars Šubrovskis, Sniedze Prauliņa, Dina Skreitule un Raitis Viļumovs, tāpat koncertā piedalījās mūziķi, kas neskaitījās "Jūk" dalībnieki: Edgars Mākens, Reinis Pētersons, Lelde Vaivode un Andrejs Vasiļjevs (un vēl viens Mantas dalībnieks Oskars Upenieks šajā vakarā bija klāt otrā sev tradicionālā ampluā - kā fotogrāfs). Ja kas - kamēr pasākuma programmā bija raksturots, ka Mākens spēlēs klavieres un melodiku, patiesībā melodiku spēlēja Sniedze, bet Mākens pāris kompozīcijas pildīja klarnetista pienākumus (ok, nevaru ar garantiju apgalvot, ka arī viņš kādu brīdi nespēlēja melodiku, bet ar klarneti rokās viņu redzēju, šķiet, pirmo reizi).
"Montserrat", cik saprotu, sākās kā Oskara Jansona maģistra darbs vēsturē, bet pamazām aizgāja neceļos un 2015. gadā pārvērtās par digitāla formāta ierakstu, ko pats Jansons ierakstīja mājas studijā, iespēlējot tajā itin plašu spektru instrumentu klāstu, kamēr kā palīgi ierakstā piedalījās Monta Zaļkalne, Māris Melbārdis, Reinis Pētersons un Lelde Vaivode. Koncertā itin prognozējami Jansons pats vairākus instrumentus vienlaicīgi spēlēt nevarēja, līdz ar to bija nepieciešams papildu sastāvs, ieskaitot kori (kura partijas sagatavoja Sniedze Prauliņa), un tā nu tapa šāds pasākums, kur "Montserrat" varēja dzirdēt dzīvajā izpildījumā (visai iespējams - pirmo un pēdējo reizi šādā veidā).
Līdzīgākais koncerts, kādā esmu bijis, bija pērn, kad savu albumu "Inkrustācija" prezentēja Sniedze Prauliņa. Vairākas sastāvdaļas bija tādas pat - koris "Mūza", liela daļa mūziķu, arī pati pasākuma ideja - teju vienpersoniski tapis ieraksts, kas piedzīvojis aranžējumu dzīvajam izpildījumam. Un gluži kā toreiz varu teikt - koncerts bija ļoti labs! Muzikālais materiāls ar visai plašu žanrisko piederību, kur sava vieta ir gan noskaņām no senas tautas mūzikas, gan reliģiska rakstura materiālam, gan rokmūzikas elementiem, brīnišķīgi saklājās kopā vienā lielā garšīgā tortē. Līdzās pašam vakara vaininiekam Jansonam jūtamākie vakara varoņi bija Reinis Pētersons, Mākens un Sniedze Prauliņa, taču galvenais šajā pasākumā bija kopējais rezultāts, nevis tā sastāvdaļas. Līdz ar to par pārsteigumu sev pašam koncerta noslēgumā iegādājos arī "Montserrat" diskā, ko sākotnēji nebūt nebiju plānojis, un kamēr pats neesmu to vēl mājas apstākļos klausījies, maniem vecākiem esot paticis.
2018-02-21
comments powered by Disqus