Kazhes pierakstu burtnīca

"Un solīja Izraēlas Toms Bricis, ka trešajā dienā gāzīs tāds lietus, kas aizskalos visus grēciniekus..." Apmēram šāda bija laika prognoze gaidāmajai dienai, un nakts pirms tās itin labi attaisnoja prognozes solīto - lija, lija un vēlreiz lija. Dīvainā kārtā gan lietus mitējās uz to laiku, kad mēs sataisījāmies doties ārā no mājas un brīžiem pat uzspīdēja saule, radot sajūtu, ka varbūt tomēr mums nevajadzētu īstenot iepriekš izskanējušo plānu par šīs dienas pavadīšanu kādā muzejā vai lielveikalā.


Virziens, kurā braucām, bija itin līdzīgs iepriekšējās dienas maršrutam, tikai salīdzinoši drusku vairāk uz Dienvidiem. Sākotnējais galamērķis bija Galilejas jūra (ezers) un Tibērijas pilsēta. Patiesībā jau vienreiz es Tibērijā biju paviesojies, tiesa, toreiz laikam neko vairāk par humusa restorānu neredzējām (tiesa, tas bija labs un man bija žēl, ka neizdevās to atrast vēlreiz), bet šajā reizē apskatījām arī pilsētas tūristiem draudzīgāko daļu, proti, promenādi. Vispār gan joprojām varu piekrist mūsu iepriekšējās reizes Galilejas jūras hostam, ka Tibērija nav nekāda dižā pilsēta (viņš to pamatoja ar ortodoksiem, kas vada vietējo pašvaldību un neļauj attīstīties tūrismam) - pilsēta ir diezgan nolaista, ar ļoti sliktām ietvēm un diezgan nedraudzīga gājējiem. Atceļā uz auto nedaudz beidzot iekļuvām izslavētajā lietū (uz dažām minūtēm) un piestājām uz pauzi tuvējā kebabnīcā/šavarmnīcā.



Izbraucām vēl kādu loku gar ezeru līdz vienam zemes slēpnim, gandrīz (nejauši) iebraucām Svētā Pētera dzimtajā ciematā (par laimi, mūs atturēja ieejas maksa un tūristu bari - realitāte ir tāda, ka mani ne pārmērīgi uzrunā tādas acīmredzami tūrisma vajadzībām veidotas pseidosvētvietas), nopeldējos Galilejas jūrā (vietā bez pludmales un, protams, ar kārtējo aizliegumu peldēties, ūdens gan bija pavēss, bet tas jau nav šķērslis), un devāmies atkal uz Rietumiem. Pa ceļam plānos bija piestāt Nācaretē - vēl vienā itin nozīmīgā reliģiskajam tūrismam vietā, kur gan patiesībā tūristi tik ļoti daudz nebraucot, jo pilsētā galvenokārt dzīvo arābi un tūristi laikam nejūtas tik ļoti komfortabli viņu sabiedrībā.


Arī mums (vai pareizāk - man) patiesībā kādā brīdī radās sajūta, ka varbūt mums to Nācareti tik ļoti nevajag. Pirmkārt, iebraukšana pilsētā bija mežonīgi lēna, visur bija korķis un mēs stāvējām vēl kādus 5 kilometrus no tās centra. Tā parasti nav laba pazīme, turklāt skats apkārt jau šajā brīdī nebija no tiem jautrajiem - tāda noplukusi Āzijas pilsētele, kur īsti nav nekā, ko redzēt. Biju pat gatavs teikt: izbraucam cauri un dodamies mājās, taču Marina mani pārliecināja, ka vismaz kaut ko vajadzētu apskatīt. Korķis arī negaidīti beidzās, auto plūsmai aizejot citā virzienā (kā atklājās, līdzās Nācaretei atrodas ebreju pilsēta, uz kurieni tad arī plūda auto satiksme). Noparkojām auto, un devāmies uz augstāko punktu pilsētā.


Kā tev šķiet, kas atrodas augstākajā punktā pilsētā, kurā esot uzaudzīs Jēzus? Protams, ka milzīga mošeja. Ne pārāk tālu gan ir arī kristiešu baznīca, uz kuru gan negājām, jo izlēmām doties lejā uz vecpilsētu. Nokļūšana vecpilsētā bija interesanta - sākumā gājām lejā pa tik stāvu ielu, ka bija stingri ar abām rokām jātur rati, un tāpat bija mazliet bailīgi. Tālāk sākās mūsu iecienītākais risinājums - trepes, arī gana stāvas. Patiesībā gan nebija tik ilga tā ratu nešana pa trepēm, salīdzinoši ātri nokļuvām mūsu galamērķī. Un varu teikt - tas bija ļoti negaidīti, bet Nācaretes vecpilsēta man ļoti patika. Tāda feina senatnīga pilsēta bez lieliem cilvēku pūļiem (nekā līdzīgi Jeruzalemes drūzmai) - te pat nebija jāpiepūlās, lai kaut ko nobildētu bez cilvēku klātbūtnes. Iegājām vienā hotelī iedzert tēju/kafiju (patiesībā tam iemesls bija tāds, ka man ļoti vajadzēja uz labierīcībām), un tā vieta bija tik glīta, ka bija pat žēl, ka mums bija jābrauc atpakaļ uz Haifu - tur bija tik jauki viss iekārtots, ieskaitot smuku iekšējo pagalmu, ka labprāt būtu tur palikuši pa nakti.


Vēl mazliet izstaigājāmies pa vecpilsētu, gandrīz atradām vienīgo Nācaretes slēpni (proti, pārsteidzošā kārtā ļoti ātri bijām nokļuvuši pareizajā vietā, tieši pie jau pieminētā hoteļa durvīm, bet neko atrast gan mums neizdevās), un tad pa drusku mazāk stāvām ielām atgriezāmies pie auto. Bija jau satumsis, un mazliet satrauca ietvju trūkums, bet kaut kā diezgan veiksmīgi tikām ar šo lietu galā. Sākām ceļu atkal uz Haifu, vēl bija doma piestāt kādā lielveikalā, iepirkt ēdienu Esterei un mums, un pašiem ieēst vakariņas. Kamēr vakariņu daļu pieveicām diezgan ātri (iegājām rietumnieciska stila ēstuvē, kur ieēdu vegānisku picu), ar Esteres vajadzībām bija sarežģītāk, jo nez kādēļ šajā pamatīgajā veikalu kompleksā nebija pārtikas veikala. Bija praktiski, ka Marina uzreiz par šo apvaicājās citiem apmeklētājiem, līdz ar to nenācās meklēt to, kā tur nav, un uzzinājām, ka tur bija pieejams Drogu tipa veikals. Izrādījās gan, ka Izraēlā ir diezgan skumji ar dārzeņu biezeņu piedāvājumu - vai nu košero vai kādu citu tradīciju dēļ vispār nav biezeņu ar gaļu, bet tie, kas ir, ir vienas firmas piedāvājuma un aptuveni divu veidu. Ja mums būtu tur paredzēts uzturēties ilgāk, tā varētu kļūt par problēmu, nedēļas laikā, protams, viss bija pietiekami ok.

Šajā vakarā sanāca, ka mēs diezgan vēlu bijām pārradušies Haifā, un nevienu legālu vietu auto novietošanai atrast neizdevās, līdz ar to nācās vien mums parkoties uz ietves. Mazliet satraucoši tas bija no potenciālā soda viedokļa, bet gribējās cerēt, ka tā uzreiz jau mums sodu neviens neuzliks. Un neuzlika arī. Tiesa, no rīta es auto pārvietoju uz legālu vietu, izmantojot apstākli, ka cilvēkiem bija jābrauc arī uz darbu.

Tā kā lielveikalā pārtikas bodi mums nebija laimējies atrast, vakarā vēl izgāju līdz tuvākajam lielajam pārtikas veikalam, kuru mums uz kartes bija atzīmējis dzīvokļa saimnieks. Nekas vērā ņemams šajā pastaigā nenotika, un es būtu varējis to šeit nemaz nepieminēt.

Nākamajā rītā beidzot mums pienāca laiks doties projām no Haifas un doties Nāves jūras virzienā. No rīta vēl izgājām pēdējā pastaigā pa Haifas trepēm, iegājām vēl vienās pseido-drogās, neatradām vēl vienu slēpni, un tad jau krāmējām mantas mašīnā (Esteres rati turpināja pildīt pasažiera pienākumus man blakus, un brauca piesprādzējušies) un braucām uz Dienvidaustrumiem. Pamazām mainījās vide un peizāža - no salīdzinoši zaļās Vidusjūras piekrastes devāmies uz smilšu, klinšu un akmeņu pārņemto Nāves ieleju. Nekas, ka tā viņu patiesībā nesauc, bet tā vide apkārt Nāves jūrai pilnīgi noteikti izskatās. Mums bija rezervēta istabiņa kempingā vietā, kas saucas Metsuke Dragot (diezgan biedējošs nosaukums, manuprāt) un kas, mums par nelielu pārsteigumu, atradās Palestīnā. Tas gan, protams, neko daudz neietekmēja, tik vien kā bija apziņa, ka Izraēlas robežpostenis uz ceļa gar Nāves jūru atradās tieši aiz pagrieziena uz kempingu.

Uz kempingu bija jābrauc pa stāvu un līkumainu ceļu kalnā, kas mūs aizveda pie ļoti nopietni aizsargātas teritorijas. Automātiski vārti, augsts žogs ar dzeloņdrāti - ne gluži tāds skats, kādu ierasts sagaidīt kempingos mūsu pusē. Piezvanījām pie vārtiem, tikām ielaisti. Iekšpusē čaļi ar automātiem gluži nebija novietoti, patiesībā - kempings kā kempings. Laipns darbinieks izstāstīja par to, kas ir kur un ko kur var darīt: ieteica no rīta iet skatīties saullēktu virs Nāves jūras turpat no kempinga teritorijas, un pārliecināja, ka līdzās mūsu rezervācijas maksā ietilpstošajām brokastīm vajadzētu samaksāt arī par vakariņām kempinga teritorijā. Ja ņem vērā, ka īsti citu vietu, kur ēst, tuvumā nebija, un uz pilsētu doties mums nebija paredzēts, piekritām šim piedāvājumam. Tiesa, tikām brīdināti, ka uz vakariņām bija jāierodas savlaicīgi, jo kempingā bija gaidāmi divi autobusi ar skolēniem un esot gudri sākt ēst pirms viņiem.


Pirms ķerties pie ēšanas, vajadzēja aiziet pastaigā. Kur gan mēs varētu iet pastaigāties, ja jau atradāmies tādā slēgta tipa teritorijā, tu vaicāsi? Dīvainā kārtā ar šo nemaz nebija problēmu - jau pirms iebraukšanas teritorijā bijām ievērojuši, ka tai līdzās gāja pastaigu taka (patiesībā - vairākas), tad nu ielikām Esteri somā un devāmies skatīties, kas tad tur bija piedāvājumā. Bija patīkami karsts - pie Nāves jūras droši vien citāds laiks arī nemēdz būt, pēc Latvijas standartiem - brīnišķīga vasaras diena, jūra (ok, ezers), kalni, tuksnešains apvidus, lieliski skati, teicami apstākļi pastaigai uz kādām divām stundām (galvenais - būt atpakaļ pirms saulrieta, jo zināms, ka tuksnesī bez saules ļoti ātri kļūst vēss).



Pārnācām istabiņā (kas bija nodalījums no ārpuses galīgi necilā namiņā, bet iekšā diezgan ok kvalitātes, protams, ar kondicionieri), un gandrīz uzreiz pie mums ieradās vācu kungs no blakus istabiņas, kurš nāca apvaicāties, vai mums nebūs iebildumu, ja viņa meita pirms vakariņām kādu pusstundu uzspēlēs vijoli. Mums iebildumu nebija, un tad nu mēs, kamēr Estere (šķiet) ēda vakariņas, klausījāmies, kā vācu meitene spēlēja. Par viņas izpildījumu es teiktu, ka tas bija pieņemams - nekā fenomenāla tur nebija, bet ausīs arī negrieza, un tā bija pamata prasība.

Tad jau arī bija laiks solītajām vakariņām. Mums bija teikts, ka tur būšot zviedru galda tipa virtuve ar trim dažādiem otrajiem ēdieniem, un es ļoti cerēju, ka vismaz viens no tiem būs bez gaļas, bet izrādījās, ka solījumos klausīties nevajag. Patiesībā piedāvājums bija daudz plašāks - bija gan visādas dažādas gaļas, gan, šķiet, piecu veidu vegāniskie plācenīši, tai skaitā tādi, kādus iepriekš nekad nebiju ēdis. Izcili garšīgi! Ja ņem vērā izslavēto Izraēlas ēdienu dārdzību, šīs vakariņas par 15 eiro kempingā tuksnesī (kur tev nav citu piedāvājumu, proti, monopola apstākļos) bija vienkārši izcils piedāvājums. Līdzās mums un ļoti daudziem citiem tūristiem uz vakariņām bija ieradušies arī visi kempinga teritorijā dzīvojošie kaķi. Un ja tu domā, ka to bija divi vai trīs, tu gauži maldies - tur saskrēja droši vien divdesmit dažādu krāsu minkas, kas diezgan bezkaunīgi diedelēja ēdienu. Mēs bijām pārliecināti, ka patiesībā viņi galīgi nav badā, taču atradās arī maigākas dvēseles un kāda krievu ģimene diezgan konsekventi piebaroja kaķus ar kotletēm.

Labi paēduši gājām gulēt, lai agrā rīta stundā (sešos) celtos uz saullēktu. Par to, vai nākamajā dienā saule patiešām uzausa, rakstīšu nākamajā reizē.