Kazhes pierakstu burtnīca

Sestdienas vakars Telavivā mūs pārsteidza ar dzīvu satiksmi un ļoti nedzīvu parkošanās vidi. Proti, mašīnas stāvēja gan vietās, kur tās drīkst stāvēt, gan tādās, kur nedrīkst, bet nekur nemanīja nevienu mēģinām noparkoties. Secinājums: visi jau bija atraduši savas labākās vietiņas un mums atlika tikai izmisīgi meklēt risinājumus. Sākotnēji pamanījāmies neieraudzīt savu viesnīcu (kas gan izrādījās itin prognozējami, jo norāde uz to bija izcili nemanāma), bet tad sapratām, ka būtiskāks jautājums ir - kur mēs liksim auto?

Riņķojām pa tuvākajiem kvartāliem, bet skats bija diezgan bezcerīgs - visi sastājušies tik cieši, ka, domājams, parkošanās līdz skaņai tur ir diezgan pieņemama prakse. Ja gadās kāda sīkāka vieta, tad tur īpašs pundurauto var gadīties, ka būs nostājies 90 grādu leņķī pret pieņemto praksi. Mēģinājām sekot zīmēm par stāvvietām, taču izrādījās, ka tās lielākoties liecināja vienkārši par vietām ielas malā, kur teorētiski var likt auto pie nosacījuma, ka ir brīvas vietas (kuru, protams, teju nekad nav). Pāris reizes izbraucām pa kādu "tuneli" - tik šauru ielu, ka, starp abās pusēs noparkotajām mašīnām braucot, tev neviļus gribas ievilkt vēderu, lai kaut ko neaizķertu. Beidzot ieraudzījām pazemes stāvvietu - jābrauc iekšā! Tikai, protams, vispirms aizbraucām tai garām, tad atkārtotā aplī sajaucām ielas un atkal aizbraucām garām, bet ar trešo reizi trāpījām. Nebija skaidrs, cik par šo prieku būs jāmaksā, bet kaut kur jau mums auto vajadzēja likt. Kā izrādījās nākamajā rītā - jāmaksā bija aptuveni "dafiga" (proti, vismaz 50 eiro), bet to mēs vēl nezinājām un patiesībā pat nezinu, kādas bija alternatīvas.

Tā nu vismaz bijām noparkojušies un varējām kātot uz viesnīcu. Apmetušies mēs bijām viesnīcā, kas atradās vienā no Telavivas centrālajām uzdzīves ielām. Dizengofa iela ir viena no dzīvīgākajām visā pilsētā, izslavēta ar savām kafejnīcām un bodēm. Tās Dienvidu gals gan pēdējās desmitgadēs esot pamatīgi degradējies, bet mēs bijām tās "labajā pusē", līdz ar to pārsimts metros, kas šķīra auto un viesnīcu, paspējām labi apskatīt cilvēkus, kas brīvi atpūtās dažādos lokālos, malkoja dzērienus, staidzināja milzīga izmēra suņus un visādi citādi radīja iespaidu, ka Telaviva ir visnotaļ eiropeiska pilsēta. Arī mūsu viesnīcai nebija ne vainas, atstāju Marinu un Esteri numuriņā, bet pats devos meklēt kaut ko garšīgu mums vakariņās. Vairums tuvējo iestāžu izrādījās tādas, kur vai nu primāri ir paredzēts dzert un uzkost vai arī - ēst uz vietas, tomēr visai ātri ievēroju tradicionālu šim apvidum "Shawarma and grill" iestādi, ko Latvijā sauktu gluži vienkārši par kebabnīcu. Jāsaka - piedāvājums tur bija itin labs cenas/kvalitātes attiecības ziņā. Paņēmu vienu šavarmu (kas nekādi, protams, neatšķiras no kebaba) Marinai un vienu falafelu komplektu sev, komplektā dabūju bezmaksas kartupeļus frī un iespēju izmantot "free salad bar", no kurienes paņēmu šādus tādus zaļumus un halapenjo piparus. Tas viss - par orientējoši 12 eiro, kas visai dārgajā Izraēlā ir labs darījums. Paēdām un gājām gulēt.

Nākamajā rītā vispirms devāmies nelielā pastaigā pa tuvējo apkārtni - galvenokārt jau uz Telavivas pludmali. Laiks bija silts un saulains, bija patīkami pēc Latvijas ziemas uzvilkt šortus. Pēc turienes standartiem, protams, bija ziema, reizēm manīja arī personāžus pavisam siltās jakās, bet bija arī gana vasarīgi ģērbti cilvēki. Mani, protams, interesēja, kā ir ar iespēju nopeldēties. It visur bija saliktas zīmes, ka šajā pludmalē peldēties ir aizliegts, jo tajā nav glābēju. Iespējams, es būtu aizliegumus ņēmis vērā, ja patiešām neviens nepeldētos. Tomēr tā nebija gluži tiesa - lai arī peldētāju nebija daudz, bet tādi bija, līdz ar to pieņēmu, ka šis ir viens no tiem aizliegumiem, kuru pārkāpšana tā īsti neskaitās. Proti, aizliegts ir, bet soda nav. Vai tā patiešām ir, nenoskaidroju, bet ātru peldi veicu un varu teikt, ka pēc Izraēlas standartiem ūdens noteikti bija ļoti auksts - kaut kas līdzīgs tam, kāds tas varētu būt jūrā Latvijā jūlijā vai augustā. Proti, latvieša vajadzībām pilnīgi atbilstošs. Sevišķi ar plunčāšanos gan neaizrāvos, gāju vien krastā, vēl mazliet izstaigājām promenādi, novērtējām labu veloinfrastruktūru un lielu skaitu skrējēju, atradām vienu slēpni un tad jau arī griezām riņķī un devāmies pēc sava auto. Apmaksājuši nebūt ne iepriecinošo rēķinu, uzņēmām kursu uz Haifu.


Attālums nebija nekāds grandiozais - drusku vairāk kā stunda ceļā (ja neskaita korķus jau pašā Haifā), un tā nu mēs nonācām mūsu naktsmāju vietā turpmākajām trim dienām. Arī mazā ieliņa, kurā bija īrējamais dzīvoklis, bija diezgan labi stāvošām mašīnām apgādāta, tomēr vienā ielas pusē vietas bija. Tiesa, uz ietves, bet novērojumi liecināja, ka Izraēlā var parkoties, kur pagadās. Mūsu dzīvokļa saimnieks Orens gan atklāja, ka patiesībā uz ietves auto parkot nevajadzētu gan, jo policija šīs vietas apsekojot itin regulāri un liekot visiem brīdinājumus. Cik varēja saprast, līdz reāliem sodiem lieta nenonākot, bet labāk esot likteni neizaicināt. Patiesībā jau nebija tik grūti atrast vietu arī legālajā ielas pusē, tad nu pārvietoju auto tur, kur tas drīkstēja stāvēt. Dzīvoklis bija paliels, mazliet gan nolaists, bet ļoti autentiska un, domājams, ikdienā apdzīvota vide, ko patiesībā Airbnb gadās sastapt reti - visbiežāk, ja tu īrē visu dzīvokli, nevis atsevišķu istabu, darīšana tev ir ar firmu, kas izīrē simtiem dzīvokļu visā pilsētā un tie visi ir vairāk vai mazāk vienādi. Bet šeit ne tikai šur tur bija netīra grīda, bet bija arī saimnieka produkti ledusskapī un svaru stienis zem gultas.


Sekojot dzīvokļa īpašnieka ieteikumam, pēcpusdienā/vakarpusē devāmies uz Baha'i dārziem - svētvietu kādai ne pārmērīgi plaši zināmai reliģijai: bahāismam. Šķiet, ka kāda prāta Izraēlas/Palestīnas teritorijā bija par maz svētvietu, tāpēc vajadzēja vēl Haifā izveidoties kaut kam jaunam (bahāisms radies 19. gadsimtā, šobrīd pasaulē tam esot ap 5 miljoniem sekotāju). Par nokļūšanu dārzos gan bijām informēti, ka tas nebūs viegli - Haifa ir ļoti kalnaina pilsēta un taisnākais ceļš uz dārziem veda gandrīz ekskluzīvi pa trepēm (tikai augšā un augšā). Ja mēs sekotu savām Japānas tradīcijām, Esteri vajadzētu nest augšā ar visiem ratiem, taču šoreiz mēs centāmies būt drusku praktiskāki, līdz ar to izvēlējāmies variantu ar bērnu ergosomā un ergosomu - tētim uz sāna. Jāatzīmē, ka šī bija pirmā reize vispār, kad es lietoju ergosomu un arī kopumā kopš Japānas tā nebija aktīvi izmantota, taču izrādījās, ka viss bija ērti gan man, gan bērnam, un kopumā var teikt, ka viņai somā patika un viņa tajā arī ļoti labi izgulējās.

Nevar teikt, ka līdz dārziem bija jāiet ļoti tālu un ilgi, bet pēc tām 10-15 minūtēm pa trepēm es tāpat drusku iesvīdis biju. Dārzi bija patiešām iespaidīgi, tikai visai slikti pieejami apmeklētājiem: izņemot kaut kādas specifiskas stundas un ar gida pavadību, normāli tev ir atļauts apmeklēt tikai pāris šo dārzu līmeņus (tie ir veidoti nogāzē daudzos "stāvos" un vairums stāvu skaitās pārmērīgi svēti, lai tur laistu iekšā visādus cilvēkus no malas, kas varbūt ir itin loģiski).



Tā kā dārzu apskate bija iznākusi gaužām īsa, mums bija iespēja vēl kaut ko apskatīt, kamēr nebija pienācis vakars. Izlēmām par labu variantam ar Vācu koloniju. Arī to mums bija rekomendējis dzīvokļa saimnieks, un mēs nebijām centušies pietiekami rūpīgi noskaidrot, kas tieši tā vieta bija. To jau izlasīju tikai vēlāk, ka deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Vācijas dienvidos radusies protestantu sekta sludināja, ka kristiešu pārcelšanās uz Palestīnu paātrinās Jēzus otro atnākšanu, un tad nu tie vācieši lielām grupām pārcēlās uz Apsolīto zemi. Izteiktākās vācu kolonijas bija Jeruzalemē un Haifā, bet mūsdienās kā tūrisma objekts populārāka noteikti ir Haifas vācu kolonija. Diezgan prognozējami nekādu vāciešu tur sen nav - britu valdība faktiski to likvidēja vēl 2. pasaules kara sākumā (kas nebija nekas pārsteidzošs, jo vairums kolonistu bija nacistiskās partijas biedri), un mūsdienās tā ir tikai diezgan stilīga (netipiskas apbūves dēļ) Haifas daļa, kurā ir daudz kafejnīcu un izklaides vietu. Teikt, ka arhitektūra tur būtu uzkrītoši vāciska, es laikam gan nevaru, toties virs vairuma māju durvīm ir motivējoši uzraksti vācu valodā gotiskajā drukā, rakstīti itin droši vēl "tajos laikos".


Vācu kolonijā mums bija doma ieēst vēlās pusdienas/agrās vakariņas, ko itin veiksmīgi arī izdarījām kādā no daudzajiem "fusion" tipa restorāniem - proti, tādām vietām, kur pieejamie ēdieni ir ar dažādu pasaules tautu virtuvju pieskārienu, kas tādā vēsturiski raibā vietā kā kādreizējā vācu kolonija šķiet itin dabiski. Man gan sanāca, ka es faktiski pasūtīju divu dažādu veidu salātus, bet bija garšīgi un interesanti. Tad jau faktiski pa tumsu atgriezāmies mūsu dzīvoklī, bet es vēl vakarā veicu nelielu pastaigu "pa rajonu", apskatot ieliņu, kas esot Haifas hipsteru centrāle. Nekā pārmērīgi izlecoša tur gan nebija, bet vienlaikus pamata kritērijiem tā atbilda: vienā kafejnīcā čalis strinkšķināja (nekur nepieslēgtu) elektrisko ģitāru, bija gan vinila bode, gan antikvariāts, gan lietotu šmotku bode, gan čalis ar bungām, kurš gaidīja auto, gan daudz grafiti uz māju sienām. Ilgi gan man tur nebija ko darīt, līdz ar to devos "mājās" un gulēt.


Nākamajā rītā laika prognoze bija mums gaužām nelabvēlīga - visu dienu solīja lietu. Patiesībā ļoti lietainas atbilstoši prognozēm bija gaidāmas divas dienas pēc kārtas. Tā kā mums Haifā bija jāpaliek trīs naktis, varējām ar plāniem operēt tikai tādā mērā kā izvēlēties, kurā dienā doties uz dabas parku, kurā - uz Galilejas jūru. Beigās sekojām sākotnējam plānam un pirmdienā devāmies vēl tālāk uz Ziemeļiem, uz Hulas dabas rezervātu.

Tas noteikti var šķist dīvaini, bet mēs Izraēlā braucām uz purva laipu. Lai gan, ja tā padomā - varbūt tas nemaz nav tik ļoti dīvaini, un kaut kur ārzemju ceļojumā jau pat bija iets pa purva laipu. Ja nu vienīgi Izraēla galīgi nav viena no tām valstīm, kas sevišķi saistās ar purviem. Taču tā ir viena no šīs valsts īpatnībām - nelielā teritorijā tur ir pieejama ļoti plaša dabas daudzveidība, un atrodas tur vieta arī kādam purvam. Protams, savulaik purvs bija daudz lielāks, bet liela tā daļa ir nosusināta un apstrādāta, bet atlikušajā ir ierīkots dabas parks (no kura gan tikai neliela daļa ir pieejama apmeklētājiem). Ne uzreiz mums izdevās atrast vietu iebraukšanai parkā, bet tad nostrādāja sen pārbaudīta metode - meklēt Garmin kartē tuvāko tualeti. Kā likums, ārpus apdzīvotām vietām tualetes kartē parādās pie apskates objektiem (jo kālab gan kāds ierīkotu tualeti nejauši izvēlētā vietā mežā/pļavā?), līdz ar to gan ar kājām, gan ar auto itin bieži gadās tā, ka tu kaut kur dodies, par galveno orientieri noteicis tualeti. Un arī šajā reizē, sekojot tualetes smakai, nonācām mums vajadzīgajā vietā.

Kādu brīdi padomājām - kā būs ērtāk: ar ratiem vai somu? Izlēmām, ka laipas gadās visādas, un soma būs drošākais variants (realitātē gan izrādījās, ka laipa bija tik civilizēta, ka to itin mierīgi mēs būtu varējuši izbraukt arī ar ratiem). Teju uzreiz pēc maršruta sākuma mēs ieraudzījām pirmo zvēru - kaut ko ģīmja ziņā līdzīgu bebram, bet ar mazāk izteiksmīgu asti. Zvēriņš izrāpās krastā no dīķa un turpat netālu no mums sāka žļembāt kādu augu. Bijām pārsteigti par tā pārdrošību, cītīgi to bildējām, mēģinot uzminēt - kas gan tas tāds varētu būt? Pieņēmām, ka tas varētu būt ūdrs, bet vēlāk uz kāda info stenda izlasījām, ka nebija gan. Proti, ūdri šajā parkā patiešām mitinās, bet tie ir bailīgi nakts zvēri, kurus sastapt tūristam ir gandrīz neiespējami. Tikmēr tie, ko sastapām mēs (šis ne tuvu nebija vienīgais, pēc tam vēl viņu bija itin daudz), patiesībā ir nūtrijas - savulaik Izraēlā nonākušas kā kažokzvēri, tikušas brīvībā, tās labi vairojas un ir kļuvušas par invazīvu sugu, izrijot visādus aizsargājamus augus. Latvijā nūtrija savvaļā nevar pārziemot, jo tā mitinās seklos un duļķainos grāvjos, kas aizsalst, bet Izraēlā šādu problēmu nav, līdz ar to nūtrijas ir kļuvušas par problēmu (lai gan no tūristu viedokļa tās, protams, ir interesantas). Primāri gan Hulas rezervāts specializējas uz putniem, kuri purvainajos ūdeņos jūtas labi. Pārliecinošais vairākums mūsu sastapto putnu gan nav nekas neredzēts - lauči, kormorāni un meža pīles, bet bija arī šis tas interesantāks redzams. Piemēram, pelikāns. Un bruņurupucis. Bija arī retāki pīļveidīgi putni, daži baltie gārņi un vēl daži man nezināmi eksemplāri, tomēr kopumā februāris, iespējams, nav putniem bagātākais mēnesis šajā apvidū. Diži vairāk kā stundu šajā rezervātā nav ko darīt (iespējams, latviešu valodā vajadzētu lietot kādu mazāk pretenciozu vārdu tā raksturošanai), bet patiesībā bija interesanti un tā apmeklējumu noteikti nenožēloju.





Pēc tam mēs jau bijām domājuši doties atpakaļ uz Haifu, taču Hulas bukletā bija piedāvāts apmeklēt vēl dažas citas tuvākās "dabas vietas", un tā mēs nonācām desmit kilometrus attālās drupās. Arī tur bija "nature reserve" (kas nozīmē - tātad, bija arī ieejas maksa), un šajā vietā bija bijusi pilsēta vēl Kanānas laikos pirms senās Izraēlas valsts, un savos ziedu laikos (pirms aptuveni 3300 gadu) tur esot bijis ap 15000 iedzīvotāju - itin nopietna apdzīvota vieta. Pilsēta, kas tur kādreiz atradusies, saucās Hacora, un tā tika pamesta pirms aptuveni 2700 gadu un arheologu atklāta pagājušā gadsimta vidū. Tās vārds daudz parādoties Bībelē, un pat drupas, kas turklāt skar tikai tās centrālo daļu (jo bija arī lejas pilsēta, kas ir ārpus izrakumu un parka zonas) ir visai iespaidīgas. Tā galīgi nav, ka drupas vispār būtu kaut kas tāds, kas mani sevišķi interesē, bet šo to jaunu tur uzzinājām, un vispār jau vietas ar senu vēsturi ir saistošas pašas par sevi.



Atceļā piestājām vienā no Haifas lielveikaliem, kur gan izrādījās, ka vispār nebija pārtikas veikala (neliels aplauziens!), savukārt vietējā Drogu tipa veikalā "SuperPharm" bija tikai pāris veidu bērnu biezeņi (vēlāk gan atklājās, ka tāda šī situācija ir visur Izraēlā, ne tikai SUperPharm veikalos). Toties pie reizes uzēdām pusdienas/vakariņas gana rietumnieciskā iestādē, kur es tiku pie vegānas picas (diezgan ok, šķiet tā bija pirmā reize dzīvē, kad ēdu picu bez siera), un tad caur darba dienas vakara korķiem kaut kā aizcīnījāmies līdz mūsu naktsmāju vietai. Ar to arī principā šī diena bija cauri.

Tu vaicāsi - un kā tad ar lietu? Patiesībā - gandrīz nekā. Pretēji prognozēm, šajā dienā mēs ar lietu nesaskārāmies, tik vien, ka vakarā un pa nakti tas beidzot ieradās, taču visamz vienu solīto lietaino dienu bijām pārdzīvojuši sausā veidā. Vai tikpat labi ar laika apstākļiem mums gāja arī turpinājumā, to tu uzzināsi nākamajā reizē!