Kazhes pierakstu burtnīca

Nemēģināšu uzturēt intrigu: saule nākamajā rītā patiešām uzlēca, un es arī biju savlaicīgi piecēlies, lai to redzētu. Tik vien bēdas, ka redzēt saullēktu nevarēja, jo bija apmācies. Līdz ar to Marina, kas bija noslinkojusi un nevēlējusies modināt Esteri, zaudēja tik vien kā iespēju pasēdēt kraujas malā kopā ar vāciešu ģimeni un pārliecināties, ka neko sevišķi interesantu redzēt nevar.


Pēc tā saucamā saullēkta aizgāju mazliet paskriet - lai pēcāk varētu teikt, ka esmu skrējis pa tuksnesi. Protams, divi kilometri nav tāda distance, ar ko es parasti zīmējos, taču šajā situācijā vairāk īsti ne gribējās, ne vajadzēja, galvenais jau bija ķeksītis. Pēc tam devāmies brokastīs. Zīmīgi, ka kaķi šoreiz nebija atnākuši - brokastīs gaļas piedāvājums bija diezgan trūcīgs. Mūsu vajadzībām viss bija kārtībā, bet kaķiem nudien nebija vērts tādu sīkumu dēļ celties agrāk. Esterei brokastu laikā uznāca pamatīga šķaudīšanas lēkme, kur bija vai nebija pie vainas kazas siers (to mums nekad nebūs lemts noskaidrot, jo no Latvijas kazas siera nekad nekas līdzīgs nebija novērots), tik pamatīga, ka uz laiku Marinai un viņai pat nācās evakuēties no brokastu galda. Turpinājumā nekādās iesnās vai līdzīgā apšaubāmā lietā tas nepārauga, līdz ar to, domājams, patiešām tā būs bijusi tik vien kā alerģiska reakcija.

Sevišķi ilgi kempingā neuzkavējāmies, jo mums bija jau arī tālāki plāni. Vispirms devāmies uz Ein Gedi dabas parku, kurā biju viesojies arī iepriekšējā Izraēlas braucienā. Tiesa, toreiz bija tik karsts, ka pastāvīgi vajadzēja mitrināt drēbes, un vienā no pieejamajiem ūdenskritumiem mēs pat nopeldējāmies. Šoreiz gan patiesībā vienu brīdi arī šķita, ka būs pamatīga svelme, taču pa īstam karsts bija tikai pašā pastaigas sākumā. Un labi, ka tā, jo ar bērnu somā ir diezgan izteikti siltāks, nekā bez bērna somā, līdz ar to par pārmērīgu vēsumu es tāpat nesūdzējos. Apmeklējām trīs šī parka ūdenskritumus, tai skaitā ievērojamāko no tiem - Dāvida ūdenskritumu. Pēc trešā ūdenskrituma mums vajadzētu griezties atpakaļ, un tā iepriekšējā reizē arī mēs darījām, taču šoreiz izlēmām, ka ar bērnu somā kāpt augstāk kalnā būs pietiekami izaicinoši, līdz ar to tā arī darījām. Savulaik es ar savu fobiju par līdzsvara trūkumu pat bez bērna somā nebūtu tur kāpis, bet tagad - bez problēmām. Protams, līdz slēpošanai ar bērnu slingā man vēl tālu, bet kaut kāds progress ir. Patiesībā gan nākamais apskates objekts šajā maršrutā nebija nekas diži aizraujošs - kaut kāds avots, pie kura bija sasodīti daudz cilvēku un liels jampadracis. Ā, vēl pirms avota bija baznīcas drupas, bet tādas jau ir gana daudz redzētas. Bet kāpums brīžiem patiešām bija stāvs, un skati uz leju iespaidīgi, līdz ar to par avota nepietiekamo atraktīvumu nesūdzējāmies.




Nonākuši atpakaļ lejā (un pie reizes vēlreiz aplūkojuši Ein Gedi sastopamās kalnu kazas un murkšķveidīgus grauzējus), sēdāmies auto un devāmies meklēt peldvietu Nāves jūrā. Ar to izrādījās, ka nebija nemaz tik vienkārši. Iepriekšējā reizē, šķiet, mēs peldējāmies kādas pilsētas viesnīcu pludmalēs, bet šoreiz mums kaut kā īsti nesanācas atrast nevienu pilsētu. Slēpņošanas lapa mums ziņoja par publisku peldvietu turpat netālu no Ein Gedi, taču tā izrādījās slēgta (it īpaši no auto noparkošanas viedokļa), kā vēlāk uzzinājām - ceļa nogruvuma dēļ. Rezultātā nonācām kāda spa teritorijā, kur gan līdz jūrai bija tālu un par tikšanu pie tās bija jāmaksā. Ilgi nedomājām - maksāt vai nemaksāt, jo katru dienu jau iespēja nopeldēties Nāves jūrā nerodas. Turklāt šeit tika nodrošināts arī kāds diezgan ekskluzīvs serviss - iespēja izbraukt ar traktoronu. Kas ir traktorons? Zini tūrisma elektrovilcieniņus, kas sastopami visādās kūrortpilsētās (piemēram Gulbenē)? Šis bija kaut kas ļoti līdzīgs, ar tādu vien īpatnību, ka elektrolokomotīves vietā bija visparastākais traktors. Iekāpām traktoronā, gaidījām, kad tas mūs vedīs. Uzsākām jau kustību, kad pie apvāršņa parādījās divi čaļi, kuri arī, kā izskatījās, grasījās ar to braukt. Taču viņi nebija noskaņoti uz steigšanos - nāca lēnām un cienīgi, saglabājot pašcieņu. Beidzot viņi iekāpa vagoniņā, traktors uzreiz sāka braukt un... čaļiem no maisiem izlidoja pāris skārdenes. Nu viņu vēsums un pašcieņa kaut kur izgaisa, viņi sāka drudžaini ķert mantas, bet viena alus skārdene ņēma un izripoja no vagona ārā. Skumjš stāsts, tā man gribētos teikt.

Jābrauc nebija sevišķi ilgi - dažas minūtes, bet kratīšanās bija pamatīga, mums pat bija pārsteidzoši, ka Esterei par to nebija nekādu sūdzību. Pludmalē šādi tādi cilvēki priekšā bija, bet ne dramatiskos daudzumos. Ilgi nedomājot, pārģērbos un devos nopeldēties. Ūdens temperatūra bija ļoti patīkama - sajūtas un interneti liecināja, ka ūdens bija 21-23 grādu temperatūrā, un šādos apstākļos Nāves jūra ir ļoti tīkama, nav tāda pretīga eļļainuma iespaida, kāds tai bija septembrī. Arī Marina atzīmējās ar īsu peldi (viņai tā kā nekā bija pirmā reize šajā īpatnējajā ūdenstilpē), es vēl otro reizi devos ūdenī, tad cītīgi noskalojos, un pēc brīža jau atkal ar to pašu traktoru braucām atpakaļ. Pēcāk kļuvām par lieciniekiem tam, kā spa teritorijā ieradās pie jūras redzēta krievu kundze gados, kura joprojām uz sejas bija saglabājusi diezgan biedējoša paskata sejas masku, taču jāsaka skarbi - pat ja tai sejas maskai būtu brīnumainas spējas, ar to ne tuvu nebūtu pietiekami, lai uzlabotu vispārējo iespaidu par viņas ārieni.


Kad bijām mazliet panašķojušies, uzņēmām kursu uz Jeruzalemi, kas bija mūsu šīs dienas mērķis. Šķiet, ka iepriekšējā reizē uz turieni bija braukts pa citu ceļu, bet šoreiz varējām pašu acīm redzēt diezgan biedējošus skatus - ļoti trūcīgus palestīniešu ciematus ceļmalā, kas līdzinājās skarbākajiem balkānos redzētajiem skatiem, daudz armijnieku, un "slavenais" mūris, kas galīgi nav viens no Izraēlas sabiedriskā tēla uzlabotājiem ārzemēs. Kad bijām iebraukuši Jeruzalemes teritorijā, viss norima, tomēr drusku pēcgaršas šim braucienam bija.

Sekojot mūsu sliktajai pieredzei ar parkošanās iespējām Telavivā, Jeruzalemē bijām psiholoģiski gatavi parkoties kaut kur drusku tālāk no mūsu viesnīcas, un pārsteidzošā kārtā ļoti ātri atradām brīvu vietu, par kuru nebija sevišķa pamata pieņemt, ka tur par stāvvietu bija jāmaksā. Vienlaikus - nebija arī sevišķas pārliecības, ka tur drīkstēja stāvēt, jo kaut kā aizdomīgā kārtā ielas malā bija ar stabiņiem ierobežota vieta, kur varēja novietot veselus divus auto, bet nestāvēja neviens, kamēr citādi visur bija diezgan pilns. Nekādu norāžu, ka tur stāvēt nedrīkstētu, gan nebija, līdz ar to izlēmām - var jau arī noriskēt. Kas gan ir ļaunākais, kas varētu atgadīties? Būs jāmaksā sods. Nav jau patīkami, bet kas zina, vai tas beigās pat nebūs mazāks par summu, ko mēs samaksātu kādā pazemes stāvvietā? Rajons, kur bijā noparkojušies, gan drusku dīvains šķita - apkārt vazājās gandrīz tikai un vienīgi reliģiskā paskata ebreji, bet bija jau zināms, ka Jeruzalemē viņu ir ļoti daudz un nevarētu taču tā būt, ka viņiem ir kādas īpašas stāvvietas, kur parasti neticīgie (kā mēs) nemaz nedrīkst novietot savu auto?

Neatkarīgi no tā, būtu šāds variants iespējams vai nē, pieņēmām, ka viss būs kārtībā, un devāmies uz viesnīcu. Tā mums bija gadījusies diezgan īpatnēja - proti, tas bija viens no tiem robežgadījumiem, kas šķir viesnīcas un dzīvokļu īri, kur tu nonāc superpundurizmēra dzīvoklī, kas atrodas, šķiet, 23 stāvus augstas ēkas 16. stāvā, un tādu miniapartamentu tur ir daudz, un vienā no tiem dzīvo arī tā saucamās viesnīcas menedžeris. Mums sākotnēji paredzētajā istabiņā gan uz grīdas atklājās milzu peļķe, līdz ar to nonācām istabiņā tieši blakus, bet tas nekādus sevišķus sarežģījumus mums neradīja. Nekur tālos ceļojumos šajā vakarā mēs nedevāmies - tik vien kā tuvākajā apkārtnē uzmeklējām vienu šavarmu bodi, kur uzēdām savus dienišķos kebabu un falafeļus, un tad jau itin drīz arī gājām gulēt, jo Jeruzalemē mums bija paredzēts pavadīt visu nākamo dienu un tad vēl vienu nākamo rītu, līdz ar to sevišķi jāsteidzās nebija.


Mūsu atrašanās vieta Jeruzalemē bija diezgan laba - līdz vecpilsētai ar kājām bija kādas 15-20 minūtes, kas ir ļoti pieņemams attālums. Ar vecpilsētu arī sākām. Nekādu sakarīgu plānu, ko tieši tajā vēlējāmies apskatīt, mums nebija, līdz ar to klīdām vienkārši uz labu laimi, kas patiesībā nav slikts risinājums. Brīžiem sanāca negaidīti nonākt vietās, kur bija patīkami maz cilvēku, tad atkal nonācām tūristu un svētceļnieku pūļos (tādu Jeruzalemē noteikti netrūkst nevienā gadalaikā), tad atkal noklīdām nost no masām. Apmeklējām Raudu mūri, kuram Marina piegāja diezgan tuvu, kamēr man īsti nebija ne iespējas, ne vēlmes tā darīt. Kāpēc nebija iespējas? Ja ņem vērā to, ka es somā nesu bērnu, kas itin droši izskatījās pēc meitenes, diez vai es drīkstētu iet pie mūra vīriešu sektorā, kamēr sieviešu pusē mani pašu arī varētu neielaist. Mēs gan neņēmāmies noskaidrot, vai šai juridiski sarežģītajai situācijai būtu arī kāds reāls risinājums, jo man nekādas vēlmes pieskarties mūrim tāpat nebija. Tad devāmies ārā no vecpilsētas, izgājām tai lielāku loku apkārt, lai ienāktu no otras puses tās arābu daļā (kur laikam gan varēja nonākt arī tāpat no iekšas), tad mēģinājām nokļūt Tempļa kalnā, kaut kā neiedomājoties, ka tas šajā dienā mums nebija pieejams - piektdienas tomēr ir musulmaņiem būtiskākās nedēļas dienas, bet mēs galīgi neesam islāmam piederīgi, līdz ar to samierinājāmies, šajā svētvietā nenonākuši. Ja ņem vērā to, ka liela daļa Jeruzalemes vecpilsētas ir viens vienīgs tirgus, jāsaka - mums pārsteidzoši maz mēģināja kaut ko notirgot un neviens tirgotājs pat nesāka ar mums sarunāties krieviski, par ko prieks.



Kamēr pēc vecpilsētas izložņāšanas Marina un Estere atpūtās viesnīcā, es ātri aizgāju pārliecināties, ka mūsu auto nekas nekaitēja - soda kvīts uzlikta nebija, arī evakuējuši to nebija, un tam aizmugurē bija apstājies cits auto, proti, sākotnēji noslēgtās zonas otra daļa arī bija aizpildīta. Viss izskatījās droši un kārtībā, bet es pat nenojautu, cik maldīgs bija šis priekšstats. Iespējams, ka pie reizes es sagādāju mums arī kaut ko ēdamu pusdienām, bet tam nav sevišķas nozīmes.

Tā kā mēs joprojām neko ļaunu nenojautām, drīz devāmies vēl vienā pastaigā, šoreiz - uz tuvējo parku. Ja ņem vērā to, ka vecpilsēta tomēr ir uz tūristu masām orientēta tirdzniecības vieta, parks bija patīkama atslodze. Tā kā piektdienā Izraēlā darbu beidz ātrāk (tuvojas taču sabats!), parkā bija jau diezgan daudz visādu sportotāju, kas piekopa vairāk vai mazāk aktīvas svaigā gaisa aktivitātes: onkuļi spēlēja futbolu, jaunāki čaļi mētāja frisbiju, bija skrējēji, vingrotāji un, protams, šašlika (vai kaut kā tamlīdzīga) cepēji, vienīgi grādīgo dzērienu malkotājus nemanīja. Atradām parkā vairākus slēpņus (precīzi cik - nepateikšu, varētu būt 3 vai 4, proti, teju trešdaļa no mūsu kopējā "guvuma" Izraēlā), pabijām ļoti kompaktā putnu vērotavā (parkā ierīkota zona dīvainā mitrā teritorijā, kur putniem par prieku sakarināti visādi našķi, bet galvenais apskates objekts bija kāds putnu fotografēšanas cienītājs ar milzīgu teleskopisko objektīvu), un pēc aptuveni divām stundām atkal atgriezāmies viesnīcā.


Ap šo laiku konstatējām, ka bijām drusku piemirsuši par to, cik nopietna padarīšana Jeruzalemē ir sabats. Kamēr mēs bijām bijuši parkā, pilsēta bija paspējusi apstāties. Visas neskaitāmās kafejnīcas mūsu viesnīcas tuvumā bija slēgtas. Veikali - slēgti. Cilvēku ielās - maz. Un mums - atklāsme, ka neko daudz produktu vakaram nav iepirkts. Stulbi, vai ne? Viesnīcā ņēmos pētīt Internetā, vai patiešām viss bija tik slikti, kā mums šķita, un izrādījās - tuvu tam. Tomēr noskaidroju, ka viens pārtikas veikals esot vaļā, un vēl relatīvi netālu no mūsu viesnīcas. Gāju tur, taču izrādījās, ka patiesībā tas bija kiosks, nevis veikals. Tāds kiosks, kur var nopirkt čipsus un alu, un faktiski - neko vairāk. Ko darīt? Nācās vien nopirkt kaut kādus cepumus, un paļauties uz to, ka vakariņās varējām apēst vēl no Rīgas atvesto makaronu atlikumus. Pat viesnīcas ēka vakarā jau bija sagatavojusies sabatam - viens no liftiem nestrādāja, bet pārējie piestāja tikai tajos stāvos, kur mājoja tūristi. Kvalitatīva sajūta - pilsētā, ir apstājusies!

Tas, kā izskatās Jeruzalemē šādā vakarā, tik ļoti ieintriģēja Marinu, ka viņa ierosināja vakarā vēl vienu reizi aiziet līdz vecpilsētai. Tā tad arī darījām - šķiet, šī bija mūsu pirmā un pēdējā nopietnākā pastaiga tumsā Izraēlā (Estere somā kārtējo reizi uzvedās ļoti labi). Ielās šādi tādi cilvēki bija, bet proporcionāli diezgan daudz viņu vidū bija ticīgie ebreji - turklāt savilkuši galvās vēl ērmīgāka paskata cepures nekā parasti. Brīžiem man rodas sajūta, ka visādas reliģiskās tradīcijas ir sākotnēji veidojušās kā joki un tikai ar laiku tās ir pārvērtušās par kaut ko svinīgu un nopietnu, un ebreju dažādās šizocepures ir viena no manās acīs tipiskākajām šāda veida tradīcijām. Protams, vecpilsētā diezgan daudzas tirgotavas strādāja, jo tur jau lietas bīda arābi, un ja nebīda arābi, tad tūrisma bodīšu saimniekus droši vien īpaši nesatrauc risks, ka viņu tirgotavas strādāšanas sestdienās dēļ varētu boikotēt ticīgie ebreji, jo viņi jau tāpat nav potenciālie klienti. Mums būtiskākais te bija apgādāties ar paskartēm, lai man būtu, uz kā rakstīt ziņojumus. Markas bijām nopirkuši jau iepriekš, un ļoti negribējās, ka visas kartītes būtu jāraksta jau Telavivas lidostā. Šo uzdevumu paveicām, un tad nu gan varējām mierīgi doties uz viesnīcu jau pēdējo reizi šajā dienā (man, kā nekā, summā bija sanākušas piecas pastaigas).


Priekšā mums bija pēdējā pilnā diena Izraēlā, atlika tik vien, kā aizbraukt aptuveni 50 kilometrus no Jeruzalemes uz Telavivu, un es pat uz vienas kartītes jau biju uzrakstījis atskaiti pa dienām, pieņemot, ka faktiski vairs nekā ievērības cienīga šajā ceļojumā mums nebūs. Cik ļoti gan es alojos!