Mātes piens
Sākšu ar negaidītu atklāsmi - es nekad nebūšu māte. Līdz ar to savā ziņā līdz galam man šo Noras Ikstenas romānu saprast nebūs lemts. Arī ar vīriešiem romānā man identificēties nebūs viegli - arī tālab, ka neviens no viņiem nav sevišķi detalizēti aprakstīts.
Taisnību sakot, grāmata vispār ir ļoti nekonkrēta, vairumam personāžu nav vārdu, vairumam vietu nav nosaukumu un vienīgi laiks ir precīzs. Grāmatas varones ir vienas ģimenes trīs paaudžu sievietes, lai gan stāstītājas ir divas - meita un mazmeita. Meita ir dzimusi kara laikā, mazmeita - sešdesmito gadu beigās. Grāmatas saturā mēs iepazīstam šo sieviešu dzīves vairāku gadu desmitu garumā, un skaidrs, ka šie stāsti nav tādi, lai par to rakstītu žurnālā "Padomju Latvijas sieviete" (par ko gan lai arī nerakstītu šajā žurnālā, neko vairāk par nosaukumu neesmu dzirdējis).
Nezinu, kā tas nākas, bet šīs grāmatas apraksts man galīgi nerakstās - jau vairākas nedēļas neizdodas sevi piespiest to pabeigt, kas galīgi nav loģiski, ja ņem vērā to, ka grāmata man ļoti patika. Grāmata prognozējami ir diezgan drūma, bet ne tik drūma kā "Virsnieku sievas", un vismaz vardarbības tajā ir relatīvi maz. Grāmatas interesantākais tēls ir meita - viņa arī ir tā, kura savai meitai (romāna izpratnē - mazmeitai) mātes pienu liedz, jo uzskata, ka viņas pienā būs visas tās negācijas, kas ir viņā pašā. Un negāciju viņā ir pārpārēm, ko lielā mērā veicina vide, kurā nākas dzīvot un strādāt - kompromisi, izlikšanās, mugurkaula trūkums. Lai nu ar ko, bet ar laikmeta idealizēšanu Ikstena nenodarbojas, taču vienlaikus tas nav arī šabloniski biedējošs darbs, kur aiz katra stūra uzglūn ļaunie čekisti - nagu maucēji. Nav gan tā, ka viņi visu laiku kaut kur neglūnētu, bet fiziskas sāpes nav tas, ar ko šī grāmata biedē.
Nākas atzīt, ka lai arī man "Mātes piens" ļoti patika, grāmata nav perfekta, un katrs jau atradīs to, kas viņam tajā traucē. Mani tradicionāli kaitina hronoloģiskas neprecizitātes, primāri - mūzikas jautājumos (piem., Stīvija Vondera dziesma, kas skan diskotēkā LPSR pirms vēl tā nākusi klajā Amerikā), kamēr no sievietēm vairāk dzirdēts par aplamībām ginekoloģiskos jautājumos (un tādu jautājumu te netrūkst), taču lasīšanas procesā vismaz man nekas netraucēja, un šī noteikti ir viena no veiksmīgākajām XX gadsimta sērijas latviešu grāmatām.
Taisnību sakot, grāmata vispār ir ļoti nekonkrēta, vairumam personāžu nav vārdu, vairumam vietu nav nosaukumu un vienīgi laiks ir precīzs. Grāmatas varones ir vienas ģimenes trīs paaudžu sievietes, lai gan stāstītājas ir divas - meita un mazmeita. Meita ir dzimusi kara laikā, mazmeita - sešdesmito gadu beigās. Grāmatas saturā mēs iepazīstam šo sieviešu dzīves vairāku gadu desmitu garumā, un skaidrs, ka šie stāsti nav tādi, lai par to rakstītu žurnālā "Padomju Latvijas sieviete" (par ko gan lai arī nerakstītu šajā žurnālā, neko vairāk par nosaukumu neesmu dzirdējis).
Nezinu, kā tas nākas, bet šīs grāmatas apraksts man galīgi nerakstās - jau vairākas nedēļas neizdodas sevi piespiest to pabeigt, kas galīgi nav loģiski, ja ņem vērā to, ka grāmata man ļoti patika. Grāmata prognozējami ir diezgan drūma, bet ne tik drūma kā "Virsnieku sievas", un vismaz vardarbības tajā ir relatīvi maz. Grāmatas interesantākais tēls ir meita - viņa arī ir tā, kura savai meitai (romāna izpratnē - mazmeitai) mātes pienu liedz, jo uzskata, ka viņas pienā būs visas tās negācijas, kas ir viņā pašā. Un negāciju viņā ir pārpārēm, ko lielā mērā veicina vide, kurā nākas dzīvot un strādāt - kompromisi, izlikšanās, mugurkaula trūkums. Lai nu ar ko, bet ar laikmeta idealizēšanu Ikstena nenodarbojas, taču vienlaikus tas nav arī šabloniski biedējošs darbs, kur aiz katra stūra uzglūn ļaunie čekisti - nagu maucēji. Nav gan tā, ka viņi visu laiku kaut kur neglūnētu, bet fiziskas sāpes nav tas, ar ko šī grāmata biedē.
Nākas atzīt, ka lai arī man "Mātes piens" ļoti patika, grāmata nav perfekta, un katrs jau atradīs to, kas viņam tajā traucē. Mani tradicionāli kaitina hronoloģiskas neprecizitātes, primāri - mūzikas jautājumos (piem., Stīvija Vondera dziesma, kas skan diskotēkā LPSR pirms vēl tā nākusi klajā Amerikā), kamēr no sievietēm vairāk dzirdēts par aplamībām ginekoloģiskos jautājumos (un tādu jautājumu te netrūkst), taču lasīšanas procesā vismaz man nekas netraucēja, un šī noteikti ir viena no veiksmīgākajām XX gadsimta sērijas latviešu grāmatām.
2018-02-14
comments powered by Disqus