Kazhes pierakstu burtnīca

Bauskas rogainingā startēt izlēmu tik ļoti savlaicīgi, ka Auces Aeroklubs šajā reizē startēja ar pirmo numuru. Īpatnējais gan šajā situācijā bija tas, ka startēt izlēmu viens, kas izslēdza iespēju cīnīties par godalgotām vietām - sacensību nolikums vēstīja, ka individuāli startējošie dalībnieki kopējā ieskaitē nepiedalās. Lieki teikt, ka tā manā skatījumā nav sevišķa problēma, jo neesmu ne tik ātrs, ne tik attapīgs, lai varētu jebkādās orientēšanās sacensībā pretendēt uz vietu trijniekā. Patiesībā startēšanai vienatnē man bija viena pamata motivācija - tikt pie iespējas pašam saplānot maršrutu. Nu jau gadu gaitā manā kontā ir gana daudz startu dažādos rogainingos, taču kas ir raksturīgi pasākumiem komandā - es nekad neesmu galvenais maršruta plānotājs, jo te darbojas tas princips, ar ko teju katram gadās saskarties savas profesionālās (darba) karjeras sākumā. Proti, lai tevi pieņemtu darbā, tev ir nepieciešama pieredze, bet pieredzi tu vari iegūt tikai, tiekot pieņemts darbā. Rogaininga gadījumā tikām ir tā, ka komandā ar mani vienmēr būs kāds pieredzējušāks maršruta plānotājs, kurš uzņemsies iniciatīvu. Vienīgais rogainings, kurā līdz šim biju startējis vienatnē, neko šajā jautājumā man uzlabojis nebija, jo Tautas rogainingā solo dalībnieki startē pavēles distancē un atkal jau nekādu maršruta plānošanu neveic.

Bauskas rogainingu Magnēts rīkoja pilsētas svētku vajadzībām, līdz ar to pasākumā bija šādas tādas īpatnības. Sāksim kaut ar to, ka sacensību centrs (proti - starts un finišs) atradās pilsētas svētku festivāla norises zonā, proti, tam bija slēgtā ieeja, kur tev kā normālam cilvēkam no malas būtu jāmaksā 15 eiro. Rogaininga dalībnieki iekšā gan tikt varēja, tikām viņu līdzjutējiem šādu iespēju īsti nebija. Pirms starta Marinai un Esterei gan izdevās ienākt man līdzi (bet tad arī vēl nebija sākušies koncerti), bet finišā gan viņām mani nācās sagaidīt ārpus pils parka slēgtās daļas.


Jau reģistrācijā Magnēta teltī sapratu, ka šajā dienā biju īpašs un atšķirīgs - mans numurs bija nolikts atsevišķi malā, nevis ielikt aploksnē, arī identu nevajadzēja stiprināt ap roku, jo skrienot vienam tev nav sevišķas motivācijas dalīties un uz kādu punktu skriet tikai vienam komandas dalībniekam, kamēr pārējie atpūšas. Saņēmu karti un devos uz kādas paletes parkā plānot savu kustību. Kā kartē varēja redzēt, vesela virkne punktu atradās pašā Bauskas pilsētā, izlēmu - ar tiem ir jāsāk, jo summāri tur punktu bija daudz un atstājot tos uz beigām būtu risks tos vispār nesavākt, kamēr beigām labāk izvēlējos atstāt garākus skrienamos gabalus, proti, tādu daļu, kur skaidrāk var saprast, cik tieši laika man būs nepieciešams. Tradicionālais jautājums jebkurā rogainingā ir - cik daudz kilometru ieplānot? Distance šoreiz bija uz sešām stundām, mājās biju sākotnēji piemetis, ka drošākais ir paļauties uz to, ka pa azimutu (atbilstoši kartei) veikšu kādus 30 kilometrus - jārēķinās tomēr ar to, ka apvidus var būt visāds, var gadīties, ka ir punkti, kurus ilgi neatrodu, un arī kopumā nav tā, ka man ar garantiju siltā vasaras dienā pietiks spēku labā tempā turēt sešas stundas (vēl jo vairāk vienatnē, kad blakus nav kāds Vilnis, kuram tev gluži vienkārši ir jāmēģina turēt līdzi). Tiesa, savilktais maršruts beigās sanāca drusku garāks par manu sagatavoto diegu, bet pieņēmu, ka tos pāris kilometrus iztrūkuma, kas bija radušies, gan jau kaut kā spēšu kompensēt. Atbilstoši iecerētajam, man distancē vajadzēja savākt 145 punktus. Ja es šo plānu būtu precīzi izpildījis, finišā 54 komandu konkurencē man būtu 16. vieta (to es startā, protams, nezināju, bet tas varētu apliecināt, ka kopumā biju saplānojis relatīvi adekvātu maršrutu).

Mazliet padrūzmēšanās startā un - aiziet distancē! Laikapstākļi šajā sestdienā bija diezgan interesanti - vienu brīdi tevi varēja cepināt saule, nākamajā - gāzt lietus, tad uznākt pamatīgas vēja brāzmas, atkal spīdēt saule, atkal lietus un tā nemitīgā riņķa dejā. Patiesībā gan labi, ka tā - vismaz tajā ziņā, ka bija arī lietus, jo augusta sākumā skriet pa sauli vairāku stundu garumā galīgi nav medusmaize. Pirmā relatīvā jautrība man sanāca ceļā no 73. punkta uz 87., kur kaut kā neizdevās ieraudzīt taku pāri aizaugušajai pļavai, līdz ar to nācās dažus simtus metru lauzties cauri veģetācijai. Iespējams, patiesībā ātrāk būtu bijis skriet lielāku loku apkārt pa ceļu, bet diži daudz laika summā droši vien tomēr nezaudēju. Pārējie pilsētas punkti aizritēja bez jebkādām aizķeršanām (ja nu vienīgi jau distancē izlēmu divus no tiem ņemt pretējā sākotnēji iecerētajai secībā, lai nebajadzētu lieki šķērsot lielo ielu). Kas bija iepriecinoši - atzīmi, kur man teorētiski vajadzēja būt stundu no starta, sasniedzu 40 minūšu laikā, proti, grafiku apsteidzu. Vēl labāk ar grafika apsteigšanu gāja nosacītās otrās stundas distancē - tai vajadzēja tikai 30 minūtes, līdz ar to stundas un desmit minūšu laikā bija noskrieta jau trešdaļa ieplānotās distances. Šajā situācijā šķita tikai lietderīgi paķert klāt vēl kādu punktu, kas nebija sākotnējā plānā, līdz ar to izmetu līkumu gar grāvi pa labības lauku (skrienot pa traktora izbrauktajām sliedēm), lai paķertu vienu bonusa trijnieciņu (nav tas daudz punktu, bet jekburš punkts var beigās noderēt). Protams, ka pa šo laiku drusku no manis bija atrāvušās komandas, kuras iepriekš biju uz ceļa apdzinis, taču paļāvos, ka gan jau atkal distancē uz skriešanas ātruma rēķina aiziešu tām garām.


Turpināju skrējienu pa ceļu, kam (lai arī par to tobrīd galīgi nedomāju) bija mani jāaizved uz Mežotni. Tā kā temps joprojām bija ļoti atzīstams, izlēmu iekļaut mešrutā vēl vienu bonusa punktu, bet divus tajā jau esošos ņemt otrādā secībā. Tur gan man sanāca dienas riskantākais moments - lai tiktu vajadzīgajā virzienā, vajadzēja veikt maršrutu gar grāvja malu, kas veda gar apdzīvotām mājām. Caur mājām man skriet pilnīgi noteikti nepatīk, bet īsti citus variantus nesaskatīju - apkārt apstādīti lauki un stipri neskrienams mežs, kurš turklāt tāpat beidzās tieši pie tām mājām, proti, no mājām izvairīties īsti nevarēja. Un vēl, kamēr pats devos uz iepriekšējo punktu, redzēju no šo māju celiņa izskrienam pārīti orientieristu. Tad jau varbūt nebūs tik ļauni, tā es domāju. Un ieskrēju māju pagalmā. Viss būtu labi, ja jau tuvu to galam man nebūtu sācis sekot prāva izmēra vilku sugas suns atņirgtiem zobiem. Ko šādā situācijā darīt? Skriet atpakaļ galīgi nebūtu prātīgi - galvenokārt tālab, ka tas nozīmētu ieskriešanu sētsvidū, kur suns varētu kļūt tikai agresīvāks. Līdz ar to pārgāju uz manā skatījumā drošāko metodi, apejoties ar suņiem, skriet atpakaļgaitā, uzturot ar dzīvnieku acu kontaktu un konstantu atgādināšanu: "Stāvi! Nenāc klāt! Tūlīt būšu prom no tavas teritorijas!" Riskanti tas, protams, bija, bet faktiski - nostrādāja. Tiesa, tad kādā brīdī mani ievēroja arī kaut kur tālumā esošā māju saimniece, kura man vairākas reizes uzkliedza, lai es stāvu, jo suns mani sakodīs un lai vācos prom no privātīpašuma. Faktiski to jau es arī gribēju - vākties prom no privātīpašuma, tiesa, nezinu, kādā veidā apstāšanās mani būtu pasargājusi no sakošanas. Kā lai arī nebūtu, sunī kaut kādu respektu iedzīt bija izdevies un vairāk vai mazāk veiksmīgi prom no šīm mājām es tiktu (ja nu vienīgi varētu būt, ka šī bija tā vieta, kur es izplēsu biksēm caurumu kājstarpē, aizķeroties aiz grūti ievērojama žoga).

Arī turpinājumā pēc mājām ar suni gar grāvi īsti paskriet nevarēja, līdz ar to dažu minūšu pietrūka, lai pirmo pusmaratona distanci būtu veicis divu stundu laikā (psihs temps!), taču arī tāpat kustība bija pārliecinoši labāka par iecerēto. Mežotnes pilī notika kāzas un man radās drusku kārdinājums uz fotosesiju ar jauno pāri, kas pils pagalmā bildējās, taču bija mazliet aizdomas, ka cilvēki, kas precas Mežotnes pilī, ir drusku pārmērīgi glauni, lai viņiem šķistu asprātīgi fotografēties ar nosvīdušu Auces aerokluba orientieristu. Līdz ar to no bildēšanās piedāvājuma izteikšanas atturējos un devos vien pāri gājēju tiltiņam Mežotnes pilskalna virzienā.

Tad vēl divi kontrolpunkti, un biju nonācis punktā, kur man būtu bijis jābūt četras stundas pēc starta. Realitātē - nebija vēl pat trīs stundas aizritējušas. Šī bija tā vieta, kur man bija jau sākotnēji paredzēts izlemt - likt kaut ko maršrutam klāt vai nē. Ja jau laika pietiekami - jāliek vien ir, turklāt tāds nebūt ne milzīgs aplītis varēja manai iecerētajai punktu bagāžai pievienot papildu 25 punktus - itin cienījamu krājumu. Drusku stresains sanāca skrējiens pa gāzes vadu, jo tur nebija tik viegli saskatīt orientierus, lai nepašautu garām kontrolpunktam, tomēr viss izdevās veiksmīgi, tam sekoja garāks lauziena posms uz ceļu - mežs galīgi nebija skrienams, pat ar iešanu tur nebija sevišķi viegli, bet kaut kā tie aptuveni 400 metri bija jāpārvar, līdz nonācu lauka malā. Iespējams, ātrāk būtu bijis uzreiz tāmēt uz lauku, bet tad atkal būtu irsks paviesoties kārtējās mājās, ko īsti negribējās. Kā izrādījās, bonusā veiktais posmiņš mani izveda cauri Pilsrundālei, viens no punktiem pat atradās vairāk vai mazāk pils parkā, un tad jau varēju doties uz dzirdināšanas punktu, kuram tuvējā punktā arī beidzās mans bonusa loks. Uz šo laiku jau biju drusku vairāk noguris, tik ātri vairs neskrēju, un it īpaši galīgi neskrēju pa aizaugušām stigām, uz lielākiem ceļiem tomēr joprojām centos kaut kādu ātrumu turēt.

Atkal sekoja kārtējā lēmuma pieņemšana - vēlreiz pagarināt maršrutu vai nē. No 65. punkta varēju doties uz 52., atgriežoties savā sākotnējā maršrutā, vai arī šaut uz Dienvidiem un paķert vēl 71., 31. un 61. punktus. Ja pieņem, ka kopā ar 52. punktu man bija iespēja vēl otrpus upei paņemt 72., tad tas nozīmēja ka šis jaunais līkms man ļāva šajā zonā iespējamo 12 punktu vietā tikt pie 16. Ieguvums varbūt nebija milzīgs, bet faktiski tā arī bija pēdējā iespēja šajā maršrutā iegūt vēl kādus bonusa punktus. Sajūtas gan bija tādas, ka pāris bonusa kilometru var beigās atmaksāties nespējā iekļauties kontrollaikā, taču komplektā ar apziņu, ka uz vietām jau es tāpat nepretendēju, izlēmu riskēt. Šī līkuma pirmā daļa gan sanāca itin lēna, jo augsts procents tās bija veicams pa apšaubāmas kvalitātes stigām, taču pēc punkta nr. 31 atkal tiku uz ceļa, un atkal varēja maukt. Lieki gan teikt, ka katru nākamo kilometru "maukt" bija drusku grūtāk par iepriekšējo.

Drīz sekoja mana smagākā kļūda šajā rogainingā - Borsmindes pils parkā ieskrēju pa nepareizo celiņu un rezultātā nevarēju atrast man vajadzīgo priedi, pie kuras bija jābūt kontrolpunktam. Pazaudēju tur vairāk kā piecas minūtes - kamēr attapos, ka man pretī atradās nepareizā ēka. Un tad vēl bija otrais mini "fail", kad pareizo priedi biju atradis, bet biju tik ļoti koncentrējies uz pašu priedi, ka vēl kādas 20 sekundes, tai blakus stāvēdams, neievēroju, ka kontrolpunkts bija izvietots pie tuvējā mazā kociņa, nevis pašas priedes. Lieki teikt, ka sevišķu laika rezervju man nebija, līdz ar to tuprinājumā atlika viens - censties skriet vēl drusku ātrāk.

Sekoja viena no jautrākajām daļām visā pasākumā - Lielupes pārbrišana. Jau sākotnēji biju paredzējis pie 75. punkta šķērsot upi turp-atpakaļ, lai gan sākotnēji tas tā bija sanācis, pavirši velko līnijas, bet vēl pirms starta dzirdēju, ka upe tur patiešām ir sekla, līdz ar to - kālab ne? Dziļākajā vietā ūdens bija drusku zem krūtīm, līdz ar to sevišķu sūdzību šajā jautājumā man nebija (pie reizes - atvēsinājos), un šajā brīdī sanāca, ka mana virzība bija diezgan precīzi sakrītoša ar sākotnējo grafiku, proti, bija atlikusi vēl pēdējā stunda laika, un arī dabā biju ticis līdz vietai, kur man vajadzēja nonākt piecās stundās. Protams, jāņem vērā tāda īpatnība, ka pēdējās stundas plānā ietilpa vēl 2 kilometri, kuriem īsti laiks atvēlēts nebija, taču gribējās cerēt, ka kaut kā tiem laiku atradīšu. Bija jāveic vēl pēdējais līkums pirms finiša - uz Kaucmindes pili (graustu). Tur sanāca ne pārāk veiksmīga sākotnējā meršruta izvēle - bija variants šķērsot pļavu netālu no kāda privātīpašuma, bet kaut kā tā vieta šķita potenciāli nikniem suņiem un saimniekiem apveltīta, līdz ar to skrēju vien tālāk cerībā, ka pirms krustojuma (kurš bija ne sevišķi optimālā leņķī) radīsies vēl kāda iespēja šķērsot labības lauku, bet - neradās. Līdz ar to skrēju vien apkārt. Patiesībā laika jau bija diezgan maz atlicis - tā kā šajā posmā man itin daudz sanāca tā, ka savilktās līnijas bija teju uz pusi īsākas par reāli veicamo ceļu, īsti atslābt nevarēju. Pozitīvi bija tas, ka tuvojoties Kaucmindei arvien biežāk satiku pretī ejošus vai skrienošus orientieristus. Proti, no viņiem virzībā uz finišu es atpaliku pavisam nedaudz. Ok, patiesībā man bija vēl viens mazs līkumiņš pirms paša finiša jāveic, bet tas lietas būtību nemainīja - situācija šķita salīdzinoši cerīga. Īpašu optimismu viesa viena komanda, kurai jau es paskrēju pretī, viņiem vēl dodoties uz Kaucmindi.

Atslābt gan nevarēja, un turpināju skriet tādā tempā, par kuru Vilnim noteikti būtu žēlojies, ka tas ir par ātru sestajai stundai, tomēr vienatnē jau savā ziņā ir vieglāk. Pamanījos drusku norakt pašu pēdējo punktu - tas atradās jau pašā Bauskā un jau sākotnēji bija paredzēts, ka ar to es sacensības noslēgšu, taču kaut kā sanāca, ka Bauskas alum pieskrēju drusku šķībi un kaut ko tuvu minūtei šajā vietā pakāsu. Tur, domājams, nostrādāja jau pamatīgi sakrājies nogurums komplektā ar to, ka nebija jau man neviena komandas biedra, kas pamanītu šo šķībo izvēli. Tiesa, tas nebija kritiski, un finišā tāpat ierados ar piecu minūšu laika rezervi. Patiesībā laika man droši vien būtu pieticis vēl ātram bridienam pāri Mēmelei pēc vēl vienas piecus punktus vērtas atzīmes, taču kaut kā negribējās vēlreiz slapināties un vispār šķita - šai dienai pietiks. Kā nekā aiz muguras bija teju 52 kilometri, kas šķita itin pieklājīga distance šādām sešu stundu sacensībām. Atbilstoši Auces aerokluba prasībām, finišā ielidoju izstieptām rokām, lai uzzinātu, ka kopā esmu savācis 188 punktus. Kā pats pieņēmu, itin cienījams rezultāts, no 41 pieejamā kontrolpunkta biju apmeklējis 33.

Lielākā atklāsme mani sagaidīja jau nākamajā rītā, kad iepazinos ar rogaininga rezultātiem. Auces aeroklubs - 1. vietā! Protams, zināms, ka ar visu to nekādas godalgas un pat ne diploms man nepienācās, jo biju startējis ārpus konkurences, bet tas jau galīgi nav svarīgākais. Lielākais punktu skaits paliek lielākais punktu skaits. Protams, tur bija vesela virkne faktoru, kas saslēdzās man par labu. Dalībnieku sastāvs nebija sevišķi draudīgs - Bauska neskrēja ne Bībera vienība, ne Krūmiņš, ne Apakšgrāvja inspektori, ne vēl virkne citu spēcīgu gargabalnieku. Plus vēl apvidus bija ļoti vienkāršs, punkti ātri atrodami un līdz ar to piemēroti tādam man, kam vairāk kājās, nekā galvā. Taču tas viss aizmirsīsies, bet Auces aeroklubs - pirmais - paliks! Jā, vēl vērts piebilst, ka man izcili paveicās ar maršruta plānošanu - biju tik daudzās vietās atstājis sev iespējas pieķert vēl kādus punktus klāt, ka papildu punktu iegūšanai nenācās veikt bezjēdzīgus kilometrus. Protams, mājas apstākļos apskatot karti ar kritisku aci, tāpat varēja atrast pāris vietas, kur ar atšķirīgām izvēlēm varēja iegūt vairāk punktu, taču kopumā sevišķi sūdzēties man nevajadzētu. It īpaši, ja ņem vērā, ka otrās vietas ieguvēji - brāļi Gaiļi - pa azimutu veicas 43.69km, kamēr es - 39.99. Gandarīts, protams, ka ļoti gandarīts. Vienlaikus - ar viņiem būtu jābūt gandarītiem, jo viņi kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena, kamēr es vienkārši aizbraucu mājās. Bet nekas - jāatzīst, ka startam vienatnē ir tik daudz psiholoģisko plusu, ka es galīgi nenožēloju to, ka tas nozīmēja liegtu iespēju tikt nobildētam uz pakāpiena.


Nobeigumā: jāatzīst, ka man šis rogainings ļoti patika - punkti novietoti bija tā, lai varētu apmeklēt teju visus Bauskas tuvākās apkārtnes apskates objektus, daba lutināja un vēl arī labais rezultāts uzsita uz augšu noskaņojumu. Nezinu pagaidām, kā man būs ar turpmākiem rogainingu plāniem šogad, bet šis starts bija patiešām ļoti iepriecinošs!

P.S. Vēl viena statistiķa piezīme: izpētot pirmā 20nieka rezultātus, secināju, ka efektivitātē - azimuta kilometri uz izcīnīto punktu, man ir ceturtais rādītājs un no tuvākajiem sekotājiem (desmitnieka) vienīgi 3. vietas komanda "No Mercy" pamanījusies veikt par 0.3 metriem uz katru punktu mazāk nekā es. Tikām diezgan prognozējami mazāk efektīvo divdesmitnieka komandu vidū ir vienības ar nosaukumiem "Krājam kilometrus" un "Pazudušie".