Blue is the Colour
Nezinu, kā ir realitātē, bet manās acīs "The Beautiful South" ir pieskaitāmi one hit wonder kategorijai - grupa, kura vēstures annālēs iegūlusi ar "Don't Marry Her" dziesmu, kura deviņdesmito gadu vidus poproka kontekstā ir kaut kas līdzīgs kā Deep Blue Something "Breakfast at Tiffany's" - pietiekami gudra popmūzika ar savu devu sentimenta un savu devu ironijas. Protams, "The Beautiful South" gadījumā patiesībā ironijas noteikti ir vairāk kā sentimenta, jo cik gan sentimentāla var būt dziesma, kuras piedziedājumā (albuma versijā) skan "Don't marry her, fuck me"?
Man nav pat īsti skaidrs, kālab pirms aptuveni nedēļas man radās vēlme uzzināt, kas tad vēl būtu atrodams albumā, no kura nāca šis skaņdarbs (un kāpēc es vispār atcerējos par šo dziesmu? varbūt kādā pusdienotavā dzirdēta pa radio?), bet nu jau tiešām vairāku dienu garumā manās austiņās griezās dziesmas no "Blue is the Color" - grupas piektā un droši vien komerciāli visveiksmīgākā studijas albuma. Jāatzīst, singla radīties iespaids par albumu nav maldinošs - The Beautiful South patiešām spēlē ausīm ļoti draudzīgu mūziku, kura vienlaikus nav smadzenēm kaitējoša pārmērīga banāluma dēļ. Jāatzīst gan, ka dziesmas noteikti daudz labāk skan tad, kad tās dzied Džekija Ebota, kuras balss ir patīkamāka un izteiksmīgāka nekā tās līderim Polam Hītonam. Galīgi par veiksmīgu gājienu no Hītona puses es nevarētu nosaukt viņa mēģinājumu imitēt Tomu Veitsu dziesmā "Liars' Bar", kur viņš manu pēdējo gadu iecienītāko mūziķi atdarina gan saturā, gan formā, bet tā kopumā galīgi nav laba doma - teksts šķiet pārāk plaģiātisks, kamēr dziedājums - pārāk nedabisks. Tev vai nu ir tāda balss kā Veitsam vai nav, un Hītonam acīmredzami tādas nav. Reizēm, bet patiešām tikai reizēm, kādam citam mūziķim padodas itin labi atdarināt Veitsa stilu, bet lielākoties tas ir iespējams, ja tev aiz muguras ir alkoholā un cigaretēs pavadīts mūžs, un Hītons 1996. gadā pilnīgi noteikti šim kritērijam neatbilda.
Toties situācijās, kad Skaistie Dienvidi necenšas tik ļoti uzkrītoši kādu imitēt, viņiem sanāk itin labi, un lielā mērā - pateicoties Hītona (vai arī Hītona un Rotereja - īsti nezinu, kā viņiem dalījās dziesmu rakstīšanas pienākumi) veiksmīgajiem tekstiem. Šajā ziņā līdzās "Don't Marry Her" mana favorīte ir dziesma "One God", kur cita starpā tiek dziedāts, ka Dievs ir tikai viens, bet vajadzētu būt vismaz diviem vai trim. Reizēm dziesmās parādās arī sentiments bez sarkasma elementa - šajā ziņā spilgtākais piemērs patiesībā nav oriģinālkompozīcija, bet gan kavers - no mūziklu pasaules nākusī "Artificial Flowers", kuras sirsnīgumam itin labi spēju noticēt.
Protams, šis ir no tiem ierakstiem, ko varu klausīties savās maigākajās, nevis skarbākajās dienās - popmūzika ir un paliek popmūzika, taču "The Beautiful South" skanējums ir gaumīgs, liegs un patīkams, līdz ar to dzīves situāciju, kad "Blue is the Colour" varētu būt baudāms, ir gana daudz.
Man nav pat īsti skaidrs, kālab pirms aptuveni nedēļas man radās vēlme uzzināt, kas tad vēl būtu atrodams albumā, no kura nāca šis skaņdarbs (un kāpēc es vispār atcerējos par šo dziesmu? varbūt kādā pusdienotavā dzirdēta pa radio?), bet nu jau tiešām vairāku dienu garumā manās austiņās griezās dziesmas no "Blue is the Color" - grupas piektā un droši vien komerciāli visveiksmīgākā studijas albuma. Jāatzīst, singla radīties iespaids par albumu nav maldinošs - The Beautiful South patiešām spēlē ausīm ļoti draudzīgu mūziku, kura vienlaikus nav smadzenēm kaitējoša pārmērīga banāluma dēļ. Jāatzīst gan, ka dziesmas noteikti daudz labāk skan tad, kad tās dzied Džekija Ebota, kuras balss ir patīkamāka un izteiksmīgāka nekā tās līderim Polam Hītonam. Galīgi par veiksmīgu gājienu no Hītona puses es nevarētu nosaukt viņa mēģinājumu imitēt Tomu Veitsu dziesmā "Liars' Bar", kur viņš manu pēdējo gadu iecienītāko mūziķi atdarina gan saturā, gan formā, bet tā kopumā galīgi nav laba doma - teksts šķiet pārāk plaģiātisks, kamēr dziedājums - pārāk nedabisks. Tev vai nu ir tāda balss kā Veitsam vai nav, un Hītonam acīmredzami tādas nav. Reizēm, bet patiešām tikai reizēm, kādam citam mūziķim padodas itin labi atdarināt Veitsa stilu, bet lielākoties tas ir iespējams, ja tev aiz muguras ir alkoholā un cigaretēs pavadīts mūžs, un Hītons 1996. gadā pilnīgi noteikti šim kritērijam neatbilda.
Toties situācijās, kad Skaistie Dienvidi necenšas tik ļoti uzkrītoši kādu imitēt, viņiem sanāk itin labi, un lielā mērā - pateicoties Hītona (vai arī Hītona un Rotereja - īsti nezinu, kā viņiem dalījās dziesmu rakstīšanas pienākumi) veiksmīgajiem tekstiem. Šajā ziņā līdzās "Don't Marry Her" mana favorīte ir dziesma "One God", kur cita starpā tiek dziedāts, ka Dievs ir tikai viens, bet vajadzētu būt vismaz diviem vai trim. Reizēm dziesmās parādās arī sentiments bez sarkasma elementa - šajā ziņā spilgtākais piemērs patiesībā nav oriģinālkompozīcija, bet gan kavers - no mūziklu pasaules nākusī "Artificial Flowers", kuras sirsnīgumam itin labi spēju noticēt.
Protams, šis ir no tiem ierakstiem, ko varu klausīties savās maigākajās, nevis skarbākajās dienās - popmūzika ir un paliek popmūzika, taču "The Beautiful South" skanējums ir gaumīgs, liegs un patīkams, līdz ar to dzīves situāciju, kad "Blue is the Colour" varētu būt baudāms, ir gana daudz.
2017-08-02
comments powered by Disqus