Kazhes pierakstu burtnīca

Gada pēdējā nedēļā sanāca piedalīties divos rogainingos - Gardenē un Rīgā. Abas reizes startēju kopā ar Vilni, abas reizes zem Auces aerokluba karoga. Apstākļi un rezultāti gan bija gaužām atšķirīgi.

Ziemassvētku izvēle
26. decembrī piedalījāmies TSK Sprīdītis organizētajās sacensībās "Ziemassvētku izvēle". Turpat startējām arī pērn (un patiesību sakot - ar pilnīgi identisku rezultātu). Šogad sacensības risinājās Gardenes apkārtnē. Kā izrādās, Gardenē bija padomju armijas poligons un pati apdzīvotā vieta agrāk bija tāda kā poligona pilsētiņa. Kas ir tie cilvēki, kas Gardenē dzīvo tagad (un kur viņi strādā) - man nav ne mazākās nojautas, bet šādas tādas apdzīvotas daudzdzīvokļu mājas tur ir, un ir pat skola, kurā bija sacensību centrs.

Vēl pirms starta tikām informēti, ka distance šogad būšot īpaši slapja (un tas jau nav nekāds brīnums - šobrīd visa Latvija ir īpaši slapja), līdz ar to bija aizdomas, ka nekāda izcilā kilometrāža varētu nesanākt. Tomēr plānojām gana ambiciozi - ar mērķi vākt 7 kilometrus pa gaisa līniju stundā. Bija aizdomas, ka šis plāns nebūs izpildāms, bet vienmēr jau ir iespēja kaut ko "nomest". Laiks bija pietiekami labs, proti - nelija. Startā, kā jau parasti, uzņēmām labu tempu, pirmo kilometru veicot mazāk kā piecās minūtēs. Ar to gan ātrā skriešana faktiski beidzās - izskrienot ārā no Gardenes, sākās zampas, pančkas un purvi, kur vairs tik labi neskrējās. Taisnību sakot, vispār apstākļi skriešanai bija diezgan draņķīgi - pat ceļi bija tik ļoti dubļaini, ka prasījās kurpēm radzes, kamēr viens tīrums, gar kura malu skrējām... kā to raksturoja Vilnis, sajūta bija, ka pie kājām bija hanteles, tik ļoti botes aplipa ar dubļiem.

Jau pirmās stundas laikā mūs piemeklēja diezgan kvalitatīvs vadātājs - bija tur tāds punkts numur 71, par kuru vēl maršruta plānošanā radās sajūta, ka tur varētu nebūt nekā laba ar atrašanu, bet dabā iznāca vēl sliktāk. Šķērsojām purviņu un nonācām virsotnē, kur it kā vajadzēja būt kontrolpunktam, bet nebija. Skrējām tur, skrējām šur - ieraudzījām ezeru. Ahā, esam uz nepareizā paugura - vēl gabaliņš jāskrien! Aizskrējām, bet kaut kā nekas nesaskanēja, un tad saprastām - bijām nogriezušies nepareizā pusē no lielāka purva, un līdz ar to punkts atradās otrā pusē purvam. Tā parasti nav laba zīme, ne? Aizskrējām līdz šaurākajai vietai, kur šķērsot purvu, un tā bija patiešām patīkama šķērsošana - ar peldošiem un iegrimstošiem zāles kumšķiem un stindzinoši aukstu ūdeni. Tieši tas, kas visvairāk nepieciešams dienā, kad tāpat nav pārmērīgi karsts! Rezultātā mēs gan kārtīgi saslapinājāmies (šo droši varētu nosaukt par gada pēdējo peldi), gan pazaudējām vismaz pusstundu laika, kas četru stundu rogainingā ir sasodīti daudz, līdz ar to mēs savu stundas grafiku sasniedzām deviņdesmit minūtēs.

Turpinājumā tik traku kļūdu nebija, daži punkti atradās vieglāk, daži ne tik ļoti viegli, bet būtiskākais - nebija arī ātruma. Apvidus patiešām nebija pateicīgs - arī pastāvīgās procedūras, kurās tu pa ciskām saņem pātagas vēzienu no krūmāju puses, neveicina pozitīvu skatījumu uz dzīvi. No sākotnējā plāna ļoti daudz nācās mest nost - reāli mēs ne tikai pa kontrolpunktu līnijām neskrējām 7 kilometrus stundā, bet pat pēc pulksteņa GPS datiem vairāk kā sešarpus stundā nesanāca. Beigu posmā bija paredzēts savākt punktus uz Ziemeļiem no Bērzes upes, izmantojot piedāvātos tiltus, taču tam neatlika laika. Bija variants veikt ātru peldējumu turpu-šurpu pāri upei līdz gandrīz tās krastā esošam punktam, bet pat no tā atturējāmies - apskatot to, cik strauja šī upe bija, vēlmes pārbaudīt to, cik droši ir to šķērsot nebija (ūdens līmenis šobrīd visur ir sasodīti augsts, kas arī nemotivē uz šādiem izgājieniem), līdz ar to labāk izvēlējāmies izmest līkumu līdz vienam sākotnēji neplānotam kontrolpunktam un maukt uz finišu. Noslēguma posmā, protams, atkal diezgan labi ieskrējāmies un kādām desmit komandām pašāvām garām. Tas gan nenozīmē, ka šādai skriešanai bija kāds efekts vietu ziņā, bet vismaz finišā ieradāmies ar veselu desmit minūšu rezervi. Gala rezultātā - 17. vieta vīriešu komandu grupā un 84 punkti. Punktu tikpat bija arī pērn, vieta tā pati bija arī pērn, vienīgi pagājušogad mūs apdzina vairāk MIX un sieviešu komandu.

Apskatot izvērstos rezultātus, pārliecinājāmies, ka mūsu sākotnējais plāns bija daudz par ambiciozu - ar to būtu pieticis pirmajai vietai, kas absolūti nebūtu reālistisks mērķis. Būtu mēs bijuši pieticīgi, noteikti būtu varējuši saplānot rezultatīvāku maršrutu - savus 100 punktus noteikti bija iespējams savākt. Bet - kā ir, tā ir.

Studentu budēļi

Trīs dienas vēlāk devāmies mazāk tālu - tik vien kā uz Daugavas labo krastu, lai piedalītos rogainingā "Studentu budēļi", kurā bija itin daudz specifikas salīdzinoši ar tradicionāliem rogaininga tipa pasākumiem. Pirmkārt, kontrolpunktos bija nevis prizmas un SI stacijas, bet gan QR kodi, kas bija jāskenē LOF rogainingu aplikācijā. Otrkārt, tā kā rogainings tapa sadarbībā ar studentu (un studenšu) korprorācijām, daļa kontrolpunktu bija iekštelpās - attiecīgo korporāciju mītnēs. Treškārt, starts un finišs bija dažādās vietās, turklāt dalībnieki paši varēja izvēlēties, kurā no trim atļautajām finiša vietām beigt sacensības. Lai jautrāk, pasākums ritēja diennakts tumšajā laikā ar sākumu septiņos pievakarē un trīs stundu laika limitu.


Šoreiz mūsu plāns bija vēl ambiciozāks - kartē atzīmējām pilnīgi visus kontrolpunktus. Tiesa, kad saskaitījām kilometrus, radās pārliecība, ka īsti izpildāms tas nebūs - pa gaisa līniju mūsu maršruts izskatījās pēc 29 kilometriem, kas komplektā ar neizbēgamo līkumošanu (pa azimutu pilsētā nepaskriesi), prognozējamo čakarēšanos ar QR kodu nolasīšanu un neizbēgamajām kļūdām mūsu izpildījumā līecināja, ka gluži tik ātri paskriet nevarēsim vis. Tomēr nekādu pārplānošanu neveicām, izlemjot, ka metīsim punktus nost atkarībā no tā, kāds būs mūsu progress distancē. Distances apvidus? Sākums pie Hanzas vidusskolas Grostonas ielā, tad caur Sarkandaugavu uz Mežaparku, atpakaļ caur Čiekurkalnu un Avotu ielas apkaimi uz centru, iespējams - līdz pat Vecrīgai. Organizētāji solīja, ka purvu nebūšot un kājas saslapināt varēšot tikai pie viena dīķa, taču patiesībā, protams, kājas (un ne tikai kājas) bija slapjas jau uzreiz, jo visu vakaru nemitīgi lija, bet tādu labāku saslapināšanos varēja piedzīvot daudzās un dažādās vietās, kur bija pieejamas peļķes potīšu dziļumā.

Ne sevišķi veiksmīgi aizskrējām uz trešo punktu mūsu maršrutā - abi ne gluži pareizi sapratām to, kur kāpēc skrējām (es kaut kā pamanījos iedomāties, ka mēs jau skrienam uz nākamo punktu), pazaudējot uz to vismaz pāris minūtes, bet citādi progress bija labs (ignorējot to, ka reizēm QR koda skrenēšana prasīja savas 30 sekundes; gribētos organizētājiem pateikt trīs burtus - NFC!), un uz priekšu virzījāmies ļoti raiti. Temps gan sanāca nestabils - jo vairāk kontrolpunktu, jo vairāk minūšu uz kilometru, reizēm bija arī pagrūti kādu punktu ieraudzīt (pārmērīgi paļaujoties uz leģendu, nepareizi meklējām punktu pie Aldara torņa). Tajos posmos, kur punkti bija retāk - tur gadījās ap 4:30-4:40 uz kilometru, tikām sliktākajos - pat virs septiņā minūtēm kilometram.

Pamazām sapratām, ka ar visu it kā diezgan raito virzību, būs jāsāk īsināt distance. Vispirms atmetām divus punktus kartes austrumos, cerībā, ka vismaz izdosies "aplasīt" virkni ar četrus punktus vērtajām atzīmēm, tomēr arī tur beigās nācās atkal no kaut kā atteikties. Parādījās jauns laika zaudēšanas veids - korporāciju namu apmeklēšana. Dīvainā kārtā tu patērē vairāk laika, ja tev nevis vienkārši vajag noskenēt QR kodu pie koka, bet vispirms jāievada durvju kods, tad jāuzskrien uz otro stāvu, tur jāsasveicinās ar meitenēm (vismaz mums negadījās neviens punkts iekštelpās, kas būtu studentu, nevis studenšu korporācijās mītne) un tikai tad - jāskeneē kods. Pēdējos divos apmeklētajos punktos jau saņēmām komentāru, ka "jums ir ļoti maz laika", līdz ar to beigās atmetām vēl vienu ieplānoto punktu uz maucām uz finišu. Kontrollaikā iekļāvāmies diezgan labi - finišējām 10 sekundes pirms tā beigām (savākuši 122 punktus no iespējamajiem 145). Tiesa, ne tajā finišā, kur bija mūsu mantas, jo bijām jau diezgan ātri distancē sapratuši, ka jēdzīgākais variants būtu finišēt korporācijas Latvia konventa dzīvoklī Šarlotes ielā, nevis Lettonia Rūpniecības ielā. Tas gan, protams, nozīmēja vēl 2 kilometru bonusa skrējienu pēc savām mantām.

Atlika noskaidrot rezultātus. Šajā reizē bija pārliecība, ka mums bija potenciāls izcīnīt diezgan labu vietu - apvidus vienkārš un labi skrienams. Zināms, ka ātrums man komandā ar Vilni ir diezgan labs, līdz ar to vairāk jautājums bija par to, kāda līmeņa bija konkurenti. Startā biju ievērojis divas komandas, kuras necerēju, ka varēsim apsteigt - vienā no tām bija Guntis Šmaukstelis, otrā - Valters Āboliņš. Tikai distancē no Viļņa uzzināju, ka klāt bija arī neapšaubāmi favorīti - Zigmunds Bībers un Uldis Klepers. Līdz ar to reālais mērķis šķita ceturtā vieta. Apsteigt Bīberu mēs varētu droši vien tikai gadījumā, ja... nē, nekādā gadījumā nevarētu. Arī Šmaukstelis favorīta statusu apliecināja, tikām Āboliņš - nē. Un tā nu izrādījās - esam trešie! Teicams noslēgums gada sportiskajām aktivitātēm!