Stāsta aborts

2017-12-30

Viss sākās tajā dienā, kad ziņās pavēstīja, ka zinātniekiem beidzot izdevies sašķelt bitu. Tas bija patiešām nopietns izrāviens, jo līdz šim tika uzskatīts, ka bits ir mazākā loģiskā datu vienība, kā nekā cilvēks pats jau to tā ir definējis. Atšķirīgi domājoši gan apgalvoja, ka savulaik tāpat domāja par atomu - ne jau velti to pat nodēvēja par godu grieķu vārdam "atomos" jeb "nedalāmais". Tomēr laikam ritot uz priekšu, atklājās protoni, elektroni, neitroni, kvarki, neitrīno un visādi citādi brīnumi, kuriem atbilstoši senākiem uzskatiem nemaz nevajadzēja eksistēt. Līdz ar to, kā apgalvoja šie atšķirīgi domājošie, arī bits varētu kādu dienu tikt sašķelts sīkāk.

Laikam pirmie, kas sāka darbību šajā virzienā, bija bitkoinu ļaudis, kas radīja jēdzienu milibits. Taču tam nebija īsti zinātniska pamata tradicionālo bitu pasaulē - jo tas, ka sašķelt varēja bitkoinu, nevienam nebija sevišķs pārsteigums. Tikām "bits vulgaris" bija radīts tā, ka tam nekāda sašķelšana nevarēja būt iespējama pēc definīcijas. Tev vai nu ir signāls vai nav signāla. Kādi varianti pa vidu tur vēl varētu būt?

Taču līdzīga konvencionāla domāšana citās nozarēs jau sen bija apgāzta. Kā nekā vēl relatīvi nesen skaitījās, ka cilvēkam ir tikai divi dzimumi, par etalonu to nošķiršanai nosakot kritēriju "ir krāniņš vai nav krāniņa". Un tā nu paaudzēm cilvēki dzīvoja, domājot, ka šis kritērijs ir universāls un objektīvs. Jā, protams, gadījās ģenētikas brīnumi ar diviem krāniņiem, kas īsti neatbilda nevienam kritērijam, bet tos parasti dēvēja par vienkāŗsu statistisko kļūdu un izvēlējās ignorēt. Tā jau ir visvienkāršāk - ja tev kādu parādību nav pa spēkam izskaidrot, tu vienkārši paziņo, ka tā ir nebūtiska un nekādi neietekmē "lielo bildi". Bet tad nāca genderisma hipotēze (vēlāk pāraugusi genderisma teorēmā, par kuras pierādījumu profesors J.Židenšteins saņēma Nobela prēmiju), un pamazām cilvēki pieņēma to, ka vispārpieņemtais dzimums ir ne vairāk kā sociāla vienošanās, kuru, kā jau jebkuru vienošanos, var laika gaitā mainīt - līdzīgi kā laika gaitā mainās it kā absolūti nemaināmi lielumi, piemēram, valstu konstitūcijas.

Bita sašķelšana apliecināja to, ka patiešām signāls nevis ir vai tā nav, bet pastāv tūkstošiem dažādu pozīciju starp šīm divām. Savā ziņā tā pat kalpoja par pierādījumu sen izteiktajiem postulātiem "Dievs ir daļēji" un "Dievs ir minimāli". Tā rezultātā radās daudzas jaunas zinātnes nozares un tāpat vairākas citas pirms tam pastāvējušas nozares aizgāja nebūtībā. Un tas arī iegrieza to ratu, kura dēļ šo tekstu sāku ar vārdiem, ka viss sākās tieši tajā dienā, jo arī manu likteni tā diena izmainīja.

Ar to nosacītais stāsts beidzās - uzrakstīju četras rindkopas, tad pieņēmu, ka ir pārāk vēls, un tālāk rakstīšu nākamajā dienā. Bet nākamajā dienā man bija vēl mazāk skaidrības par to, ko īsti es ar šo stāstu vēlējos pateikt. Bita sašķelšana ir ne vairāk kā absurds joks, kas turklāt paredzēts gaužām šaurai auditorijai. Skaidrības par to, kas ir galvenais varonis, man nebija. Un ja nav varoņa, tad manā gadījumā parasti nav arī stāsta. Vispirms vajag saprast cilvēku, par kuru es rakstu, un tad es varu saprast, kas ar viņu notiek, jo varoņa personība veido sižetu, bet bez varoņa - nav cepumiņu. Reizēm esmu sevi lauzis un turpinājis tādus stāstu abortus, taču skaidrs, ka rezultāti tam parasti nav neko spoži. Šoreiz izvēlējos atšķirīgu pieeju - paskaidrot to, kāpēc tas nav stāsts. Kaut vai kā atgādinājumu sev, ka brīdī, kad rakstās, nevajag pārtraukt, pēc tam visticamākais nerakstīsies.