Latvijas teniss
Grāmatas par Latvijas sportu noteikti ietilpst manā interešu lokā. Nav gan gluži tā, ka es mērķtiecīgi censtos ar katru šādu izdevumu iepazīties, bet ja tāds nonāk manās rokās, iespēju to izlasīt garām nelaižu. Izdevumu "Latvijas teniss" atradu dzīvoklī Liepājā, kura apmetāmies uz trīs naktīm (tā kā vispār dzīvoklī bija tikai četras grāmatas, nebija grūti citu vidū to ievērot), un tad nu būros tam cauri. Daļēji šobrīd varu teikt, ka lasīju ar profesionālu aci - domājot par paša grāmatu plāniem un to, ko no katras lasītās grāmatas var ņemt kā pozitīvo piemēru un ko - ne tik ļoti.
Nenoliegšu, jau grāmatas pirmās lappuses manī veicināja aizspriedumus, līdz ar to pats apzinos, ka šī ir viena no tām reizēm, kad būšu ar īpašu noslieci uz piekasīšanos. Ieraugot teikumu "Grāmata Latvijas teniss ir tapusi ar Jura Savicka finansiālu atbalstu", man ir grūti abstrahēties no visa tā, kas man zināms par šo konkrēto cilvēku, viņa politisko nostāju un simpātijām. Ar prātu man ir skaidrs, tas ir tikai loģiski - Savickis jau tolaik bija Latvijas Tenisa savienības prezidents un tas ir tikai loģiski, ka viņš atbalstījis grāmatas par Latvijas tenisu tapšanu. Taču Savickis paliek Savickis - viņš ir viens to izteiksmīgākajiem teicējiem, ka "nevajag jaukt sportu ar politiku", proti, tieši ar to viņš pats arī izsenis ir nodarbojies, un šajā grāmatā nudien netrūkst elementu, kas skaidri apliecina, kāds ir tās maizes devēja pasaules redzējums.
Tomēr sākšu ar pozitīvo. Uz citu manis lasītu Latvijas sporta tēmai veltītu grāmatu fona "Latvijas teniss" izceļas ar kvalitatīvu redaktora un korektora darbu - grāmatas struktūra ir sakarīga un pārdomāta, gandrīz nav drukas kļūdu, teksts patīkami sadalīts katrā lappusē divās slejās, ir bagātīgs fotomateriāls, savukārt grāmatas beigās - pamatīga deva statistikas. Grāmatas apjoms arī ir saprātīgs - tas nav nedz milzīgs ķieģelis ar pārmērīgu aizraušanos ar sīkumiem, ne pavirša brošūriņa. Līdz ar to tikai labākos vārdus varu veltīt grāmatas literārajai redaktorei Leldei Enšmitai un korektorei Justīnei Lejiņai. Ciktāl tas attiecas uz senākiem laikiem, pozitīvi varu vērtēt fotogrāfiju apstrādi un ievietoto foto kvalitāti, tomēr mūsdienu sadaļā reizēm garās pa kādai "pērlei". Piemēram, šī Irinas Kuzimas fotogrāfija, kura šķiet nākusi no one.lv galerijas:
Un tā, gluži nemanāmi, varu pāriet pie visa tā, kas man šajā grāmatā nav gājis pie sirds. Jau mazliet ieskicēju tēmu ideloģija, bet ar to man šajā izdevumā ir patiešām daudz problēmu. Sāksim jau ar to, ka vēl pirms grāmatas pamatteksta, kur ir dažādu "čiekuru" novēlējumi, šādu cilvēku trijotni veido Savickis (loģiski), Džons Džeimss (Eriopas Tenisa federācijas prezidents - arī loģiski) un Šamils Tarpiščevs (Krievijas tenisa federācijas prezidents - nu jā, kuras citas valsts funkcionāra laimes vēlējumu gan te vēl varētu vēlēties). Taču labi, tur vēl es varētu pieņemt - Latvijas tenisisti aktīvi piedalās turnīros Krievijā, krievi bieži brauc uz Jūrmalu - lai nu būtu. Taču ne jau ar Tarpiščeva prieku par šādas grāmatas tapšanu aprobežojas "Latvijas tenisa" ideloģiskā puse. Jau stāstījumā par tenisa pirmsākumiem Latvijā parādās tāds teikums kā: "Tenisa kustības rītausmā Rīgā toni noteica priviliģēto buržuāzijas aprindu pārstāvji." Nebūtu grūti iztēloties šādu frāzi grāmatā, kas būtu izdota, teiksim, 1965. gadā.
Interesantākais, atkal jau zinot Savicka glumo dabu, kā grāmatā būs raksturoti notikumi sākot ar 1940. gadu. Ievads ir daudzsološs - bez jebkāda skaidrojuma par notiekošo nodaļa ar nosaukumu "1940. - 1989." sākas ar teikumu: "Latvijas PSR pirmās meistarsacīkstes notika Viesturdārzā." Tad arī es atļaušos nekomentēt šo jautājumu. Tomēr nav tā, ka par šo pirmo padomju okupācijas gadu nav nekāda komentāra - ir citēts jau vācu okupācijas laikā "Sporta pasaulē" publicēts raksts par tēmu "Staļina gada upuri", kur minēts padomju represiju upuris tenisists Jānis Krūklands. Līdz ar to var teikt - čeka vismaz šajā periodā bija slikta. No šī raksta, savukārt, notiek pāreja uz nākamo vēstures posmu: "Vācija plānotais agresīvais zibenskarš sākumā deva graujošu rezultātu, un Latvija tika okupēta dažu dienu laikā. Tikai pāris tenisistu, kuri tajā laikā bija karadienestā Latvijas armijā, paspēja atkāpties un iesaistīties turpmākajā cīņā pret Vācijas agresiju. (...) Hitleriskā okupācija latviešu tenisam nodarīja lielus zaudējumus. Daudzi jaunās paaudzes sportisti tika iesaukti un aizdzīti uz fronti. Sporta laukumos vairs nevarēja sastapt arī A. Grapmani, A. Poli, F. Šrāderu un citus, jo viņi tika represēti un 1940. gadā izvesti no Latvijas." Te uzreiz ir vairākas interesantas tendences. Pirmkārt, acīmredzamā (tā grāmatas tekstā parādās arī vēl citur - par karu, kurš sākās 1941. gadā, jo aktuāls, protams, ir Lielais Tēvijas un nevis Otrais pasaules karš). Otrkārt, te gan uzreiz parādās vārds "okupācija" un "cīņa pret agresiju". Treškārt, izsūtīšanas pieminētas tā, starp citu, un vēl piedēvētas 1940., nevis 1941. gadam. Un, kas šķiet arī interesanti - arī attiecībā uz nacistu nodarījumiem, nav vērts pieminēt, ka iepriekšējā nodaļā par divdesmito - trīsdesmito gadu Latvijas tenisu daudzkārt pieminēto ebreju tenisa klubu biedri arī ietilpa kategorijā "lieli zaudējumi latviešu tenisam".
Un tomēr nākas atzīt, ka nodaļas beigās okupācija tomēr tiek atzīta: "1944. gada rudenī atkal atgriezās krievu karaspēks, un nepilnu piecu gadu laikā Latvija tika okupēta trešo reizi. Šoreiz uz daudziem, daudziem gadiem. Vēl priekšā bija represijas, aresti un deportācijas. Smagi cieta un cietīs viss Latvijas sports. Arī teniss." Tā visa rezultātā es kā lasītājs esmu mazliet apjucis, jo vairs nav skaidrs, kāda tad īsti ir grāmatas autoru nostāja, un iztēloties varu tikai variantu, ka vai nu tik tālu Savickis nelasīja vai arī piecieta - ok, lai nodaļas beigās būtu tā okupācijas atzīšana, tāpat tik tālu neviens nelasīs. Kā lai arī nebūtu, iespējams, ka arī 1940. gadā Latvija tomēr bija tikusi okupēta, un varbūt es varētu šo grāmatu izmantot kā pierādījumu tam, ka Savickis ir nodevis savus maizes devējus un atzinis okupācijas faktu. Reāli gan jāsaka, iespaids ir tāds, ka atsevišķi šīs grāmatas fragmenti ir dažādu autoru rakstīti (piemēram, daļa teksta ir pārspiesta no citiem izdevumiem), un tad nu veidojas tāds dīvains kokteilis.
Kas attiecas uz tenisa norišu atspoguļojumu laikā no 1945. līdz 1991. gadam, te bieži tiešām ršķiet, ka tekstam par pamatu ir kaut kādi tolaik publicēti pārskati par tenisa norisēm, bieži piesaucot "mūsu republikas tenisistus", "valsts izlases dalībniekus" un lietojot citus formulejumus, kas rada stingru pārliecību par grāmatas piederību tam pasaules uzskatam, kur "Latvijas PSR" var būt sinonīms vārdam "Latvija". To precīzi atspoguļos arī statistikas sadaļa, atbilstoši kurai neatkarīgas Latvijas čempioni nekādi nav nošķirami no sportistiem, kas savus titulus guvuši okupācijas apstākļos. Jāatzīmē gan, ka tenisa gadījumā varbūt šāds skatījums nav tik dramatiski nekorekts kā tas būtu, piemēram, futbolā, jo pat Latvijas čempioniem tenisā vismaz nekad nav kļuvušas PSRS militārpersonas.
Interesantākais tomēr sākas atjaunotās neatkarības laikam veltītajā grāmatas daļā. Tas gan neattiecas uz turnīru un to rezultātu atspoguļojumu - šī daļa ir diezgan sausa un garlaicīga, toties ir ļoti kolorītas nodaļas, kas iet ārpus parastās hronoloģijas rāmjiem. Jau no agrākiem periodiem grāmatā ir iestarpinājumi, kas veltīti atsevišķām izcilībām Latvijas tenisā - sportistiem, treneriem, tiesnešiem. Tomēr deviņdesmitajos gados šīs izcilības ir jau mazliet citādas. Atļaušos apgalvot, ka grāmatā, kuras apjoms ir 300 lappuses, 10 no tām atvēlēt Ivaram Godmanim šķiet mazliet dīvaini (salīdzinoši - no sportistiem lielākā vieta grāmatā atvēlēta Larisai Neilandei - sešas lappuses, un kas gan ir viņas sasniegumi pret Godmani, kurš savulaik bija iekļauts LPSR jaunatnes izlasē!). Un ja vēl ņem vērā, ka savas nodaļas ir arī Guntim Ulmanim un Jānim Jurkānam, tad sajūta, ka šī grāmata nav tikai par tenisu, tikai pastiprinās. Turklāt vismaz konkrēti Godmaņa tekstā uzpeld arī daudz moralizēšanas par slinkajiem mūsdienu jauniešiem, kas nepareizi trenējas un cita vairāk vai mazāk komiska satura. Jā, kas attiecas uz skaļiem un vispārinošiem apgalvojumiem, to šajā grāmatā netrūkst, cita starpā apgalvojot, ka sports un jo īpaši teniss cilvēku sagatavo pieaugušo dzīvei (sportisti, kuri jaunos gados gūst lielus panākumus un pēc tam ir pilnīgi sajāti kā cilvēki tam, protams, ir labs piemērs), ka uz lieliem panākumiem nevar cerēt tenisisti, kas lauž raketes, lamājas un nespēj savaldīt savas emocijas (sveicieni gan Gulbim, gan Ostapenko!), netrūkst arī citu līdzīgi vērtīgu domu. Un, protams, itin daudzas reizes grāmatā ir piesaukts pats Savickis un viņa nopelni, kā nu bez tā. Jā, vēl var pieminēt, ka ar labu vārdu vairākkārt piesaukts Maskavas mērs Jurijs Lužkovs un uzsvērts, cik svarīgi uzturēt labas attiecības ar lielo kaimiņvalsti, bet tas jau laikam arī pašsaprotami.
Līdz ar to varu nākt klajā ar grāmatas kopsavilkumu: profesionāli un kvalitatīvi veidots izdevums ar salīdzinoši lielu faktoloģisko vērtību un milzīgu āža kāju, kura lien laukā vai no katra stūra, kuras dēļ nekad un nekādos apstākļos es šo izdevumu nevēlētos redzēt savā personīgajā grāmatu plauktā. (vērtējums nav tik zems kā mans viedoklis par grāmatu, jo faktoloģiskā bāze un ieguldītais darbs jau tur ir, cita lieta, ka tas galīgi nesaskan ar manu pasaules uztveri)
Nenoliegšu, jau grāmatas pirmās lappuses manī veicināja aizspriedumus, līdz ar to pats apzinos, ka šī ir viena no tām reizēm, kad būšu ar īpašu noslieci uz piekasīšanos. Ieraugot teikumu "Grāmata Latvijas teniss ir tapusi ar Jura Savicka finansiālu atbalstu", man ir grūti abstrahēties no visa tā, kas man zināms par šo konkrēto cilvēku, viņa politisko nostāju un simpātijām. Ar prātu man ir skaidrs, tas ir tikai loģiski - Savickis jau tolaik bija Latvijas Tenisa savienības prezidents un tas ir tikai loģiski, ka viņš atbalstījis grāmatas par Latvijas tenisu tapšanu. Taču Savickis paliek Savickis - viņš ir viens to izteiksmīgākajiem teicējiem, ka "nevajag jaukt sportu ar politiku", proti, tieši ar to viņš pats arī izsenis ir nodarbojies, un šajā grāmatā nudien netrūkst elementu, kas skaidri apliecina, kāds ir tās maizes devēja pasaules redzējums.
Tomēr sākšu ar pozitīvo. Uz citu manis lasītu Latvijas sporta tēmai veltītu grāmatu fona "Latvijas teniss" izceļas ar kvalitatīvu redaktora un korektora darbu - grāmatas struktūra ir sakarīga un pārdomāta, gandrīz nav drukas kļūdu, teksts patīkami sadalīts katrā lappusē divās slejās, ir bagātīgs fotomateriāls, savukārt grāmatas beigās - pamatīga deva statistikas. Grāmatas apjoms arī ir saprātīgs - tas nav nedz milzīgs ķieģelis ar pārmērīgu aizraušanos ar sīkumiem, ne pavirša brošūriņa. Līdz ar to tikai labākos vārdus varu veltīt grāmatas literārajai redaktorei Leldei Enšmitai un korektorei Justīnei Lejiņai. Ciktāl tas attiecas uz senākiem laikiem, pozitīvi varu vērtēt fotogrāfiju apstrādi un ievietoto foto kvalitāti, tomēr mūsdienu sadaļā reizēm garās pa kādai "pērlei". Piemēram, šī Irinas Kuzimas fotogrāfija, kura šķiet nākusi no one.lv galerijas:
Un tā, gluži nemanāmi, varu pāriet pie visa tā, kas man šajā grāmatā nav gājis pie sirds. Jau mazliet ieskicēju tēmu ideloģija, bet ar to man šajā izdevumā ir patiešām daudz problēmu. Sāksim jau ar to, ka vēl pirms grāmatas pamatteksta, kur ir dažādu "čiekuru" novēlējumi, šādu cilvēku trijotni veido Savickis (loģiski), Džons Džeimss (Eriopas Tenisa federācijas prezidents - arī loģiski) un Šamils Tarpiščevs (Krievijas tenisa federācijas prezidents - nu jā, kuras citas valsts funkcionāra laimes vēlējumu gan te vēl varētu vēlēties). Taču labi, tur vēl es varētu pieņemt - Latvijas tenisisti aktīvi piedalās turnīros Krievijā, krievi bieži brauc uz Jūrmalu - lai nu būtu. Taču ne jau ar Tarpiščeva prieku par šādas grāmatas tapšanu aprobežojas "Latvijas tenisa" ideloģiskā puse. Jau stāstījumā par tenisa pirmsākumiem Latvijā parādās tāds teikums kā: "Tenisa kustības rītausmā Rīgā toni noteica priviliģēto buržuāzijas aprindu pārstāvji." Nebūtu grūti iztēloties šādu frāzi grāmatā, kas būtu izdota, teiksim, 1965. gadā.
Interesantākais, atkal jau zinot Savicka glumo dabu, kā grāmatā būs raksturoti notikumi sākot ar 1940. gadu. Ievads ir daudzsološs - bez jebkāda skaidrojuma par notiekošo nodaļa ar nosaukumu "1940. - 1989." sākas ar teikumu: "Latvijas PSR pirmās meistarsacīkstes notika Viesturdārzā." Tad arī es atļaušos nekomentēt šo jautājumu. Tomēr nav tā, ka par šo pirmo padomju okupācijas gadu nav nekāda komentāra - ir citēts jau vācu okupācijas laikā "Sporta pasaulē" publicēts raksts par tēmu "Staļina gada upuri", kur minēts padomju represiju upuris tenisists Jānis Krūklands. Līdz ar to var teikt - čeka vismaz šajā periodā bija slikta. No šī raksta, savukārt, notiek pāreja uz nākamo vēstures posmu: "Vācija plānotais agresīvais zibenskarš sākumā deva graujošu rezultātu, un Latvija tika okupēta dažu dienu laikā. Tikai pāris tenisistu, kuri tajā laikā bija karadienestā Latvijas armijā, paspēja atkāpties un iesaistīties turpmākajā cīņā pret Vācijas agresiju. (...) Hitleriskā okupācija latviešu tenisam nodarīja lielus zaudējumus. Daudzi jaunās paaudzes sportisti tika iesaukti un aizdzīti uz fronti. Sporta laukumos vairs nevarēja sastapt arī A. Grapmani, A. Poli, F. Šrāderu un citus, jo viņi tika represēti un 1940. gadā izvesti no Latvijas." Te uzreiz ir vairākas interesantas tendences. Pirmkārt, acīmredzamā (tā grāmatas tekstā parādās arī vēl citur - par karu, kurš sākās 1941. gadā, jo aktuāls, protams, ir Lielais Tēvijas un nevis Otrais pasaules karš). Otrkārt, te gan uzreiz parādās vārds "okupācija" un "cīņa pret agresiju". Treškārt, izsūtīšanas pieminētas tā, starp citu, un vēl piedēvētas 1940., nevis 1941. gadam. Un, kas šķiet arī interesanti - arī attiecībā uz nacistu nodarījumiem, nav vērts pieminēt, ka iepriekšējā nodaļā par divdesmito - trīsdesmito gadu Latvijas tenisu daudzkārt pieminēto ebreju tenisa klubu biedri arī ietilpa kategorijā "lieli zaudējumi latviešu tenisam".
Un tomēr nākas atzīt, ka nodaļas beigās okupācija tomēr tiek atzīta: "1944. gada rudenī atkal atgriezās krievu karaspēks, un nepilnu piecu gadu laikā Latvija tika okupēta trešo reizi. Šoreiz uz daudziem, daudziem gadiem. Vēl priekšā bija represijas, aresti un deportācijas. Smagi cieta un cietīs viss Latvijas sports. Arī teniss." Tā visa rezultātā es kā lasītājs esmu mazliet apjucis, jo vairs nav skaidrs, kāda tad īsti ir grāmatas autoru nostāja, un iztēloties varu tikai variantu, ka vai nu tik tālu Savickis nelasīja vai arī piecieta - ok, lai nodaļas beigās būtu tā okupācijas atzīšana, tāpat tik tālu neviens nelasīs. Kā lai arī nebūtu, iespējams, ka arī 1940. gadā Latvija tomēr bija tikusi okupēta, un varbūt es varētu šo grāmatu izmantot kā pierādījumu tam, ka Savickis ir nodevis savus maizes devējus un atzinis okupācijas faktu. Reāli gan jāsaka, iespaids ir tāds, ka atsevišķi šīs grāmatas fragmenti ir dažādu autoru rakstīti (piemēram, daļa teksta ir pārspiesta no citiem izdevumiem), un tad nu veidojas tāds dīvains kokteilis.
Kas attiecas uz tenisa norišu atspoguļojumu laikā no 1945. līdz 1991. gadam, te bieži tiešām ršķiet, ka tekstam par pamatu ir kaut kādi tolaik publicēti pārskati par tenisa norisēm, bieži piesaucot "mūsu republikas tenisistus", "valsts izlases dalībniekus" un lietojot citus formulejumus, kas rada stingru pārliecību par grāmatas piederību tam pasaules uzskatam, kur "Latvijas PSR" var būt sinonīms vārdam "Latvija". To precīzi atspoguļos arī statistikas sadaļa, atbilstoši kurai neatkarīgas Latvijas čempioni nekādi nav nošķirami no sportistiem, kas savus titulus guvuši okupācijas apstākļos. Jāatzīmē gan, ka tenisa gadījumā varbūt šāds skatījums nav tik dramatiski nekorekts kā tas būtu, piemēram, futbolā, jo pat Latvijas čempioniem tenisā vismaz nekad nav kļuvušas PSRS militārpersonas.
Interesantākais tomēr sākas atjaunotās neatkarības laikam veltītajā grāmatas daļā. Tas gan neattiecas uz turnīru un to rezultātu atspoguļojumu - šī daļa ir diezgan sausa un garlaicīga, toties ir ļoti kolorītas nodaļas, kas iet ārpus parastās hronoloģijas rāmjiem. Jau no agrākiem periodiem grāmatā ir iestarpinājumi, kas veltīti atsevišķām izcilībām Latvijas tenisā - sportistiem, treneriem, tiesnešiem. Tomēr deviņdesmitajos gados šīs izcilības ir jau mazliet citādas. Atļaušos apgalvot, ka grāmatā, kuras apjoms ir 300 lappuses, 10 no tām atvēlēt Ivaram Godmanim šķiet mazliet dīvaini (salīdzinoši - no sportistiem lielākā vieta grāmatā atvēlēta Larisai Neilandei - sešas lappuses, un kas gan ir viņas sasniegumi pret Godmani, kurš savulaik bija iekļauts LPSR jaunatnes izlasē!). Un ja vēl ņem vērā, ka savas nodaļas ir arī Guntim Ulmanim un Jānim Jurkānam, tad sajūta, ka šī grāmata nav tikai par tenisu, tikai pastiprinās. Turklāt vismaz konkrēti Godmaņa tekstā uzpeld arī daudz moralizēšanas par slinkajiem mūsdienu jauniešiem, kas nepareizi trenējas un cita vairāk vai mazāk komiska satura. Jā, kas attiecas uz skaļiem un vispārinošiem apgalvojumiem, to šajā grāmatā netrūkst, cita starpā apgalvojot, ka sports un jo īpaši teniss cilvēku sagatavo pieaugušo dzīvei (sportisti, kuri jaunos gados gūst lielus panākumus un pēc tam ir pilnīgi sajāti kā cilvēki tam, protams, ir labs piemērs), ka uz lieliem panākumiem nevar cerēt tenisisti, kas lauž raketes, lamājas un nespēj savaldīt savas emocijas (sveicieni gan Gulbim, gan Ostapenko!), netrūkst arī citu līdzīgi vērtīgu domu. Un, protams, itin daudzas reizes grāmatā ir piesaukts pats Savickis un viņa nopelni, kā nu bez tā. Jā, vēl var pieminēt, ka ar labu vārdu vairākkārt piesaukts Maskavas mērs Jurijs Lužkovs un uzsvērts, cik svarīgi uzturēt labas attiecības ar lielo kaimiņvalsti, bet tas jau laikam arī pašsaprotami.
Līdz ar to varu nākt klajā ar grāmatas kopsavilkumu: profesionāli un kvalitatīvi veidots izdevums ar salīdzinoši lielu faktoloģisko vērtību un milzīgu āža kāju, kura lien laukā vai no katra stūra, kuras dēļ nekad un nekādos apstākļos es šo izdevumu nevēlētos redzēt savā personīgajā grāmatu plauktā. (vērtējums nav tik zems kā mans viedoklis par grāmatu, jo faktoloģiskā bāze un ieguldītais darbs jau tur ir, cita lieta, ka tas galīgi nesaskan ar manu pasaules uztveri)
2012-12-19
comments powered by Disqus