Ausma
Šis būs viens diezgan sāpīgs un visticamākais arī saraustīts teksts. "Ausmu" es neapšaubāmi ļoti gribēju redzēt - kā nekā tā tika iekļauta Eiropas kino akadēmijas labāko filmu sarakstā, tieši šo filmu Latvija izvirzījusi Oskaram, saņēmusi čupiņu Lielo Kristapu, kritikas apjūsmota un slavināta, tā manī raisīja pamatīgu interesi. Vienlaikus mazliet piesardzības tāpat bija - Lailas Pakalniņas vārds man neizbēgami asociējas ar "elitāru" kino, proti, tādu, kura veidotāji maz domā par "skatītāju parasto" un nesatraucas par tādu banālu detaļu kā skatītāja izklaidēšana. Tiesa, diezgan ilgi mums neradās iespēja to noskatīties - bijām nokavējuši (relatīvi īso) posmu, kad "Ausma" Rīgas kinoteātros bija regulāri sastopama, un tikai Riga IFF laikā beidzot sakrita mūsu iespējas un "Ausmas" izrādīšana. Tagad sajūtas gan ir sarežģītas.
Vizuāli filma ir konfekte - attēla dziļums un melnbaltais krāšņums ir nenoliedzami. Katra aina ir nofilmēta ar izcilu rūpību un mīlestību, pie detaļām piestrādāts, vide (padomju laika kolhozs) ir autentiska, bet ne karikatūriska, personāži - vizuāli ļoti ticami, iederīgi (nevis acīmredzami ietērpti butaforiskās drānās un apgādāti ar butaforiskiem atribūtiem). Var saprast, kāpēc filmas ietekmju vidū tās titros ir norādīts Eizenšteins - zināmā mērā var teikt, ka "Ausma" ir propagandas kino, kurā visas darbības norit ar vērienu, izvairoties no pieklusinātības un niansēm. Filmā aktieri bieži kļūst par skrūvītēm lielā vizuālā rotaļā, kas veido grandiozu kopskatu un sarūpē apbrīnas brīžus. Atsevišķas ainas ir patiesi ģeniālas - gan baznīcas demolēšana, gan žurka, ko vecene no savas muguras norauj un rāda kā rotaļlietu raudošam zīdainim, gan miegainā kolhoza priekšsēdētāja - Lienes Šmukstes varone. Teksta filmā nav daudz, bet varoņi runā spēcīgiem citātiem, kuri lieliski atbilst groteskajai "Ausmas" noskaņai.
Diemžēl ar slavinājuma vārdiem vien šai reizē aprobežoties es nevarēšu, jo ar visu savu lielisko mākslnieciskumu šī filma uz mani neatstāja sevišķi pozitīvu iespaidu, galvenokārt jau tādēļ, ka apstiprinājās prognozes par to, ka Pakalniņas filmas ir "nicht für jedermann", proti, plašs skatītāju loks nav viņas mērķu vidū, kas man vismaz šķiet ļoti apbēdinoši, ja ņem vērā, ka filmu virza arī plašā patēriņa virzienā - tas pats Oskars noteikti nav īstā vieta augstā koncepta mākslai. Nav tā, ka filmā pavisam nebūtu sižeta, taču tas ir tik rudimentārs, cik vien iespējams (lokalizēts stāsts par vecāku nodevēju Pavļiku Morozovu un viņa likteni), un personāži ir ieskicēti aptuveni tikpat detalizēti kā, piemēram, "Bruņukuģī Potjomkinā", proti, gandrīz necik. Par ko Keišs saņēma Lielo Kristapu kā labākais Otrā plāna aktieris, man galīgi nav skaidrs - viņa atveidotā personāža spilgtākā iezīme ir tāda, ka viņam ir pārsieta piere, tas ir apmēram tik daudz, cik es par viņu varētu pastāstīt. Es saprotu, ka lieli mākslinieki var atļauties neraizēties par to, lai skatītājiem filmas laikā būtu interesanti ne tikai tādēļ, ka tajā ir izmantoti interesanti kameras leņķi, bet kino, tāpat kā jebkura māksla, vienlaikus tomēr ir arī bizness, kurā darbojas kaut kādi likumi un, "Ausmas" gadījumā man vismaz ir sajūta, ka aizraušanās ar simboliskumu un "lielo jēgu" filmai drīzāk kaitē. Laikam līdzīgākās filmas, kas man nāk prātā, ir Larsa fon Trīra "Antikrists" un "Melanholija" (kuras arī lielā mērā ir operatora darba diktētas), bet atšķirība te ir tajā, ka fon Trīs (kurš arī nav izslavēts ar pārmērīgu mīlestību pret savu skatītāju) tev piedāvā diezgan sarežģītus (un pretrunīgus) tēlus, kamēr Pakalniņa labākajās mēmā kino tradīcijās "Ausmā" attēlo plakātu varoņus, kuriem tu nevari un nevēlies just līdzi, jo tev nevienā brīdī nerodas sajūta, ka viņi ir īsti. Un rezultātā tu no vienas puses saproti, ka filma ir savā veidā ļoti interesanta un laikam pat nozīmīga latviešu kino, bet vienlaikus tevi nepamet sajūta, ka kaut kas ir fundamentāli nepareizs tādā filmā, par kuru tev pašam sev ir cītīgi jāiegalvo, ka daudz kas tajā ir bijis labs un vērtigs. Proti, tā ir filma, kuras labās puses tu pamato, nevis izjūti, ar analītisko prātu tu spēj saskatīt filmas vērtību, bet emocionālajā iespaidā dominē apjukums un drīzāk pat vilšanās.
Vizuāli filma ir konfekte - attēla dziļums un melnbaltais krāšņums ir nenoliedzami. Katra aina ir nofilmēta ar izcilu rūpību un mīlestību, pie detaļām piestrādāts, vide (padomju laika kolhozs) ir autentiska, bet ne karikatūriska, personāži - vizuāli ļoti ticami, iederīgi (nevis acīmredzami ietērpti butaforiskās drānās un apgādāti ar butaforiskiem atribūtiem). Var saprast, kāpēc filmas ietekmju vidū tās titros ir norādīts Eizenšteins - zināmā mērā var teikt, ka "Ausma" ir propagandas kino, kurā visas darbības norit ar vērienu, izvairoties no pieklusinātības un niansēm. Filmā aktieri bieži kļūst par skrūvītēm lielā vizuālā rotaļā, kas veido grandiozu kopskatu un sarūpē apbrīnas brīžus. Atsevišķas ainas ir patiesi ģeniālas - gan baznīcas demolēšana, gan žurka, ko vecene no savas muguras norauj un rāda kā rotaļlietu raudošam zīdainim, gan miegainā kolhoza priekšsēdētāja - Lienes Šmukstes varone. Teksta filmā nav daudz, bet varoņi runā spēcīgiem citātiem, kuri lieliski atbilst groteskajai "Ausmas" noskaņai.
Diemžēl ar slavinājuma vārdiem vien šai reizē aprobežoties es nevarēšu, jo ar visu savu lielisko mākslnieciskumu šī filma uz mani neatstāja sevišķi pozitīvu iespaidu, galvenokārt jau tādēļ, ka apstiprinājās prognozes par to, ka Pakalniņas filmas ir "nicht für jedermann", proti, plašs skatītāju loks nav viņas mērķu vidū, kas man vismaz šķiet ļoti apbēdinoši, ja ņem vērā, ka filmu virza arī plašā patēriņa virzienā - tas pats Oskars noteikti nav īstā vieta augstā koncepta mākslai. Nav tā, ka filmā pavisam nebūtu sižeta, taču tas ir tik rudimentārs, cik vien iespējams (lokalizēts stāsts par vecāku nodevēju Pavļiku Morozovu un viņa likteni), un personāži ir ieskicēti aptuveni tikpat detalizēti kā, piemēram, "Bruņukuģī Potjomkinā", proti, gandrīz necik. Par ko Keišs saņēma Lielo Kristapu kā labākais Otrā plāna aktieris, man galīgi nav skaidrs - viņa atveidotā personāža spilgtākā iezīme ir tāda, ka viņam ir pārsieta piere, tas ir apmēram tik daudz, cik es par viņu varētu pastāstīt. Es saprotu, ka lieli mākslinieki var atļauties neraizēties par to, lai skatītājiem filmas laikā būtu interesanti ne tikai tādēļ, ka tajā ir izmantoti interesanti kameras leņķi, bet kino, tāpat kā jebkura māksla, vienlaikus tomēr ir arī bizness, kurā darbojas kaut kādi likumi un, "Ausmas" gadījumā man vismaz ir sajūta, ka aizraušanās ar simboliskumu un "lielo jēgu" filmai drīzāk kaitē. Laikam līdzīgākās filmas, kas man nāk prātā, ir Larsa fon Trīra "Antikrists" un "Melanholija" (kuras arī lielā mērā ir operatora darba diktētas), bet atšķirība te ir tajā, ka fon Trīs (kurš arī nav izslavēts ar pārmērīgu mīlestību pret savu skatītāju) tev piedāvā diezgan sarežģītus (un pretrunīgus) tēlus, kamēr Pakalniņa labākajās mēmā kino tradīcijās "Ausmā" attēlo plakātu varoņus, kuriem tu nevari un nevēlies just līdzi, jo tev nevienā brīdī nerodas sajūta, ka viņi ir īsti. Un rezultātā tu no vienas puses saproti, ka filma ir savā veidā ļoti interesanta un laikam pat nozīmīga latviešu kino, bet vienlaikus tevi nepamet sajūta, ka kaut kas ir fundamentāli nepareizs tādā filmā, par kuru tev pašam sev ir cītīgi jāiegalvo, ka daudz kas tajā ir bijis labs un vērtigs. Proti, tā ir filma, kuras labās puses tu pamato, nevis izjūti, ar analītisko prātu tu spēj saskatīt filmas vērtību, bet emocionālajā iespaidā dominē apjukums un drīzāk pat vilšanās.
2016-10-22
comments powered by Disqus