Ziemeļlatvijas un Cēsu kauju piemiņai
Gatavojoties šīs ziemas "Karavīra maizītes" slēpņotāju pasākumam, sāku studēt literatūru par Cēsu kaujām. Cik atceros, skolā mums par Brīvības cīņām stāstīja maz vai neko, jo vēstures mācīšanu ĀĢ citādi kā par farsu nosaukt nevaru. Atvainojos, protams, visiem skolotājas Ludboržas cienītājiem, bet vienīgais gads, kad vēsturē kaut ko iemācījos, bija piektajā klasē pie Andra Sprūda, tikām vēlākos gados vēstures stundās tik vien kā pilnveidoju savas iemaņas zolītes spēlē.
Diemžēl izvēlētā grāmata par Cēsu kaujām pastāsta visai maz. Mazliet ieskicē apstākļus, kuros latviešu un igauņu spēki apvienojās pret Golcu, un tad īsumā pastāsta kauju gaitu. Lielākā vērtība ir pievienotajās shēmās, kamēr teksta grāmatā/brošūrā nav daudz un liela tās daļa veltīta atvaļināto karavīru stāvoklim neatkarīgajā Latvijā un vārdiskiem uzbraucieniem Kārlim Ulmanim. Jāņem vērā, ka bukleta autori bija aktīvi sociāldemokrāti un zināms, ka zociķu un Ulmaņa attiecības nekad nebija sevišķi draudzīgas. Tālab šeit uzsvērts, ka strēlnieki bija Ulmanim uzticīgi tikai tālab, ka viņš vairāk vai mazāk nejauši bija kļuvis par Pagaidu valdības vadītāju, bet nevis viņa personisko īpašību dēļ. Tāpat daudz neglaimojošu vārdu brošūrā veltīts pulkvedim Balodim, kuram pārmet mazdūšību, tikām slavināti tiek pulkveži Ozols, Zemitāns un Plan-Dubrovskis. Tā kā manā rīcībā šajā brīdī nav citu avotu kā vien nupat izlasītā brošūra, atturēšos no šīs pozīcijas vērtēšanas, piebilstot vien to, ka pulkvedis Ozols ir viens no šīs brošūras autoriem, līdz ar to būtu dīvaini, ja viņš tajā tiktu kritizēts.
Īsumā to, ko no brošūras uztvēru, varētu apkopot sekojoši. Pirmkārt, 1919.gada pavasarī Latvijas brīvvalsts reāli nepastāvēja, lielāko daļu Latvijas teritorijas kontrolēja Golcam pakļautie vācieši, kas atbalstīja Niedras valdību, kamēr Latgalē viņiem pretestību izrādīja Latvijas brīvībai tikpat naidīgie boļševiki ar savu tā saucamo Padomju Latviju. Ulmaņa pagaidu valdība puča rezultātā bija patvērusies uz tvaikoņa pie Liepājas, un viss rādījās diezgan drūmās krāsās neatkarīgajai republikai. Taču bija tā, ka daļa strēlnieku kopā ar vāciešiem cīnījās pret boļševikiem, un tad nonāca pie loģiskā secinājuma, ka Golcs un muižnieki nav nekādi latviešu tautas draugi. Ziemeļlatvijā latvieši kopā ar igauņiem sāka kontrolēt daļu teritorijas, pateicoties ar tam, ka vietējiem iedzīvotājiem vācieši bija tikpat nemīļi kā boļševiki. Kad Golcam pakļautie vācieši izdomāja doties uz Cēsīm, kuras jau kontrolēja latvieši, tapa pilnīgi skaidrs, ka vāciešu un latviešu mērķi nesakrita. Latvieši un igauņi sapulcēja spēkus, sākotnēji vāciešiem tomēr izdevās Cēsis ieņemt, bet tad viņi visai pamatīgi tika sakauti un patriekti. Autoruprāt, cīņu turpinājuma gadījumā vāciešus būtu bijis iespējams sakaut pilnībā, bet noslēgtais Strazdumuižas pamiers kļuva par iemeslu vācu spēku atjaunošanai un tikai tā dēļ vispār tika pieļauta cīņa par Rīgu, proti, bermontiāde. Atkal jau atturēšos no vērtējumiem, tikai atstāstu grāmatā apgalvoto.
Kā izziņas līdzeklis šī grāmata ir visai trūcīga, pārāk liela tās daļa veltīta politisko pretinieku apkarošanai un atvaļināto karavīru stāvokļa komentāriem, līdz ar to pilnīgi noteikti meklēšu vēl kādu literatūru par šīm kaujām, bet vismaz kaut kādu ieskatu šajā nenoliedzami būtiskajā Latvijas vēstures lappusē esmu guvis.
Diemžēl izvēlētā grāmata par Cēsu kaujām pastāsta visai maz. Mazliet ieskicē apstākļus, kuros latviešu un igauņu spēki apvienojās pret Golcu, un tad īsumā pastāsta kauju gaitu. Lielākā vērtība ir pievienotajās shēmās, kamēr teksta grāmatā/brošūrā nav daudz un liela tās daļa veltīta atvaļināto karavīru stāvoklim neatkarīgajā Latvijā un vārdiskiem uzbraucieniem Kārlim Ulmanim. Jāņem vērā, ka bukleta autori bija aktīvi sociāldemokrāti un zināms, ka zociķu un Ulmaņa attiecības nekad nebija sevišķi draudzīgas. Tālab šeit uzsvērts, ka strēlnieki bija Ulmanim uzticīgi tikai tālab, ka viņš vairāk vai mazāk nejauši bija kļuvis par Pagaidu valdības vadītāju, bet nevis viņa personisko īpašību dēļ. Tāpat daudz neglaimojošu vārdu brošūrā veltīts pulkvedim Balodim, kuram pārmet mazdūšību, tikām slavināti tiek pulkveži Ozols, Zemitāns un Plan-Dubrovskis. Tā kā manā rīcībā šajā brīdī nav citu avotu kā vien nupat izlasītā brošūra, atturēšos no šīs pozīcijas vērtēšanas, piebilstot vien to, ka pulkvedis Ozols ir viens no šīs brošūras autoriem, līdz ar to būtu dīvaini, ja viņš tajā tiktu kritizēts.
Īsumā to, ko no brošūras uztvēru, varētu apkopot sekojoši. Pirmkārt, 1919.gada pavasarī Latvijas brīvvalsts reāli nepastāvēja, lielāko daļu Latvijas teritorijas kontrolēja Golcam pakļautie vācieši, kas atbalstīja Niedras valdību, kamēr Latgalē viņiem pretestību izrādīja Latvijas brīvībai tikpat naidīgie boļševiki ar savu tā saucamo Padomju Latviju. Ulmaņa pagaidu valdība puča rezultātā bija patvērusies uz tvaikoņa pie Liepājas, un viss rādījās diezgan drūmās krāsās neatkarīgajai republikai. Taču bija tā, ka daļa strēlnieku kopā ar vāciešiem cīnījās pret boļševikiem, un tad nonāca pie loģiskā secinājuma, ka Golcs un muižnieki nav nekādi latviešu tautas draugi. Ziemeļlatvijā latvieši kopā ar igauņiem sāka kontrolēt daļu teritorijas, pateicoties ar tam, ka vietējiem iedzīvotājiem vācieši bija tikpat nemīļi kā boļševiki. Kad Golcam pakļautie vācieši izdomāja doties uz Cēsīm, kuras jau kontrolēja latvieši, tapa pilnīgi skaidrs, ka vāciešu un latviešu mērķi nesakrita. Latvieši un igauņi sapulcēja spēkus, sākotnēji vāciešiem tomēr izdevās Cēsis ieņemt, bet tad viņi visai pamatīgi tika sakauti un patriekti. Autoruprāt, cīņu turpinājuma gadījumā vāciešus būtu bijis iespējams sakaut pilnībā, bet noslēgtais Strazdumuižas pamiers kļuva par iemeslu vācu spēku atjaunošanai un tikai tā dēļ vispār tika pieļauta cīņa par Rīgu, proti, bermontiāde. Atkal jau atturēšos no vērtējumiem, tikai atstāstu grāmatā apgalvoto.
Kā izziņas līdzeklis šī grāmata ir visai trūcīga, pārāk liela tās daļa veltīta politisko pretinieku apkarošanai un atvaļināto karavīru stāvokļa komentāriem, līdz ar to pilnīgi noteikti meklēšu vēl kādu literatūru par šīm kaujām, bet vismaz kaut kādu ieskatu šajā nenoliedzami būtiskajā Latvijas vēstures lappusē esmu guvis.
2012-12-11
comments powered by Disqus