Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinot gan dzimtas koka izpētes tēmu, gan allaž cerot uzķert kādu drumstalu par futbola tēmu, iegādājos vēl vienu grāmatu par Latvijas ebreju vēsturi. Šajā reizē - izdevumu "Ebreju Rēzekne", kas radīts komplektā ar Rēzeknes Zaļās sinagogas restaurācijas projektu. Uzreiz jāatzīst, ka primārie jautājumi, kuru dēļ grāmatu nopirku, nekādi tajā neatklājās, lai gan potenciāls nudien bija. Proti, kamēr neviens no maniem tiešās līnijas senčiem tieši Rēzeknē dzimis nav, deviņpadsmitā gadsimta gaitā viņi tur dzīvoja gan, un pat Latgales Kultūrvēstures muzejs atrodas ēkā, kuru (kā izlasīju "Latgales Laikā") būvējis mans vecvecvectēvs Bere Rivošs. Un, kas attiecas uz futbolu - bija laiks, kad Rēzeknes "Hakoah" bija pilsētas stiprākā futbola komanda, bet tās audzēknis Zamuels Garbers pēc pārcelšanās uz Rīgu pat uzspēlēja Latvijas futbola izlasē. Taču, kā jau teikts - šajā grāmatā par to nekā nav. Eh.

Vienlaikus, arī grāmata, kas nepievēršas manai pamata interesei, var būt noderīga un vērtīga, un lielā mērā "Ebreju Rēzekne" tieši šāda grāmata ir. Kā nekā autoru kolektivs ir visnotaļ cienījams - gluži visi autoru vārdi ma nav zināmi, bet tādi vārdi kā Inese Runce, Kaspars Strods, Kaspars Zellis un Zane Balčus arī man ir gana labi zināmi. Strukturētā veidā grāmatā apskatīta gan ebreju kopienas vēsture Rēzeknē (un lielā mērā - arī Latgalē kopumā), gan tās tradīciju pētījumi, gan tas, kas īsti bija "Ebreju Rēzekne" un, protams, nav apieta arī holokausta tēma, kas patiesībā man šīs grāmatas iespaidā raisīja itin būtiskas pārdomas. Šajā reizē ne par to - kā kaut kādos jautājumos ir ar kolektīvo vainas sajūtu, kolaboracionismu un tā tālāk, bet gan par to, ka lai arī es pats allaž esmu propagandējis viedokli, ka ulmaņlaiku Latvija nebija antisemītiska un ka kopumā visas tautas Latvijā sadzīvoja itin labi, tam visam pamatā tomēr allaž ir bijusi baigā nošķirtības apziņa. Ne velti absolūti lielākajam vairumam latviešu jebkādas piemiņas dienas vai piemiņas pasākumi saistībā ar Latvijas ebrejiem ir no kategorijas "uz mani tas neattiecas, ko viņi par to joprojām runā, žīdi taču paši daudzi sadarbojās ar padomju varu", un tā tālāk, un tā joprojām. Ko tas nozīmē? Ka visu laiku ir pastāvējis un nekur nav pazudis "mēs" un "viņi" dalījums, un "viņi" nekad nevar kļūt par daļu no mums. Jo, stingri ņemot, ja okupants nogalina tavu kaimiņu, skolasbiedru, kolēģi vai jebkādu citu pazīstamu cilvēku, it kā nevajadzētu tā būt, ka tu domā: "Ā, nu bet viņš jau nebija latvietis, tā nav īsti mana darīšana." Un īpaši jau tas bija spēkā tādās pilsētās, kur šo "viņu" bija ja ne gluži tik daudz kā "mūs", tad vismaz tuvu tam - tie nebija anonīmi svešinieki, bet, sasodīts, "mēs". Un gan šajā grāmatā tas dažviet parādās, gan subjektīvie novērojumi to liecina, gan - lielākā daļa trimdas preses un literatūras - šāda kopīgā "mēs" nekad nav bijis. Protams, arī no lielas daļas ebreju puses, nav jau tā, ka es te tikai latviešiem gribētu bumbas piekārt. Un tas pats jau bija ar citām tautām - līdzīgi jau arī vācu minoritātes zaudējums vairumu latviešu nesatrauca (atkal jau ar piebildi - itin daudz šo vāciešu gan jau bija fīrera ideju apjūsmotāji un tās viņu daļas zaudējums diez vai bija smags). Un, vispārinot, neba nu Latvijas gadījums ir unikāls, kopumā šis viss droši vien atduras pret gala jautājumu - cik tieši sūdīga būtne vispār ir cilvēks.

Bet es esmu mazliet, pavisam mazliet, novirzījies no tēmas par grāmatu "Ebreju Rēzekne". Uzreiz došu savus ieteikumus: ievada daļu par Zaļās sinagogas restaurāciju var arī nelasīt, tur dominē reklāmas materiālu leksika, pietiek apskatīties bildes un varbūt vēl izlasīt Inetas Zelčas Sīmansones aprakstīto ekspozīcijas satura koncepciju. Vērtīgākā grāmatas daļa ir "Pētījumi", ko arī uzskatu par tās pamattekstu. Tie iedalīti trīs daļās: "Vēstures un sociālās atmiņas pētniecība", "Tradīcijas un stereotipi" un "Personības". Primāri šie teksti tapa konferences vajadzībām, bet tas nemazina to vērtību. Nodaļas par vēsturi un holokaustu (mazāk tā norisi - vairāk vērtējumu) ir izteikti noderīgas, par tradīcijām arī šo to jaunu uzzināju. Tai skaitā, manuprāt, izcilu Latgales ebreju mīklu: "Kas notiek ar āzi pēc septiņiem gadi?" - "Tam paliek astoņi gadi." Šis tas (bet tur kopumā maz ko vairs iespējams izpētīt, jo reālo valodas nesēju nav atlicis) ir par jidiša paveidu, ko lietoja Latgalē. Daļa par "Personībām" atkal jau man raisa divējādas sajūtas - divi no trim apskatītajiem personāžiem - Jurijs Tiņanovs (rakstnieks) un Fridrihs Ermlers (kinorežisors) - primāri darbojās padomijā, turklāt Ermlers jau nu izteikti bija lielinieks, līdz ar to, nu, nez. Tad jau mazāk iebildumu man pret Arkādija Naišlosa pieminēšanu - viņš tomēr bija Latgales mākslinieks.

Vēl grāmatu var uzslavēt par tās noformējumu - grafiskais dizaineris Edvards Percevs bija labi pastrādājis. Domāju, ka beigu beigās šī grāmata no manas personīgās bibliotēkas varētu pārceļot uz Rozulas skolu, kur vietas ir daudz vairāk, bet tas nemaina lietas būtību, ka uzskatu šo par vērtīgu izdevumu un labi, ka tāds ir tapis. Ja arī ne visam tā saturā es piekrītu.