POSTmodernisms teātrī un drāmā
Rakstu krājums, kas tapis pēc šai pašai tēmai veltītas konferences, ir lielisks paraugs darbam, kura konteksts divdesmit gadus vēlāk šķiet pamatīgi izmainījies, daudzu iesaistīto personāžu pasaules uztvere pa šo laiku ir izgājusi vienu vai vairākus pārmaiņu ciklus un ir tēmas, kuras 2025. gadā man šajā grāmatā šķiet nākušas no senas pagātnes, bet citas - super aktuālas arī mūsdienās, tikai drusku citā kontekstā.
Grāmatas virsuzdevums, ja par tādu var te runāt, ir atbildēt uz jautājumiem: "Kas ir postmodernisms?" un "Vai tas ir kaut kas labs un vērtīgs?" Iesaistītajām pusēm atbildes ir visdažādākās, tomēr kā kopējo vadmotīvu es te saskatu izpratni, ka tas ir daļa no neomarksistiskā diskursa, kas atņem lietām jēgu, rada viltus problēmas kā "sieviešu un seksuālo minoritāšu diskriminācija" (jo realitātē šādu problēmu, protams, nav), un pretstatā godīgajam modernismam, kas savā būtībā bija uz nākotni vērsts, postmodernisms lielākoties ir pašmērķīga māksla mākslas pēc, kas nodarbojas ar kaitniecisku dekonstrukciju, kaitējot nacionālas valsts nākotnes attīstībai un degradējot līdzšinējos cilvēces sasniegumus.
Ok, iespējams, es te drusku radikalizēju autoru viedokli - turklāt ne visi autori šādi to redz, bet diezgan pārliecinoši varu apgalvot, ka šādu vērtējumu te ir vairāk nekā pretēju. Jāatzīmē, ka par latviešu teātra darbiniekiem (režisoriem un dramaturgiem) tekstu autori lielākoties pārmērīgi kritiski neizsakās, vairāk kritika ir veltīta parādībai kā tādai, mazāk - konkrētām personālijām, kuras tomēr visas ir savstarpēji pazīstamas. Vienlaikus, protams, interesanti ir šādā 20+ gadus vecā tekstā lasīt par Viesturu Kairišu kā par vienu no tiem jaunajiem un dumpīgajiem režisoriem, par ko vēl ir šaubas, vai tur nākotnē sanāks lietaskoks vai arī nekā vairāk par mutes bajāru tur nebūs. Alvis Hermanis gan savu vietu panteonā ir jau ieņēmis - kā nekā "Revidenta" uzvaras gājiens jau ir noticis, iepriekš, protams, bijusi arī "Arkādija". Džilindžers - kaut kur pa vidu starp šiem abiem. Un interesanti, ka no kādā diskusijā dalību ņēmušajiem režisoriem (protams, Hermaņa tur nebija) tikai viens atzina savu atsevišķu izrāžu postmodernumu - Māra Ķimele. Bet kam gan jāpiekrīt - ka Latvijā teātrī postmodernās vēsmas ienāca neloģiskā secībā, jo okupācijas apstākļos atrašanās socrālisma kanona grožos, kurus apvaldīt varēja vienīgi ar psiholoģiskā teātra paņēmieniem, bet bez iespējām patiešām brīvi eksperimentēt, deviņdesmito gadu sākumā Latvijas teatrāļus iesvieda pilnīgi svešos ūdeņos, kas droši vien noveda pie ne vienas vien izrādes, kur vadmotīvs bija: "Iepriekš kaut ko tādu darīt nevarēja, tad nu tagad to darīsim pēc pilnas programmas!" (īpaši tas, protams, attiecas uz seksualitātes jautājumiem)
Līdzās Latvijas teātra zinātnieku (un viņiem līdzīgu personu) tekstiem te ir arī materiāli par postmoderno teātri citās reģiona valstīs (pārsteidzoši - bez kāda autoritātes no tobrīd kaut cik adekvātās Krievijas). Man interesantākie šķita teksti par Toma Stoparda dramaturģiju (loģiski - esmu taču viņa cienītājs) un par Andrusa Kivirehka darbiem (tā pati situācija). Ārzemju autoru teksti lielākoties bija rāmāki par vietējiem, ar mazāku sašutumu par nepieņemamo, bet ne visi no tiem man bija diži aktuāli - piemēram, Norvēģijas teātrim veltītais materiāls kaut kā mani galīgi neuzrunāja.
Vai šī grāmata ļauj lasītājam saprast, kas īsti ir postmoderns teātris? Nē, domāju, ka līdz galam nē - visticamāk, neko radikāli tavus uzskatus tā neietekmēs. Bet tā labi atspoguļo inteliģences pasaules uztveri 21. gadsimta sākumā - laikā, kad pasaules nākotne rādījās gluži citāda nekā šobrīd, un ir interesanti lasīt to, kā latviešu teātra kritikas spīdekļi tūkstošgades sākumā lobēja neokonservatīvismu tā spilgtākajās izpausmēes.
Grāmatas virsuzdevums, ja par tādu var te runāt, ir atbildēt uz jautājumiem: "Kas ir postmodernisms?" un "Vai tas ir kaut kas labs un vērtīgs?" Iesaistītajām pusēm atbildes ir visdažādākās, tomēr kā kopējo vadmotīvu es te saskatu izpratni, ka tas ir daļa no neomarksistiskā diskursa, kas atņem lietām jēgu, rada viltus problēmas kā "sieviešu un seksuālo minoritāšu diskriminācija" (jo realitātē šādu problēmu, protams, nav), un pretstatā godīgajam modernismam, kas savā būtībā bija uz nākotni vērsts, postmodernisms lielākoties ir pašmērķīga māksla mākslas pēc, kas nodarbojas ar kaitniecisku dekonstrukciju, kaitējot nacionālas valsts nākotnes attīstībai un degradējot līdzšinējos cilvēces sasniegumus.
Ok, iespējams, es te drusku radikalizēju autoru viedokli - turklāt ne visi autori šādi to redz, bet diezgan pārliecinoši varu apgalvot, ka šādu vērtējumu te ir vairāk nekā pretēju. Jāatzīmē, ka par latviešu teātra darbiniekiem (režisoriem un dramaturgiem) tekstu autori lielākoties pārmērīgi kritiski neizsakās, vairāk kritika ir veltīta parādībai kā tādai, mazāk - konkrētām personālijām, kuras tomēr visas ir savstarpēji pazīstamas. Vienlaikus, protams, interesanti ir šādā 20+ gadus vecā tekstā lasīt par Viesturu Kairišu kā par vienu no tiem jaunajiem un dumpīgajiem režisoriem, par ko vēl ir šaubas, vai tur nākotnē sanāks lietaskoks vai arī nekā vairāk par mutes bajāru tur nebūs. Alvis Hermanis gan savu vietu panteonā ir jau ieņēmis - kā nekā "Revidenta" uzvaras gājiens jau ir noticis, iepriekš, protams, bijusi arī "Arkādija". Džilindžers - kaut kur pa vidu starp šiem abiem. Un interesanti, ka no kādā diskusijā dalību ņēmušajiem režisoriem (protams, Hermaņa tur nebija) tikai viens atzina savu atsevišķu izrāžu postmodernumu - Māra Ķimele. Bet kam gan jāpiekrīt - ka Latvijā teātrī postmodernās vēsmas ienāca neloģiskā secībā, jo okupācijas apstākļos atrašanās socrālisma kanona grožos, kurus apvaldīt varēja vienīgi ar psiholoģiskā teātra paņēmieniem, bet bez iespējām patiešām brīvi eksperimentēt, deviņdesmito gadu sākumā Latvijas teatrāļus iesvieda pilnīgi svešos ūdeņos, kas droši vien noveda pie ne vienas vien izrādes, kur vadmotīvs bija: "Iepriekš kaut ko tādu darīt nevarēja, tad nu tagad to darīsim pēc pilnas programmas!" (īpaši tas, protams, attiecas uz seksualitātes jautājumiem)
Līdzās Latvijas teātra zinātnieku (un viņiem līdzīgu personu) tekstiem te ir arī materiāli par postmoderno teātri citās reģiona valstīs (pārsteidzoši - bez kāda autoritātes no tobrīd kaut cik adekvātās Krievijas). Man interesantākie šķita teksti par Toma Stoparda dramaturģiju (loģiski - esmu taču viņa cienītājs) un par Andrusa Kivirehka darbiem (tā pati situācija). Ārzemju autoru teksti lielākoties bija rāmāki par vietējiem, ar mazāku sašutumu par nepieņemamo, bet ne visi no tiem man bija diži aktuāli - piemēram, Norvēģijas teātrim veltītais materiāls kaut kā mani galīgi neuzrunāja.
Vai šī grāmata ļauj lasītājam saprast, kas īsti ir postmoderns teātris? Nē, domāju, ka līdz galam nē - visticamāk, neko radikāli tavus uzskatus tā neietekmēs. Bet tā labi atspoguļo inteliģences pasaules uztveri 21. gadsimta sākumā - laikā, kad pasaules nākotne rādījās gluži citāda nekā šobrīd, un ir interesanti lasīt to, kā latviešu teātra kritikas spīdekļi tūkstošgades sākumā lobēja neokonservatīvismu tā spilgtākajās izpausmēes.
2025-06-01
comments powered by Disqus