Rīgas Domskola un izglītības pirmsākumi Baltijā
Līdz šim nebiju piefiksējis faktu, ka tā ir gandrīz pieņemta nostāja - uzskatīt, ka Rīgas Valsts 1. ģimnāzija ir cēlusies no Rīgas Domskolas un līdz ar to ir vairāk kā 800 gadus sena. Tiesa, šāda pozīcija pārmērīgi publiski uzsvērta netiek, jo pārmantojamība tur ir visai nosacīta, un laikam viskritiskākais brīdis ir tieši tas, no kura sākusies tieši RV1Ģ vēsture - proti, ar Latvijas neatkarības iegūšanu. Arī agrākajos laika periodos bija situācijas, kurās varētu teikt "tā ir cita skola", bet nacionālās valsts latviešu ģimnāzija tikai ar milzīgu piespiešanos būtu saucama par to pašu skolu, kas līdz 1. pasaules karam bija vācu ģimnāzija (kādu laiku gan ar mācībām krievu valodā rusifikācijas politikas dēļ). Un lieki teikt, ka vācbaltieši uzskatīja, ka Domskola bija "beigusies" tieši 1919. gadā. Taču jautājums, uz ko es parasti mēdzu rast atbildi, lasot kādu grāmatu, ir nevis: "vai tas ir taisnība?", bet "vai to ir vērts lasīt?".
Grāmata tapusi, apkopojot materiālus no konferences, kas bija veltīti Rīgas domskolas 800 gadu jubilejai, kas pamatoti rada sajūtu: šī nav tāda grāmata, kuru ir diža jēga glabāt personīgajā bibliotēkā, ja vien tu neesi kāds no autoriem, kuru referāti ir iekļauti grāmatā. Domājams, lai darītu šo izdevumu interesantāku lasītājiem ārpus Latvijas, katram tā tekstam klāt ir anotācija vācu valodā, tāpat ievads ir abās valodās, bet daži teksti, kuru oriģinālvaloda bija vācu, sniegti ar anotāciju latviešu valodā. Rakstu tematika ir dažāda, daļa no tiem ir patiešām interesanti un šo to jaunu atklājoši. Mīnuss - satura pārklāšanās, atsaucoties uz vieniem un tiem pašiem faktiem atkārtoti. Lasītājam parastajam saistošāks būtu nevis rakstu apkopojums, bet vienots stāstījums, bet nav jau teikts, ka šī grāmata būtu paredzēta lasītājam parastajam. Vienlaikus tādā izdevumā varbūt nebūtu vieta 1. ģimnāzijas absolventu īsiem stāstījumiem par savu skolu, kas veido grāmatas pēdējo nodaļu - diez vai konferencē viņi uzstājās ar īsiem vēstījumiem un pateicībām. Šī nodaļa patiesībā manī arī radīja visvairāk iebildumu - te ir gan teksts no skolas absolventa Kārļa Šadurska (aktīvu politiķu piesaukšana ievērojamu absolventu vidū ir pēc noklusējuma tendencioza), gan Ģirta Jakovļeva aicinājums RV1Ģ absolventiem līdzās eksaktajām zināšanām neaizmirst, ka pastāv arī mākslas (stereotipisks viedoklis, ka eksaktie humanitārās lietās ir tikpat nekompetenti kā humanitāriķi matemātikā balstītās zinātnēs), gan Andra Ritmaņa patosa pilns teksts par to nebeidzamās pārticības zemi, kāda bija ulmaņlaiku Latvija (viņam - Mežaparka zēnam - gan jau bija). Šī nodaļa ar absolventu tekstiem būtu iederīga grāmatā, kurai uz vāka būtu rakstīts "RV1Ģ - 95. Izdevums absolventiem", kamēr konferences dokumentēšanas izdevumā tas neiederas, ja pieņem, ka grāmata ir paredzēts kā sauss un neitrāls skatījums uz konkrētu tēmu.
Esmu priecīgs, ka esmu šo grāmatu izlasījis, jo tā noteikti ir bagātinājusi manas zināšanas par Rīgas vēsturi, taču (kā jau tas bieži novērojams) šī ir tā reize, kad prātā nāk vairāki veidi, kā šo grāmatu varētu padarīt labāku, kas nav izdarīts.
Grāmata tapusi, apkopojot materiālus no konferences, kas bija veltīti Rīgas domskolas 800 gadu jubilejai, kas pamatoti rada sajūtu: šī nav tāda grāmata, kuru ir diža jēga glabāt personīgajā bibliotēkā, ja vien tu neesi kāds no autoriem, kuru referāti ir iekļauti grāmatā. Domājams, lai darītu šo izdevumu interesantāku lasītājiem ārpus Latvijas, katram tā tekstam klāt ir anotācija vācu valodā, tāpat ievads ir abās valodās, bet daži teksti, kuru oriģinālvaloda bija vācu, sniegti ar anotāciju latviešu valodā. Rakstu tematika ir dažāda, daļa no tiem ir patiešām interesanti un šo to jaunu atklājoši. Mīnuss - satura pārklāšanās, atsaucoties uz vieniem un tiem pašiem faktiem atkārtoti. Lasītājam parastajam saistošāks būtu nevis rakstu apkopojums, bet vienots stāstījums, bet nav jau teikts, ka šī grāmata būtu paredzēta lasītājam parastajam. Vienlaikus tādā izdevumā varbūt nebūtu vieta 1. ģimnāzijas absolventu īsiem stāstījumiem par savu skolu, kas veido grāmatas pēdējo nodaļu - diez vai konferencē viņi uzstājās ar īsiem vēstījumiem un pateicībām. Šī nodaļa patiesībā manī arī radīja visvairāk iebildumu - te ir gan teksts no skolas absolventa Kārļa Šadurska (aktīvu politiķu piesaukšana ievērojamu absolventu vidū ir pēc noklusējuma tendencioza), gan Ģirta Jakovļeva aicinājums RV1Ģ absolventiem līdzās eksaktajām zināšanām neaizmirst, ka pastāv arī mākslas (stereotipisks viedoklis, ka eksaktie humanitārās lietās ir tikpat nekompetenti kā humanitāriķi matemātikā balstītās zinātnēs), gan Andra Ritmaņa patosa pilns teksts par to nebeidzamās pārticības zemi, kāda bija ulmaņlaiku Latvija (viņam - Mežaparka zēnam - gan jau bija). Šī nodaļa ar absolventu tekstiem būtu iederīga grāmatā, kurai uz vāka būtu rakstīts "RV1Ģ - 95. Izdevums absolventiem", kamēr konferences dokumentēšanas izdevumā tas neiederas, ja pieņem, ka grāmata ir paredzēts kā sauss un neitrāls skatījums uz konkrētu tēmu.
Esmu priecīgs, ka esmu šo grāmatu izlasījis, jo tā noteikti ir bagātinājusi manas zināšanas par Rīgas vēsturi, taču (kā jau tas bieži novērojams) šī ir tā reize, kad prātā nāk vairāki veidi, kā šo grāmatu varētu padarīt labāku, kas nav izdarīts.
2020-08-01
comments powered by Disqus