Kazhes pierakstu burtnīca

Šīs grāmatas autore ir Imanta Ziedoņa meita Baiba, kura tās ievadā vēsta, ka "šīs ir atmiņas, kuras vajadzēja uzrakstīt", bet tās anotācijā teikts sekojošais: "Šis ir stāsts par to Imantu Ziedoni, kuru nepazīstam. Par 20 gadus vecu studentu, kurš tikko iepazinies ar skolotāju Ritmu. Par pirmajiem dzejoļiem un garām vēstulēm, kas ceļoja gan no Rīgas uz Krustpili, gan no Maskavas, gan Gruzijas… Par to, kā pasaulē nāk meita Baiba un dēls Rimants, par bērnības un ne tikai bērnības atmiņām." Diemžēl šī būs tā reize, kad premisa ir daudzsološāka par to, ko grāmata reāli spēj sniegt.

Šajā reizē man būs grūti rakstīt pēc hamburgera principa, sākot un beidzot ar pozitīvo un vien pa vidu ietverot kādu dzēlienu autorei. Diemžēl šī būs reize, kur dzēlieni dominēs, jo daudz labu vārdu, ko veltīt šai grāmatai, atrast nevarēšu. Tomēr sākšu ar pozitīvo - tas pavisam agrīnais Ziedonis, kuram autore pievēršas grāmatas sākumā, ir mazzināms, un viņa vēstuļu fragmenti, kas iekļauti grāmatā, ļauj paskatīties uz klasiķi, kurš par tādu vēl nav kļuvis. Epizode, kas veltīta laikam, ko viņš pavadīja sanatorijā Gruzijā, ļauj saskatīt to Ziedoni, kas viņā jau mita, bet tolaik vēl nebija līdz galam materializējies. Otra lieta, ko varu uzslavēt, tas ir grāmatas vāka noformējums, šo izdevumu ir patīkami turēt rokās un redzēt grāmatu plauktā. Ar to gan mani labie vārdi būs izsmelti.

Lielākā mana sāpe ir tajā, ka Baiba Ziedone-Jansone nemāk rakstīt un viņai to nevajadzētu darīt. Protams, tas šķiet drusku dīvaini, zinot, ka autore ir filoloģe, tulkotāja un vēl arī bijusi iesaistīta politiskajos procesos no publiskās puses. Nemēģināšu tagad noskaidrot, cik kvalitatīvi vai nekvalitatīvi ir Ziedones-Jansones tulkojumi, bet valoda, kādā viņa raksta, teikumu uzbūve viņas tekstā un, kas ir būtiskākais, nespēja atainot dzīves epizodes ar jebkādu garšas klātbūtni, liek būt nesaudzīgam un teikt - šī grāmata nav izdevusies. Man dziļi vienalga, kādi ir tās pārdošanas rādītāji, nojaušu, ka Ziedoņa vārds šeit būs labi nostrādājis, bet pati grāmata ir brāķis, ne vairāk un ne mazāk. Nezinu, ko ir darījusi grāmatas redaktore Gundega Sēja un uzreiz divas korektores (Ilona Burka un Evija Stikute) - vai baisāk būtu pieņemt, ka viņas visas ir bijušas paviršas un šai grāmatai veltījušas nepienācīgi maz uzmanības, vai arī jāizskata versija, ka manuskripts bijis tik slikts, ka šis ir labākais, ko no tā varēja izspiest. Izlasījis šo grāmatu, es neesmu sapratis - vai nu autore pamatīgi pārspīlē, raksturojot to, cik labi viņa sapratusies ar savu tēvu, un tālab viņai gluži vienkārši ir ļoti maz tāda, ko viņa var izstāstīt, vai arī viņai ir gaužām slikta (un selektīva) atmiņa, kā rezultātā tās epizodes, par kurām grāmatā allaž būs teikts "man spilgti palicis atmiņā" ir pelēkas, neizteiksmīgas un līdz ar to tādas, kas vispār nešķiet atcerēšanās vērtas. Kad pirms neilga laika lasīju Vizmas Belševicas piezīmju burtnīcas, kur man bija pārdomas par to, vai viņas ģimenes izvēle šo saturu publicēt bijusi ētiska (atklājot klasiķi ne vienmēr tajā glaimojošākajā gaismā), tad par "Tā tas bija" jāatzīst - Baiba Ziedone-Jansone sava tēva tēlam ar šo grāmatu noteikti kaitējumu nav nodarījusi, taču pievienotās vērtības grāmatai ir pārāk maz. Ja vēl ņem vērā, ka liela daļa grāmatas teksta ir veltīta pašas autores dzīves atstāstījumam, atkal jau bez spējas tajā izcelt saistošo, aina kļūst vēl bēdīgāka. Pat grāmatas nosaukums - "Tā tas bija" manī tagad raisa pretreakciju - tas paģēr bagātīgāku faktoloģisko materiālu, kādu mītu kliedēšanu vai arī kāda cita veida atklāsmes.

Ko es paņemšu līdzi pēc šīs grāmatas izlasīšanas? Faktiski - tikai faktu, ka, izrādās, Imantam Ziedonim līdzās dēlam Rimantam ir arī meita Baiba. Un smagas pārdomas, ko ar šo grāmatu iesākt tālāk, jo tā saņemta dāvanā Ziemassvētkos.