Kazhes pierakstu burtnīca

Visam bija jāsākas lidostā Rīga, kur ceturtdienas pēcpusdienā bija gaidāma mana tikšanās ar Ivetu un CNZ. Starta vietā ieradāmies katrs savā tempā. CNZ - ļoti savlaicīgi, pārējie - ne tik ļoti. Proti, aptuveni stundu pirms orientējošā izlidošanas laika es vēl stāvēju pieturā un gaidīju autobusu, bet Iveta ap to pa šu laiku kāpa taksometrā. Arī es nezaudēju paniku un apturēju garām braucošu taksi, tādējādi palielinādams iespēju, ka ceļojums nebeigsies jau tepat Rīgā. Man gadījās ļoti runīgs taksists, kuraprāt manam tēlam (hūte, bārda un lielā mugursoma) drīzāk atbilstu ceļošana ar stopiem, nevis īrētu auto. Atdevu taksistam savu pēdējo skaidro naudu (jo ceļojumos tādu parasti līdzi neņemu) un steidzu uz bagāžas nodošanas rindu. Iveta ieradās par apaļu minūti vēlāk nekā es, apliecinot to, ka man bija gadījies labāks taksists (kā gan citādi!).

Uz lidmašīnu paspējām laicīgi, ieņēmām savas vietas un - aidā - ceļojums varēja sākties! Savulaik es biju visai skeptisks attiecībā pret "Turkish Airlines" - šīs aviokompānijas nosaukums saistījās ar kaut ko lētu un apšaubāmas kvalitātes (stereotipi, ksenofobija, zināšanu trūkums - lūk, noteicošie faktori), bet kopš pagājušā gada ceļojuma uz Stambulu manas domas ir mainījušās. Servisa ziņā - pilnīgi noteikti viena no top avio kompānijām Eiropā. Draudzīga attieksme, kvalitatīvs ēdiens (lieliska apelsīnu sula!) un plašs maršrutu tīkls - ļoti saturīgs piedāvājums, lai neteiktu vairāk. Nemaz nerunājot par viesnīcu iespējām, par ko pastāstīja Zane un par ko es nestāstīšu.

Ar ko ir jārēķinās, lidojot uz Stambulu - lidostā var būt milzīga rinda uz pasu pārbaudi. Iepriekšējā reizē man bija salīdzinoši paveicies, bet šajā apmeklējumā sanāca ilgāka par stundu gaidīšana. Absolūts konveijers, kurā, kā man šķiet, dokumentu pārbaudi veic tādā rutīnas režīmā, ka šis pasākums diez vai varētu būt kaut cik efektīvs. Bijām domājuši pilsētā nokļūt vēl puslīdz cilvēcīgā laikā, bet... nenotika. Līdz ar to bija skaidrs, ka mūsu maksimālais plāns šim vakaram varēja būt sekojošs: aizbraukt pie mūsu hosta un, ja paveiksies, atrast vienu slēpni (iezīmējot CNZ statistikā jaunu valsti).

No manas iepriekšējās vizītes šajā pilsētā mūsu rīcībā bija Istanbulkart - vietējais e-talons, kas būtiski atvieglo sabiedriskā transporta izmantošanu. Ar pārsēšanos no metro uz metrobusu veiksmīgi nokļuvām vietā, kur bija sarunāts tikties ar Mehmetu - mūsu namatēvu šai naktij, un vienam otru atpazīt problēmas neradās - Mehmets bija uzkrītoši sarkanā jakā, bet es esmu uzkrītošs jau no dabas.

Ko es varu pastāstīt par Mehmetu? Labi, ka vēstuli es sākotnēji rakstīju citam čalim - viņa dzīvokļa biedram, jo Mehmetam es nekad nebūtu rakstījis. Kāpēc tā? Apskati šo bildi!


Vispār es parasti nerakstu cilvēkiem ar tikai vienu referenci, bet nu čalim ar šādu fotogrāfiju bez krekla - nekādos apstākļos! Un izrādījās - neskati vīru no krekla trūkuma! Patiesībā viņš ir normāls čalis - ļoti gādīgs par saviem viesiem, izpalīdzīgs un draudzīgs. Un ar kreklu. Un pat visai stilīga paskata, nemaz nav līdzīgs savām profila bildēm.


Mehmets ir fizioterapeits (kurš vēl turpina mācības), vada Pilates jogas nodarbības un, cik var saprast, nekad neatsaka potenciāliem dīvāna sērfotājiem. Dzīvoklī, kurā viņš mitinās, vietas ciemiņiem pilnīgi noteikti pietiek, tālab šādu pieeju var saprast. Ekskursija pa pilsētu mums nespīdēja (laika maz, noguruma daudz), bet noskaidrojām, ka aptuveni 500 metru attālumā bija slēpnis. Iveta un CNZ izskaidroja Mehmetam, kas tā tāda - slēpņošana un ka mums vajadzētu aiziet uz vienu tuvēju parku. Izrādījās - tas nav tik vienkārši. Nē, aiziet ir vienkārši, bet Mehmets tik ļoti rūpējās par to, lai mēs pārmērīgi nenogurtu, ka viņam vajadzēja noskaidrot, pa kurām ielām mums būtu jāiet, lai mazāk sanāktu iet pret kalnu. Pagāja kādas 15 minūtes, kamēr mēs viņu pārliecinājām, ka gluži tik vārgi neesam, lai nevarētu uzkāpt kalnā. Kā teikt - reizēm ir gadījies pēc slēpņiem iet arī vairāk nekā tikai pāris simtus metru. Ar slēpņa atrašanu sevišķi spoži negāja - tam vajadzēja atrasties kaut kur krūmos starp atkritumiem, bet... neatradās. Tā kā es galīgi neesmu šādu slēptuvju cienītājs, tad pārmērīgi neskumu par šo neveiksmi. Un bija jau vēl cerība, ka kādu slēpni Stambulā varēsim atrast atceļā.

Ja slēpni mēs neatradām, tad toties mēs atradām Mehmeta meiteni. Vai pareizāk - viņa atrada mūs. Viņas vārdu es diemžēl neiegaumēju (nezinu gan, kāpēc tas būtu jānožēlo), taču atmiņā viņa paliks. Gan ar Mehmeta teikto, ka meitene vēloties ar mums aiziet iedzert alkoholu (tā viņš teica), gan ar monumentālām breketēm viņas mutē, gan ar stāstījumu par to, ka viņai dzīvoklī esot iemetusies pele, kā dēļ viņa jau nedēļu nakšņo pie dažādiem draugiem un mājās iegriežas tikai uz brīdi, lai atstātu pelei ko ēdamu, jo viņai vēl vairāk esot bail no tā, ka pele varētu nomirt badā. Tā kā jau bija pavēls, tad alkohola meklējumos mēs nedevāmies, tik vien kā neveiksmīgi mēģinājām atrast kādu vietu, kur tik vēlā vakara stundā vēl tirgotu ceptus kastaņus, kurus Ivetai bija ļoti sakārojies. Neko tā arī neatraduši, devāmies uz Mehmeta dzīvokli, noskaidrojām, kur atrast taksometru nākamajam rītam (jo uz lidostu mums vajadzīgajā agrumā ar pilsētas sabiedrisko transportu tikt nebūtu iespējams, un gājām vien gulēt).

Cēlāmies mēs, ja nekļūdos, piecos. Agri - ko tur vairāk pateiksi. Vai varbūt pat vēl agrāk? Nav jau droši vien tik svarīgi - būtiskākais bija tas, ka kaut cik izgulējies es biju, taksometru dabūjām, lidostā ieradāmies, bez starpgadījumiem tikām savā lidmašīnā un - uz Skopji!

Vai mēs Skopjē satikām Zani, kuram no mums bija visskaistākās acis un ar kādiem likumpārkāpumiem aizraujas pareizticīgo mācītāji Maķedonijā - par to nākamajā nodaļā!