Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta devāmies apskatīt Sofiju (vispirms ieēduši brokastis un atvadījušies no Eņģeļa). Jāatzīst, ka manā iztēlē šī pilsēta bija grandiozāka, nekā tā izrādījās dabā. Patiesībā pat nezinu, kas tieši man lika domāt, ka Bulgārijas galvaspilcēta ir viena no šī reģiona pērlēm. Vai tiešām asociācijas ar Svētās Sofijas katedrāli, kura, kā zināms, atrodas Stambulā? Mazliet manu entuziasmu iepriekšējā vakarā gan bija mazinājis Eņģelis, pavēstot, ka Sofija ir neglīta salīdzinājumā ar Bukaresti, kura pati esot neglīta salīdzinājumā ar Budapeštu. Taču šo apgalvojumu sevišķi par pilnu nebiju ņēmis, kaut vai tāpēc, ka Budapešta ir ļoti skaista pilsēta. Varbūt tad arī divus līmeņus zemāka pilsēta tomēr izrādīsies laba?


Var jau gadīties, ka mēs nepareizā vietā izkāpām no mašīnas un gājām nepareizajā virzienā (tā visticamākais arī bija), bet neko diži aizraujošu šajā pilsētā mēs nesaskatījām. Mazliet pat apbēdinoši, bet tā nu bija. Patiesībā pēc pilsētā izvietotajiem slēpņiem pat neizdevās saprast, kur tad tieši vajadzētu būt vecpilsētai, un tā kā līdzi paņemtajā reģiona ceļvedī Bulgārija nebija pārstāvēta, pie nekādas skaidrības netikām. Mazliet paklīdām pa pilsētu, un tad mums pietika. Iveta aizgāja uz kafejnīcu ķert internetu, lai ievilktu GPS tuvējās apkārtnes slēpņus, kuri tur nez kādēļ iztrūka, tikām CNZ un es gājām apskatīt, varbūt tomēr atradīsim šajā pilsētā ko interesantu.


Atradām operu, kas bija skaista, bet ar to man Sofija turpmāk nesaistīsies, jo bija tur arī kaut kas daudz, daudz atmiņā paliekošāks. Izejam lielā laukumā, tur cilvēki stāv rindā. Pēc kā rinda? Vai būtu desu pieveduši? Skatāmies vērīgāk - rindas galā ir tāds kā žagaru krēsls, kurā cilvēki no rindas sākuma apsēžas, tad draugi viņus nofotografē, un tad vietu atdod nākamajam. No malas izskatījās pēc absurda. Pavaicājām rindas beigās stāvošām meitenēm, kas te īsti notiek. Saņēmām pretjautājumu: "Vai jūs zināt seriālu Troņu spēles?" - "Dzirdēts ir. Kas par to?" - "Te ir tronis!!!" Ā, nu, kā es to nebiju iedomājies! Tronis no Troņu spēlēm - tas taču ir ļoti būtiski, vai ne? Kurš gan nebūtu gatavs stāvēt stundu rindā, lai varētu nobildēties šādā izcilā krēslā? Hmm, nupat sapratu, ka esmu tik nekompetents, ka manā apziņā "Game of Thrones" pat nekādi neatšķiras no "Hunger Games" un ka hobitu parodija bija par pilnīgi citu tēmu. Bet es jau arī nepretendēju uz to, ka būtu stilīgs, tā ka gan jau viss ir kārtībā.


Kad bijām visā pilnībā izbaudījuši unikālo iespēju pašu acīm apskatīt šo iespaidīgo žagaru saišķi, kas turklāt nav mans žagaru saišķis, atgriezāmies pie auto, sagaidījām, kad Iveta būs galā ar GPS mocībām un devāmies prom no Sofijas.

Mūsu galamērķis šai dienai bija Belogradčika - mazpilsēta, kuras apkārtnē ir ļoti iespaidīgas klintis. Taču ceļā sanāca vēl dažas saistošas pieturas vietas. Bijām pie interesantiem piramīdu formas klinšu veidojumiem, miglā un lietū apskatījām kādu avotiņu, ieēdām pusdienas pilsdrupās kalna galā (ok, paugura - bet esmu no Latvijas, man ir atļauts dēvēt par kalnu jebko, kas ir vairāk nekā sēdoša suņa augstumā), atradām dažus slēpņus... nu, tā kā parasti.


Gandrīz aizmirsu! Alas! Viens no slēpņiem atradās pie pāris tūristu ne sevišķi bieži apmeklētām (lasi - salīdzinoši grūti pieejamām) alām. Slēpni gan neatradām, kas mani uztrauca varbūt kādu 5% līmenī, toties apskatījām alas. Sen nebija būts šāda iespaidīguma alās bez ieejas maksas. Lielākais prieks bija par to, ka vienā no tām bija sikspārņi. Nē, es neesmu sevišķs Betmena fans - bet mani fascinē tādas vietas kā šī, kur sikspārņu bija, nepārspīlējot, simtiem, un daudzi no viņiem gulēja viekopus lielā bariņā, ta ka patiešām prieks skatīties! Uzvedāmies gan pietiekami korekti un mazās radībiņas pārmērīgi netraucējām.


Beidzot aptuveni līdz ar tumsu ieradāmies Belogradčikā. Tur mums dīvāna-dēļa-braukšanas saimnieks nebija pieejams (diez vai tas ir pārsteidzoši pilsētā ar 5500 iedzīvotājiem), tāpēc bija sarunāta istaba viesu namā. Tā kā naktsmāju cenas Bulgārijā nav gluži astronomiskas (par 4 cilvēkiem bija jāmaksā 30 eiro), ar šādu variantu samierinājāmies gluži viegli. Mazliet gan apbēdināja, ka aprakstā solītais baseins (geopeldsezona tak jāievēro!) izrādījās noklāts ar plēvi un nebija lietošanas kārtībā. Nekas, ka baseina garums bija mazāks par 5 metriem, man arī ar tādu būtu pieticis, ja vien būtu iespējams. Pilsētiņas (galvenokārt - apkārtnē esošo dabas objektu) apskati atlikām uz nākamo rītu, bet vakarā aizgājām normāli paēst. Mazliet čakars sanāca ar mēģinājumiem atrast vietu, kurā būtu gan internets, gan iespēja norēķināties ar karti, beigu beigās palikām krodziņā, kur interneta pietika maksimums diviem cilvēkiem, kartes pretī neņēma, toties varēja maksāt ar eiro. Gulēt gājām savlaicīgi, jo nākamajā rītā man bija paredzēts uzsākt ceļojuma skriešanas sezonu. Un - kā lai neiet savlaicīgi gulēt, ja gultā ir šāds gepardraksts!


Sajaucu dienas, tāpēc... Lasi nākamajā Balkānu bamšļa kokteiļa nodaļā to, par ko biju solījis rakstīt jau šajā! Kurš gan var atšķirt Belogradčiku no Belgradas?!