Kazhes pierakstu burtnīca

Skopjes lidostā atrast "Sixt" kantori, kur mums bija pasūtīta mašīna, galīgi nebija grūti. Maķedonijas Aleksandram par godu nosauktā lidosta galīgi neatbilst sava varenā priekšteča vārdam - tā ir laucinieciska un provinciāla. Rezervētā automašīna mums bija kaut kas neliels un ne pārāk pretenciozs - pēc kategorijas ekvivalenta VW Golf. Kā izrādījās, šī automašīna ne tikai bija ekvivalenta golfiņam, bet arī bija golfiņš.

Mašīna no ārpuses bija kvalitatīvi apskrambāta no visām pusēm (kā teica, Sixt pārstāvis - "te ir Balkāni, ko citu var gribēt") un tai bija kaut kāds defekts ar vējstikla slotiņām, kā dēļ mums vajadzēja apciemot Sixt biroju pašā Skopjē. Sākotnēji šķita, ka tas varētu nebūt būtiski - jo principā jau logu tīrītājs strādāja un vai tad mums bieži nāksies saskarties ar lietu, bet izrādījās - tas bija ļoti prātīgi darīts.


Skopjes centrā mūs jau gaidīja Zane. Vai vismaz mēs domājām, ka gaidīja - tā kā viņa jau bija mūs gaidījusi arī iepriekšējā dienā, tad šodien Zane ar savlaicīgu celšanos no rīta nebija izcēlusies, līdz ar to patiesībā viņa mūs gaidīja aizmigušā veidā, labi, ka Iveta gana savlaicīgi viņai paziņoja par mūsu tuvošanos. Zani mēs satikām pie Sixt kantora, kur bija gaidāms kāds laika patēriņš slotiņu nomaiņai, tāpēc paši izmantojām iespēju tikām apskatīt, kas tā tāda - Skopje.

Atsauksmes par šo pilsētu nebija nekādas grandiozās - vismaz atbilstoši Marinas teiktajam Skopje bija tā viena pilsēta Balkānos, kurā viņa nevēlētos vēlreiz atgriezties. Realitātē, manuprāt, nebija tik skarbi, galvenokārt tāpēc, ka šī pilsēta ir atšķirīga. Protams, tu kā tūrists pilsētā parasti vēlies redzēt senatnes liecības, autentiskus namiņus, no balkoniem izkarinātu žāvēties krāsainu veļu un citas acij tīkamas zīmes. Skopjē ar to ir pašķidri - gandrīz visu pilsētu sešdesmito gadu sākumā nopostīja traģiska zemestrīce un atjaunota tā ir... kā nu sanāca. Plus vēl pēdējos gados pilsētā ir sācies antīkās celtniecības bums - ja tu domā, ka Rīgā Melngalvju nams izskatās pēc mākslīga un ne pārāk iederīga veidojuma, tev noteikti būtu vērts aizbraukt uz Skopji. Zini Prāgā Kārļa tiltu ar skulptūrām uz tā? Skopjē tagad ir divi skulptūru tilti, tiesa, pat vēl ne gluži pabeigti, un līdzās citām vēsturiskām personībām tur atrodama statuja Tošem Proeski - dziedātājam, kurš ieņēma augsto 14.vietu 2004.gada Eirovīzijas finālā, bet dažus gadus vēlāk gāja bojā autoavārijā. Vispār dažādu skulptūru Skopjē ir tik daudz, ka nav šaubu - tēlniekiem šajā pilsētā ir zelta dzīve - statujas ir novērojamas biežāk nekā uz katra stūra, tās mēdz būt visdažādāko izmēru un atšķirīgās tehnikās veidotas, bet vieno tās kopīga neiederība apkārtējā vidē un pārmērīga pompa. Ja kas - dažviet ir sagatavotas vietas jaunām skulptūrām, bet pašas skulptūras vēl nav uzstādītas. Tā ka varbūt tev ir vērts painteresēties, cik viena šāda skulptūra izmaksā un izdevīga piedāvājuma gadījumā varētu uzstādīt Skopjē skulptūru, pieminot, piemēram, kādu pāragri bojā aizgājušu Preiļu dzidrā patērētāju.


Estētisku baudījumu Skopjē droši vien var gūt tikai cilvēks ar patiešām slimu uztveri, bet par laimi vai nelaimi ar pārmērīgi veselīgu uztveri neslimoju un man principā šī pilsēta patika. Apskatījām tās skulptūru piedāvājumu un devāmies uz tirgu. Pa ceļam izgājām cauri kvartāliem, kuros čumēja un mudžēja dažādi uz tūristiem orientēti veikaliņi, pie viena no kuriem tā saimnieks visu savu uzmanību veltīja Ivetai, detalizēti stāstot par ādas apģērbu piedāvājumu viņa bodē, nobeidzot visu ar komplimentu: "and by the way - you have very beautiful eyes!". Ieklausījušies maķedonieša viedoklī, mēs arī turpmākajās ceļojuma dienās paļāvāmies uz to, ka Ivetas acis šajā pusē spēj darīt brīnumus. Tirgū, izmantojot Zanes rīcībā esošo skaidro naudu, apgādājāmies ar gardumiem, un tad jau arī devāmies prom no Skopjes.


Mūsu dienas pamatmērķis bija Bulgārijas galvaspilsēta Sofija, bet pa ceļam sanāca vēl piestāt pie pāris klosteriem, lai varētu garīgi attīrīties. Kā nekā es pēc papīriem esmu pareizticīgs, līdz ar to man tīri vai pienākums bija paviesoties iespējami plašākā klosteru klāstā. Tiesa, ar reliģiskumu man tā ir, kā ir, tālab labāk izvairīšos no apšaubāmas kvalitātes izteikumiem, kas varētu tev par mani likt domāt slikti, jo es vēlos uz tevi atstāt tikai to labāko iespaidu, lai tu domā, ka esmu iznesīgs, gudrs un gandrīz vai skaists. Vienā no klosteriem gan notika kāds dīvains incidents - Ivetai no somiņas pazuda rozā pildspalva. Aizdomas krita uz kādu no mācītājiem - jo zini kā ir, tu dzīvo visu mūžu klosterī un šāda dzīve droši vien ir diezgan vienmuļa un garlaicīga. Katoļu mācītājiem vismaz dzīvē ir šāda tāda jautrība, kamēr pareizticīgajiem ir atļauts precēties, nav oficiāla celibāta un tad jau droši vien viņiem arī altārzēni tik interesanti nešķiet (šausmas, ar kādu zaimošanu te patlaban nodarbojos!), un gan jau pa reizei uznāk kāda vēlmīte nočiept vienu rozā pildspalvu sievietei, kuras acis apdzied vai katrs Maķedonijas ielu tirgotājs.


Sofijā mums bija sarunāts kaučsērfot pie puiša vārdā Gabriel Angelov. Jā - eņģelis Gabriēls. Tikai šis eņģeļis kaut kā neatbildēja ne uz SMS, ne zvaniem, un mums nebija viņa adreses, tik vien kā telefona numurs. Tas mazliet darīja nemierīgus. Jau iebraucām Sofijā, bet Eņģelis nekādi nereaģēja. Ko darīt? Bija plāns B - meitene, kura teorētiski bija piekritusi mūsu grupiņu izvietot, taču viņa bija paredzējusi vakarā doties prom no pilsētas un tikai ja šie plāni būtu atcēlušies mums būtu cerības. Piezvanījām - izrādījās, ka viņa ir pilsētā un ballējas kaut kur centrā. Sarunājām, ka brauksim uz kafejnīcu, kurā viņa bija. Ilgi pētījām kartē, kas tā tāda par vietu, ko mums vajag, kā izrādījās - krustojums ar nosaukumu "5 stūri". Šādu vietu visai labi zinu arī Rīgā, ja nu kas. Bijām jau ceļā uz šiem stūriem, kad mums parādījās Eņģelis. Sekoja loģistikas jautājumu risināšana, kas beidzās ar to, ka tomēr aizbraucām pie Eņģeļa - un labi, ka tā, jo meiča paziņoja, ka viņa plānoja vēl ilgi tusēt centrā, bet mums patiesībā šādas vēlmes nemaz nebija. Vienīgais, kā dēļ mazliet žēl, ka nesatikām Polīnu - viņai Couchsurfing aprakstā ir teikts, ka viņa ir programmētāja, bet programmētājas - dāmas ir pietiekami reta suga, lai būtu interesanti.

Arī Eņģelis gan izrādījās gana interesants. Bulgārs, kurš gandrīz visu savu mūžu pavadījis Štatos un tikai pirms dažiem gadiem atgriezies vēsturiskajā dzimtenē, savā uzvedībā viņš ir par 95% amerikānis ar lielu aizraušanos uz kaulēšanos, tikai mazliet komisku lielīšanos un spēju runāt teju nepārtraukti. Viņam ir plaša māja kalnā ne pārāk tālu no Sofijas centra, kurā mūs jau sagaidīja viens kaučsērferis no Polijas un kur mēs sastapām ne tikai Gabriēlu un viņa ļoti draudzīgo suni, bet arī divus dārzā dzīvojošus trušus. Lai arī it kā bijām noguruši no garā ceļa, vakarā devāmies ar saimnieku un poli Janeku iepazīt Sofijas labākos lokālus. Tiesa, bija pietiekami vēls, lai Iveta izvēlētos mums nepiebiedroties, līdz ar to viņa palaida garām vienu no mūsu ceļojuma pamatīgākajām izēšanās reizēm.

Vispirms devāmies uz kādu restorānu, kur esot izcils turpat darīts alus, taču izrādījās, ka tur bija arī tik izcili daudz cilvēku, ka mums tur vietas neatradās. Tā vietā nonācām citā, ne sliktākā vietā, kur bija ļoti autentiska vietēja vide, vecpuišu ballīte pie blakus galdiņa, dzīvā mūzika un tautas dejas, kurās arī piedalījās vecpuišu ballītes dalībnieki. Es varētu ilgi un gari apdziedāt šajā vakarā baudītos ēdienus un dzērienus, bet nevēlos tevi kaitināt, tāpēc to nemaz nedarīšu. Varu tikai pateikt, ka bija ļoti daudz un ļoti garšīgi.

Pēc tam nokļuvām vēl interesantākā vietā - nelegālā bārā, kuram nav izkārtnes, kur pie ieejas tevi vai nu ielaiž vai nē, kur nav elektrības un tu dzērienus baudi sveču gaismā, drīksti smēķēt telpās (kas Sofijā nav atļauts!) un kur ir aizliegta jebkāda fotografēšana. Kā teikt - kas notiek Vegasā, paliek Vegasā. Mūsu gadījumā gan nekas tik ļoti aizraujošs tur nenotika un man arvien vairāk nāca virsū miegs. Rezultātā no turienes devāmies prom ap pulksten diviem un faktiski bija jau laiks iet gulēt.

Nākamajā Balkānu bamšļa nodaļā - par Troņu spēlēm, Vladimiru Putinu un meiteņu skūpstīšanos Belgradas cietoksnī.