Kazhes pierakstu burtnīca

Kosovas stāvoklis starptautiskajā politikā ir visai neskaidrs - to kā neatkarīgu valsti ir atzinušas 108 no 193 ANO dalībvalstīm, bet līdz pilnai starptautiskai atzīšanai tai vēl ejams tāls ceļš. Kā nekā Geocaching statistikā Kosovas slēpņi skaitās pie Serbijas un, domājams, jebkurš serbs tev labprāt sados pa seju, ja tu viņam parādīsi viņa valsts karti, kurā Kosova neietilpst. Tiesa, nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē Kosova varētu nonākt atkal Serbijas paspārnē.

Vienlaikus Kosovas Ziemeļu daļā vairums iedzīvotāju ir serbi, un vismaz kamēr kārtību šajā pseidovalstī nodrošina NATO spēki, Ziemeļkosova īpaši neliekas ne zinis par Prištinas valdību un dzīvo pēc saviem tikumiem un likumiem. Plus Kosovā atrodas vesela virkne būtisku pareizticīgo klosteru, kuru liktenis uztrauc serbus un kuru dēļ domājams šie arī visvairāk satraucas par Kosovas likteni, nemaz nerunājot par gluži vienkāršu vēlmi saglabāt savā pārziņā vismaz kaut ko no bijušās Dienvidslāvijas - tās teritorija bija 255 tūkstoši kvadrātkilometru, kamēr Serbija bez Kosovas - 77 tūkstoši kvadrātkilometru, vien nedaudz vairāk kā Latvijai.

Viduslaiku klosteri, ja kas, ir viens no būtiskākajiem apskates objektiem Kosovā - četri no tiem ir iekļauti UNESCO Kultūras mantojuma sarakstā, un vismaz vienu no tiem arī mēs izlēmām apmeklēt, piestājot Gračanicā. No šīs vizītes klosterī visvairāk gan man atmiņā palika Zanes šoka pilnais teksts par pareizticīgo sievietēm, kas bučo svētbildes (tas taču ir nehigiēniski) un Lienes atbilde, ka tur taču diez vai tiek iesaistīta mēle, līdz ar to tik traki nebūs. Un sekojošā diskusija par to, cik higiēniski vai nē būtu bučot nejaušu garāmejošu vīrieti.


Šis eksperiments gan veikts netika, un devāmies tālāk uz Prištinu. Tur mums bija rezervēta nakšņošana hostelī, kas bija raksturots esam novietots pilsētas centrā. Tiesa, mēs nenojautām, ka ar centru šajā gadījumā tika saprasts - pa vidu tirgum. Nokļūšana hostelī saistījās ar manu līdz šim spilgtāko autovadīšanas pieredzi Balkānu gaumē. Jau iepriekšējā vakarā Ulciņā, lai sekotu mūsu ceļvedim uz motorollera, izbraucām zem ķieģeļa zīmes, bet Prištinā šo līmeni izdevās bez problēmām pārsist. Te mums padevās gan izbraukt pamatīgu posmu pa vienvirziena ielu nepareizajā virzienā (neviens pat nepīpināja), gan no loka iegriezties ielā, kurā braukt bija aizliegts, gan palīkumot starp tirgotāju letēm, gan pārmērīgas cilvēku drūzmas dēļ no tirgus izbraukt laukā un atkārtot maneveru ar kreiso loka izbraukšanu. Beigu beigās automašīnu noparkojām, tikām istabiņās un devāmies staigāt pa Prištinu.


Tiesa, nekur tālu nebijām tikuši, kad atklājās, ka Iveta bija istabiņā atstājusi fotoaparātu un laptopu. Kopumā es galīgi neesmu paranojas mākts, bet hostelis tomēr ir tāds viesnīcas paveids, kur bez vajadzības nepieskatītas mantas labprātāk neatstāju. Tālab pieteicos aiziet Ivetas tehnikai pakaļ. Kamēr es gāju turpu-šurpu, dāmas jau bija iekārtojušās kādā kafejnīcā, kur atklājās ļoti interesants kosoviešu mārketinga gājiens - par kādu piedāvājumu no ēdienkartes viesmīlis bija atbildējis: tāda mums patiesībā nekad nav, tas ir tikai klientu pievilināšanai. Elegants triks!


Vispār jāatzīst, ka tūristam Prištinā mūsdienās ir ļoti viegli - NATO karavīru klātbūtnes dēļ Kosovā angļu valodas zināšanas vietējiem ir kļuvušas noderīgas, par valūtu te izmanto eiro (vienpusējs lēmums, bet diezgan prognozējams) un ar lielām acīm uz tevi neskatās. Pat ja esi blonds, gandrīz divus metrus garš un vēl nēsā hūti.

Ar vakarēšanas vietas meklējumiem šeit mums gāja itin skarbi - viedokļi dalījās, Ivetai gribējās gaļu (vēlams cūkgaļu, bet tādu veģetāriešu restorānā musulmaņu valstī dabūt neizdevās), katram sava pieeja vēlamajam piedāvājumam un cenām, kamēr beigu beigās kaut ko atradām, varējām paēst un uzņemt kārtējās ēdiena bildes, kā jau tūristiem pieklājas. Tad jau varēja arī doties uz mūsu naktsmītnes vietu tirgū, kur joprojām valdīja diezgan pamatīgs troksnis.


Toties pilnīgs klusums ne vien tirgū, bet arī pilsētā valdīja nākamajā rītā, kad devos iepazīt Prištinu skriešanas režīmā. Vispār jau Priština nav pati gleznainākā pilsēta, kurā man ir nācies pabūt - tās apbūve liek domāt par attīstīto sociālismu, arhitektūrā dominē konstruktīvisms, kolektīvisms un garlaicība. Domājams, arī daudzie reģiona militārie konflikti nav nākuši Prištinas skaistumam par labu.


Kad biju izskrējies, atgriezos hostelī, kur recepcijas darbinieks, droši vien žēlodams mani par smago sportošanu (skaidrs taču, ka neskrēju savam priekam, bet pienākuma dzīts) man vispirms piedāvāja kafiju, bet tā kā no tās atteicos, vismaz uzcienāja ar šokolādi. Kā jau tas sāka kļūt ierasts, vienojāmies mazliet paklīst pa Prištinu katrs par sevi (mūsu četrotne, nevis es un recepcijas darbinieks) ar individuālo motivāciju. Manā gadījumā pastaiga un pasta meklējumi (kā gan bez kartiņu nosūtīšanas!) beidzās ar pamatīgu apmaldīšanos un nonākšanu pie atrakciju parka ar milzīgu gaili (ne kartes, ne GPS man nebija). Kad tomēr izdevās saorientēties un atrast tirgu, atklājās, ka arī Zane bija pamanījusies apmaldīties un, protams, arī viņa bija nonākusi pie gaiļa.


Izbraukšana ar auto no tirgus nebija diži vienkāršāka par iebraukšanu tajā - cita starpā nācās palūgt, lai mazliet pabīdās kāds tirgotājs ar piena kannām, kas aizšķērsoja mūsu ceļu, bet laukā mēs tikām itin veiksmīgi.


Mazliet atkāpes - par braukšanu Balkānos. Pirms šī brauciena man bija bažas par to, kā gan es - klusais Pārdaugavas puika - tikšu galā ar Balkānu autovadītājiem, kuri ir ne tikai mačo, bet arī galvu saspieduši. Arī auto nomā, kad mēs pētījām mašīnu un tās daudzos skrāpējumus, bija komentārs - ko jūs varat gribēt, tie ir Balkāni! Bet patiesībā tieši mežonīgākajās Balkānu valstīs (Albānija, Kosova, Maķedonija) braukšana ir visvienkāršākā. Galvenais ir - rīkojies pārliecinoši un nerausties. Ja tev vajadzēs šaurā ieliņā ar intensīvu satiksmi apmest braukšanai pretējā virzienā - dari to, tikai ātri. Neviens neuztraucas par to, ka tu pārkāp noteikumus, galvenais - nebremzē! Kad esi pie tā piešaujies, tu saproti, ka tur, kur tev vajadzēs, tevi palaidīs. Ieslēgts pagrieziena rādītājs uz autovadītājiem atstāj daudz lielāku iespaidu nekā Latvijā - ar to tiek saprasts "cilvēkam tur vajag, tātad - jāpalaiž", nevis "pēc noteikumiem viņam tur nav ko līst, lai iet dillēs!" Tikām pie krustojuma, ja tu par ceturtdaļsekundi noguli zaļās gaismas sākumu, skaidrs, ka visi tev pīpinās. Kad esi pieņēmis šos noteikumus kā faktu, problēmu vairs nebūs.

Kamēr es te rakstīju par auto kultūru, mēs jau esam nonākuši Prizrenā. Tā ir otra lielākā pilsēta Kosovā, kura, atšķirībā no Prištinas, ir skaista. Patiesību sakot, pat man bija pārsteigums, ka Kosovā tāda pilsēta ir iespējama - normāla senatnīga Eiropas pilsēta, tāda, kādu tu varētu atrast, piemēram, Austrijā, nevis valstī, par kuru runā, ka tur vieni vienīgi čigāni dzīvojot.


Prizrena pastāv jau kopš romiešu laikiem, pēcāk tur valdījuši bulgāri, bizantieši, serbi, otomāņi un tad atkal serbi. Kā jau kārtīgā pilsētā pieklājas, tur ir vecais akmens tilts, centrālais laukums, strūklaka, dažas simpātiskas kafejnīcas, kāda mošeja un sava deva tūristu. Kā gan Kosovā ir maz, tie ir cilvēki kafejnīcās, kas kaut ko ēstu - iedzert kafiju vai kaut ko stiprāku vēl ir ok, bet maksāt par ēdienu vairāk kā tas maksā mājās, trūcīgās zemēs galīgi nav prātīga padarīšana. Līdzās citiem apskates objektiem šajā pilsētā mums klāt nāca prognozējamais bonuss lietus veidā - kā nu bez tā!



Tagad, kad bijām redzējuši Kosovā arī kaut ko skaistu, varējām braukt atkal iekšā Albānijā. Tur mēs paviesojāmies Petreles pilī, kuras galvenā vērtība ir koka tornītis ar restorānu. Šajā restorānā Iveta ļoti, ļoti vēlējās nobaudīt aitas smadzenes, kā nekā tā pakājē kļuvām par aculieciniekiem (tie, kas vēlējās, es personīgi - nē) jēra kaušanai. Bet tā kā restorānā nebija ne miņas no personāla, nedabūjām ne tikai smadzenes, bet pat ne kafiju.


Vakars un nakts mums bija paredzēti pavadīšanai Tiranā - Albānijas galvaspilsētā. Tiesa, ar nokļūšanu tur bija drusku problēmas, jo mums Tiranā nebija hosta, nebija rezervētas viesnīcas un GPSā Albānijas kartē bija atrodamas tikai lielākās šosejas. Problēmas atrisinājām mērķtiecīgi - netālu no Tiranas uzgājām lielveikalu, tajā - kafejnīcu ar Internetu (tās darbinieks teica, ka neesot problēma, ja mēs neko nevēlamies pirkt, tikai izmantot tīmekļa pakalpojumus). Ar zināmu devu čakara novilkām OSM, rezervējām viesnīcu, atradām viesnīcu, iečekojāmies.

Atbilstoši aprakstam, blakus viesnīcai bija jābūt Tiranas lielākajam lielveikalam. Atbilstoši viesnīcas recepcionistam, lielveikals bija otrā ielas pusē. Atbilstoši mūsu novērojumam, tur bija sīka bodīte. Atbilstoši mūsu vajadzībām, augļi un alus tur bija. Līdz ar to lielveikalu mēs ieraudzījām vien nākamajā rītā un varbūt arī labi, ka tā. Jo vai tad mums patiešām kaut ko vairāk vajadzēja kā augļus un alu? Un olīves.

Iespējams, tieši šajā vakarā ta