Kazhes pierakstu burtnīca

Paēduši viesnīcā brokastis (mēs taču tur tādas domājams ēdām? neko neatceros!), dodamies uz Tiranas centru. Pilsēta ir jāapskata, tur nav divu domu. Šī pilsēta nenoliedzami ir kolorīta, lai gan to diez vai varētu nosaukt par klasiski eiropeiski skaistu, ar Vīni - nekā kopīga. Pilsētas centrā atrodams itin auteniska paskata DzOTs, lai atgādinātu par kādreizējo komunistisko valsts vadītāju paranoju un apsēstību ar aizsargposteņu būvi, un kaut kāds dīvains piramīdas veida grausts, par kura sienām kāpelē vietējie bērneļi. Vispār jāsaka - patīkama pilsēta, ne tādā ziņā kā skaista un droša, bet tāda vieta, kurā ir gana daudz neierasta, kas vienmēr ir pluss, jo īpaši mūsdienu šabloniskajā pasaulē.



Mazliet izstaigājuši Tiranu un atraduši vēl kādu slēpni, sēžamies auto un pošamies ceļā uz Maķedoniju. Galvenais šīs dienas apskatas objekts - Ohridas ezers, kuru droši vien var saukt par Maķedonijas vizītkarti. Tiesa, gandrīz puse no ezera krasta atrodas Albānijas pusē, bet par Albānijas vizītkarti to diez vai kāds dēvēs (kaut vai tāpēc, ka albāņiem ir arī Škodra).


Ohridas piekraste ir īsta paradīze tūristiem, kaut vai tāpēc, ka viņu te vēl pagaidām nav sevišķi daudz. Klintīs, dzidrs ūdens, vēsturiskas vietas (piem., klintīs izkaltas baznīcas), zivju restorāni - viss kā radīts laiskiem atpūtniekiem. Ja vēl CNZ nebūtu itin konservatīva ēdienkarte, kura gandrīz jebkurā restorānā liek pateikt maģisko vārdu "chicken", tad izēsties te varētu uz vella paraušanu. Vienu klinšu baznīcu mēs patiešām apmeklējām, un arī zivju restorānu, kurā dabūjām atslēgas nokļūšanai šajā baznīcā. Bija itin dīvaini, ka pēc kārtīgās maltītes, viss personāls mums uz atvadām paspieda rokas.


Vēl pabijām kādā ne sevišķi izteiksmīgā pilsētiņā, kur toties bija atmiņā paliekošs slēpņa apraksts par ēku, kura tapusi no pastkartes. Proti, pilsētas mērs (vai kaut kāds tamlīdzīgs personāžs) tajos laikos, kad reģions piederēja osmāņu impērijai, esot bijis ļoti tuvu nosūtīšanai konsulārā darbā uz Parīzi, taču kāds konkurents šo apčakarējis, kā rezultātā Francijā nonācis tas otrais. Nu, un tad, lai palielītos par savu glauno dzīvi, šis atsūtījis uz to Maķedonijas pilsētu tam mēram vai kam tur atklātnīti ar Versaļas pils fragmentu un tekstu "Te tagad dzīvoju es, bet būtu varējis dzīvot tu." Tad nu šis mērs vai kā viņu tur saskaities un pēc bildes pasūtījis, lai viņam uzceļ tādu pašu ēku kā kartiņā redzamā, un tā tur tapis Versaļas fragments, lai šis varētu atbildēt tam konkurentam ar tekstu: "Toties man šī ēka pieder." Mēs no Maķedonijas gan jau ar kādas kartiņas sūtījām, bet neesmu dzirdējis, ka to saņemšanas iespaidā kāds būtu uzcēlis villu.


Tā mēs braucām, braucām, līdz nonācām Bitolā. Bitola ir Maķedonijas otrā lielākā pilsēta, principā vairāk gan tā ir ievērojama ar savu relatīvo tuvību Ohridas ezeram, nevis pati par sevi. Lai gan vispār - Maķedonija no visām bijušās Dienvidslāvijas valstīm vismazāk izceļas ar interesantām pilsētām, ko jau var saprast, apciemojot Skopji.


Mūsu nakšņošanu Bitolā noteica primāri tas apstāklis, ka tuvāk Ohridai neko atrast neizdevās, bet šeit mums bija piedāvājumā kaučsērferis Vladimirs. Čalis, kurš galvenokārt piedāvā nevis nakšņošanu pilsētā, bet gan došanos uz namiņu kalnos, kur nav ne elektrības, ne citu civilizācijas labumu, taču ir pretējais labums - civilizācijas labumu trūkums. Tiesa, jau brauciena gaitā mums ir radušās bažas par to, vai šāds scenārijs patiešām varēs īstenoties, jo laika apstākļi joprojām ir itin draņķīgi un bez sevišķām cerībām uz uzlabošanos.

Ar Vladimiru sarunājam tikties Bitolas dzelzceļa stacijā. Ierodamies, viņa vēl nav. Pastaigāju pa peronu, sekojot aktīvajai cilvēku plūsmai uz vienu no retajiem šeit pienākošajiem vilcieniem. Dzelzceļa satiksme Maķedonijā nav nekāda izcilā - teorētiski no Bitolas ir sliedes Grieķijas virzienā, praktiski - aizbraukt nevar. Tiesa, mums kā buržujiem tas nemaz nav nepieciešams. Pētām dažādus personāžus, kas iet garām, par dažiem no sirds priecājoties, ka tie neizrādās esam mūsu namatēvs.


Beigu beigās Vladimirs ierodas - neliela auguma atlētiska paskata čalītis, kuram kājās ir treniņbikses - kā jau atlētam pieklājas. Uzreiz noskaidrojam, ka kalnu namiņa nebūs, jo tur ir jauki tikai tad, kad laiks ir labs, bet tagad tas tāds nav. Žēl, bet prognozējami.

Devāmies uz Vladimira māju, kas nebija sevišķi tālu no stacijas, bet ar auto bija jābrauc diezgan liels līkums. Lai gan māja atrodas principā pilsētā, sajūtas tur bija itin laucinieciskas, arī tādēļ, ka Vladimirs tur vistas, kuras mums neizprotamu iemeslu dēļ dzīvo ābelē (vai varbūt tā nebija ābele, bet pilnīgi noteikti viņam bija vistas kokā), plus vēl šķūnītī ir truši.

Vladimirs izrādījās vairāk nekā vienkārši kolorīts personāžs. Čalis, kurš vecāku spiests bija augstskolā mācījies vai nu socioloģiju vai kaut ko tamlīdzīgu, bet pašam par to nav bijis nekādas intereses, tāpēc tagad viņa nodarbošanos sarakstā ir: biškopība, medības, makšķerēšana un sēņošana. Viņam nepatīk biroji, nepatīk priekšniecība un nepatīk standarta cilvēka dzīve. Toties patīk lēkšana ūdenī no klintīm.

Pie Vladimira ieradāmies ar pudeli albāņu vīna, kuru viņš bez sevišķām ceremonijām izkritizēja, skaidrojot, ka cilvēkam, kas pats nodarbojas ar vīna darīšanu, uzreiz ir atpazīstama dzira, kura tapusi, samaisot vīnogu sulu ar spirtu. Sākumā viņš gan apgalvoja, ka pats jau pāris gadus nedzerot, taču to darīja mazāk ticamu stūrī novērotais tukšais bamslis, bet pēc tam, protams, ka galdā parādījās arī Vladimira paštaisītais vīns, un vakars pagāja jautrās sarunās, kurās Vladimirs ne reizi vien izmantoja iespēju pasmīkņāt par latviešiem raksturīgo skaņas "th" izrunāšanu kā "z" angļu mēlē (kā jau teicu - čalis baigi ar ceremonijām neaizrāvās).

Interesanta vakara daļa bija guļvietu sadale. Proti, guļvietu četriem viesiem viņa mājā tā īsti nebija. Beigu beigās sanāca, ka stūra dīvānā gulēja pats Vladimirs ar visām trim manām līdzbraucējām, kamēr es biju nobāzējies aiz sienas neapkurinātā (toties ar visādām mantām piekrāmētā) istabā uz īsa dīvāna, kur kājas man itin kvalitatīvi karājās pāri malai. Un varbūt labi, ka patiešām biju citā istabā, jo kas lai zina, kā tā četrotne pavadīja nakti - ne velti no rīta dīvānā bija izlauzta viena redele un Iveta gulēja uz grīdas. Ar visiem ierobežoti izcilajiem gulēšanas apstākļiem izgulējies biju gana labi un no rīta varēju doties skrējienā, kurā pat sanāca kaut vai neliela, bet tomēr apmaldīšanās, tiesa, atrados gana savlaicīgi, lai noskrietā distance būtu tikai minimāli virs standarta 10 kilometriem.

Sākotnējais plāns mums bija Bitolā ilgstoši neuzkavēties un doties tālāk uz Grieķiju. Taču Vladimirs bija apsolījis mūs aizvest ekskursijā pa Bitolu, tai skaitā - aizvest uz tirgu apgādāties ar kādiem pipariem un citām vērtīgām lietām, tādēļ vienojāmies nekur baisi nesteigties. Kā jau cilvēks ar brīvu dzīvesveidu, Vladimirs neko agri no rīta necēlās, tāpēc viss notika gana nesteidzīgi. Tomēr kaut kādā veidā mēs pilsētā tomēr nokļuvām, uzzinājām kaut ko arī par tās vēsturi (neko neatceros), paviesojāmies grieķu drupās (tādas dabiski atrodamas arī ārpus mūsdienu Grieķijas) un iepazīstinājām Vladimiru ar slēpņošanu. Vienu no diviem Bitolas slēpņiem viņš arī atrada mūsu vietā - uzrāpjoties pareizajā vietā vecā ūdenstornī, kura pareizo pusi gan mums pateica priekšā kāds strādnieks. Šķita pat, ka viņam šī spēle šķita gana interesanta, vismaz vēlāk sapratām, ka viņš telefoniski par šo stāstīja savam brālim.



Tad mēs kopā ar Vladimiru un otru čali, kurš bija vai nebija viņa brālis, ieēdām zupu un devāmies prom - ceļā uz Grieķiju.