Kazhes pierakstu burtnīca

Kusturicas apmeklējuma diena bija, manuprāt, lietus ziņā bagātākā mūsu ceļojumā - lija teju nepārtraukti, un tas bija itin nomācoši, kā man nākas atzīt, tas noteikti mazliet koriģēja mūsu plānus, liekot vairāk sēdēt iekštelpās un mazāk - izbaudīt dabas skatus.


Patiesībā mūsu sākotnējos plānos nemaz neietilpa ciematiņa Drvengrad apmeklēšana, jo es nemaz nezināju, ka tāds eksistē, bet viena no dāmām mani apgaismoja, un tad jau arī es iedegos šajā idejā. Etnociemats, kuru veidojis Kusturica, cenšoties tajā iemiesot tādu balkānu ciematu, kādi bieži redzami Kusturicas filmās, bet parasti nav novērojami reālajā pasaulē, ir nenoliedzami unikāla vieta. Vēl jo vairāk to jauku dara tas, ka šajā galā kursē mazbānītis, ar kuru iespējams izbraukt gleznainu maršrutu. Bet ne jebkurā sezonā, vismaz skumji lietainajā dienā, kad mēs bijām Mokra gora apvidū, bānītis nekursēja. Nekas, varbūt citreiz. Vismaz bija tematiski tas, ka mūsu vizītes laikā Mokra gora tiešām bija mokra jeb slapja.


Toties Kusturicas ciematā iekšā gan mēs tikām. Skaidrs, ka viss tur ir mākslīgs un neautentisks, celts nesen, ielas dēvētas par godu Fidelam Kastro, Nikolam Teslam, Djego Maradonnam un citiem Kusturicas acīs izciliem cilvēkiem, šādas tādas (lielākoties slēgtas) kafejnīcas un šādā izcili riebīgā laikā ne pārāk daudz tūristu, lai gan sava tiesa šo tomēr tur bija. Jo īpaši ļoti labi audzināti serbu bērni, kuri ieraudzījuši mūs allaž deva ceļu ar tādu cieņu un pietāti, ka radās sajūta, ka kaut kas visā šajā padarīšanā nav tīrs, lai arī nebija skaidrs, kas tieši.


Slikto laika apstākļu motivēti jauki pasēdējām glītā kafejnīcā, tad pasēdējām ciemata kinoteātrī, kur noskatījāmies vienu Kusturicas īsfilmu serbu valodā, vēl mazliet pastaigājām pa ciematiņu un posāmies projām. Patiesībā - nav jau arī tā, ka tur būtu ļoti daudz ko darīt - apskaties, smuki, interesanti, bet vairāk kā 1-2 stundas Drvengradas apmeklējumam es droši vien neatvēlētu. Gluži kā arī to izdarījām mēs.


Vēl apskatījām mazbānīša otro galapunktu (ja jau neizdevās izbraukt maršrutu, vismaz abos tā galos pabijām) un sapratām - būtu labi nopirkt kādu suvenīru. Patiesību sakot, ne jau visi sapratām, bet man bija radusies nepieciešamība iegādāties kādas pastkartes, lai būtu kaut kas nosūtīts no Serbijas. Mazbānīša stacijā bija suvenīru bode, bet diemžēl slēgta. Taču mūs pamanīja kāda kundze, kura solījas piezvanīt bodes saimniekam, kurš tad arī īpaši mūsu dēļ pēc brīža ieradās ar auto. Šādā situācijā man droši vien būtu neērti nopirkt divas pastkartes un pateikt Paldies, bet izrādījās, ka tur bija tik saistošs piedāvājums, ka cita starpā kopā ar Ivetu iegādājos mašīnista cepuri, kura izrādījās itin noderīga vilcieniņu meistarībā dzimtenē, un vēl šādus tādus nieciņus. Pārsteidza, ka saimnieks ne tikai pieņēma eiro kā samaksas valūtu (un - par oficiālo kursu), bet arī izdeva atliku eiro sīknaudā. Dabiski, ka mēs neiebildām, bet šis bija pirmais apliecinājums tam, ko vēlāk novērojām bieži - Balkānos eiro ir gandrīz oficiālā valūta arī tajās valstīs, kur pastāv arī vietējā naudiņa.


Mokra Gora atrodas ļoti netālu no Serbijas-Bosnijas robežas, līdz ar to ir tikai dabiski, ka mūsu nakamā pieturvieta bija jau otrpus robežai. Vispār par Bosniju laikam jāatzīst, ka no bijušajām Dienvidslāvijas republikām tā man šķiet visdīvainākā. Tas, kas tur darījās pirms 20 gadiem, nav prātam aptverams. Lai gan, ja tā padomā, varbūt arī ir aptverams, vai tad Ukrainas Austrumos tagad nenotiek kaut kas gluži līdzīgs? Ar to vien atšķirību, ka Krievijas iesaistīšanā konfliktos bijušajā Dienvidslāvijā bija daudz mazāka. Kā lai arī nebūtu, situācija Bosnijā ir dīvaina. Nepietiek ar to, ka kādreizējās naidīgās puses, kuras viena otru slaktēja pilnīgi psihā brutalitātē, atstājot valsti uz gadu desmitiem nedrošu staigāšanai nost no galvenajiem ceļiem nebeidzamu kājnieku mīnu dēļ, tagad dzīvo kopā, tā it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, bet Bosnijas kristieši un musulmaņi ir īpatnēji ar to, ka viņi jau patiešām ir faktiski viena un tā pati tauta, tikai daļa tās pieņēmusi islāmu, bet daļa - saglabājusi kristietību. Ar šiem nav tā kā ar albāņiem, kuri nav nekādi slāvu brāļi.


Labi, kā lai arī nebūtu Višegradā, kas bija mūsu pirmā pieturvieta, tilts pāri Drinas upei pārsteidzošā kārtā Bosnijas kara laikā netika iznīcināts. Tiesa, uz tilta Bosnijas serbi pastrādāja slaktiņu - kā nu bez tā. Bet mūsdienās tilts ir tīrs un glīts, atjaunots ar Turcijas atbalstu. Un iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojumā. Mēs tad nu arī apskatījām tiltu un - tālāk uz Sarajevu.


Šķiet, ka dienas pirmajā pusē mēs sevišķi nebijām steigušies, jo Sarajevā ieradāmies itin pavēlu, lai arī kopējā dienas distance bija ap 350 kilometriem. Bija jau tumšs, bet kā naktsmītne mums tur bija rezervēta tāda kā viesu māja, kas gan drīzāk atbilda airbnb standartiem, nekā jebkad citam, bet bija atrasta iekš booking.com. Diezgan ilgi braukājām, mēģinot saprast, no kuras puses varēja tikt mums vajadzīgajai mājai klāt. No augšas? Nē. No lejas? Nē. No sāniem? Nē. Pilnīga mistika. Beigās nolikām auto upes krastā un devos riksī pa trepēm uz vietu, kur GPS teicās, ka mums vajadzēja doties. Izrādījās - GPS nebija melojis, vienkārši mūsu nams tiešām atradās vietā, kur ar auto nekādi netiksi klāt.

Lai būtu mazliet jautrāk, izrādījās, ka mājas saimniece nebija saņēmusi ziņu no Booking.com (nez, vai vajadzētu par šo aizrādīt Ramūnam? droši vien - nē) un mūs negaidīja. Istaba nebija sagatavota, tāpēc mums bija drusku jāuzgaida. Tiesa - vēl man vajadzēja nočāpot lejā un paziņot līdzbraucējām, ka esam klāt. Nesakoptajā istabā mūs uzreiz iekšā nelaida, tāpēc varējām aprunāties ar saimnieces dēlēnu (itin sīks), kurš runāja tekošā angļu valodā un nievājoši izteicās par savu vecāku svešvalodu zināšanām, lai gan mamma patiesībā runāja pilnīgi normāli. Kā lai arī nebūtu, istabā mēs tikām un izgulēties varējām.

No rīta es atkal devos nelielā skrējienā, turoties visu laiku gar kaut kādiem ūdeņiem - man vispār patīk skriet vienkāršus taisnus gabalus, tā lai nav jādomā. Jāatzīst, ka daudz sportotāju Sarajevā nemanīja, bet kaut kādā mērā mani pārsteidza, ka no trim sastaptajiem skrējējiem divas bija sievietes, nez kādēļ es biju dzīvojis (visai absurdā) pārliecībā, ka Bosnijā kā jau valstī, kur vairums iedzīvotāju ir musulmaņi, sievietes uz ielām vispār ir retums, kur nu vēl sporta tērpos agrā rīta stundā.


Pēc manas sportošanas varējām pievērsties galvenajam rīta uzdevumam - Sarajevas apskatei. Jāatzīst, ka savulaik mani pārsteidza ložu caurumi Berlīnes namu sienās, bet kaut ko tādu kā Bosnijā es noteikti iepriekš nebiju redzējis, tur sacaurumotas ir teju visas ēkas un tās, kuras nav, ir acīmredzami nesen restaurētas. Pilnīgs vājprāts. Turklāt vēsturiski jau šeit ir spēcīgas tradīcijas - kā nekā pastaigas pa Sarajevu laikā pabijām arī krustojumā, kur 1914.gadā aprāvās Austroungārijas kroņprinča Franča Ferdinanda mūžs, kļūstot par oficiālo iemeslu 1.Pasaules kara sākumam. Šobrīd, protams, pilsēta šķiet mierīga un tūristiska, un nu jau ir garām arī šī atgadījuma simtā gadadiena, un Austrijas kanclers Verners Feimans (kā arī viņa bērni) šo datumu ir veiksmīgi pārdzīvojuši.


Arī mēs vizīti Sarajevā veiksmīgi pārdzīvojām un posāmies tālāk Bosnijā, kur man bija ieplānota šī ceļojuma pirmā pelde.