Initials B.B.
Sēržam Geinsbūram ne tikai patika skaistas sievietes (kuram nepatīk!), bet arī gāja pie sirds mūzikas ierakstīšana kopā ar viņām un domājams, dāmu muzikālās dotības galīgi nebija tas, kas Geinsbūram rūpēja visvairāk. Tiesa, Bridžita Bardo pa reizei kādu mūziku ierakstīja arī bez Geinsbūra līdzdalības, tomēr ne jau sava vokāla formu dēļ Bardo kļuva par sava laikmeta sekssimbolu.
Šajā ierakstā tikām Bridžita ir dzirdama itin daudz un nav jau pārsteidzoši - kam gan citam, ja ne viņai albums ir veltīts? Protams, šeit nav atrodams Geinsbūra-Bardo nozīmīgākais kopieraksts - dziesma "Je t'aime... moi non plus", pret kura publiskošanu Bardo bija iebildumi, jo viņa tolaik bija precējusies un lai arī viņas sakars ar Geinsbūru droši vien nevienam nebija noslēpums, diez vai tā konkrētā dziesma būtu nākusi viņai par labu. Turklāt patiesībā es nemaz nezinu, vai tā dziesma jau bija uzrakstīta šī albuma tapšanas laikā.
Kā lai arī nebūtu, no šeit dzirdamā komplekta zināmākā dziesma ir "Bonnie and Clyde" (ļoti piemērota Geinsbūram tēma) - kas vienlaikus ir šī ieraksta liriskākais skaņdarbs, jo kopumā albums ir drīzāk roķīgs, salīdzinot ar tam sekojošo kopierakstu ar Džeinu Bērkinu. Tiesa, dziesmā par Boniju un Klaidu var itin labi novērot to, ka Bardo bija Geinsbūram labi piemērota vokālā partnere ar to, ka viņu abu balsis bija vienlīdz viduvējas. Bet lai nu kuram, bet Geinsbūra kungam tas netraucēja - mūzikas un personīgajā dzīvē viņš itin labi tika galā ar to, ka nebija ne skaistulis, ne teicams dziedātājs, baudot tādu piekrišanu, ka ui!
Ja tomēr kaut ko vēl pastāstīt par dziesmām, kas man šeit tīk, tad pieminēšanas vērtas ir "Hold Up" (atkal jau par bandītisma tēmu), "Doctor Jekyll et Monsieur Hyde" (lipīgs elektrisko ērģeļu akords), ļoti dejojamā "Comic Strip" ar "shabam! pow! plop! whiz!" piedziedājumā un "Bloody Jack" (patīk man, kā Bardo izrunā vārdu "bloody").
Patiesībā jau ar Geinsbūru ir līdzīgi kā ar Bobu Dilanu - vai nu viņš tev patīk vai nē. Man patīk. Vienīgi Geinsbūram priekšrocība ir tajā, ka ierakstu ir mazāk kā Dilanam un viņam nebija skarbās kristietības fāzes karjerā (kas būtu nu ļoti dīvaini šim konkrētajam personāžam).
Šajā ierakstā tikām Bridžita ir dzirdama itin daudz un nav jau pārsteidzoši - kam gan citam, ja ne viņai albums ir veltīts? Protams, šeit nav atrodams Geinsbūra-Bardo nozīmīgākais kopieraksts - dziesma "Je t'aime... moi non plus", pret kura publiskošanu Bardo bija iebildumi, jo viņa tolaik bija precējusies un lai arī viņas sakars ar Geinsbūru droši vien nevienam nebija noslēpums, diez vai tā konkrētā dziesma būtu nākusi viņai par labu. Turklāt patiesībā es nemaz nezinu, vai tā dziesma jau bija uzrakstīta šī albuma tapšanas laikā.
Kā lai arī nebūtu, no šeit dzirdamā komplekta zināmākā dziesma ir "Bonnie and Clyde" (ļoti piemērota Geinsbūram tēma) - kas vienlaikus ir šī ieraksta liriskākais skaņdarbs, jo kopumā albums ir drīzāk roķīgs, salīdzinot ar tam sekojošo kopierakstu ar Džeinu Bērkinu. Tiesa, dziesmā par Boniju un Klaidu var itin labi novērot to, ka Bardo bija Geinsbūram labi piemērota vokālā partnere ar to, ka viņu abu balsis bija vienlīdz viduvējas. Bet lai nu kuram, bet Geinsbūra kungam tas netraucēja - mūzikas un personīgajā dzīvē viņš itin labi tika galā ar to, ka nebija ne skaistulis, ne teicams dziedātājs, baudot tādu piekrišanu, ka ui!
Ja tomēr kaut ko vēl pastāstīt par dziesmām, kas man šeit tīk, tad pieminēšanas vērtas ir "Hold Up" (atkal jau par bandītisma tēmu), "Doctor Jekyll et Monsieur Hyde" (lipīgs elektrisko ērģeļu akords), ļoti dejojamā "Comic Strip" ar "shabam! pow! plop! whiz!" piedziedājumā un "Bloody Jack" (patīk man, kā Bardo izrunā vārdu "bloody").
Patiesībā jau ar Geinsbūru ir līdzīgi kā ar Bobu Dilanu - vai nu viņš tev patīk vai nē. Man patīk. Vienīgi Geinsbūram priekšrocība ir tajā, ka ierakstu ir mazāk kā Dilanam un viņam nebija skarbās kristietības fāzes karjerā (kas būtu nu ļoti dīvaini šim konkrētajam personāžam).
2014-12-05
comments powered by Disqus