Balkānu bamšļa kokteilis: svētvieta un Horvātu robežsargi
Tepat blakus Mostarai - aptuveni 15 kilometru attālumā - atrodas mazpilsēta Blagaja, kurā Bunas upes krastos jau kopš 16.gadsimta darbojas Blagajas tekija jeb dervišu klosteris. Derviši, cik saprotu, islāmā ir ļaudis, kas piekopj īpaši askētisku dzīvesveidu, pārtiek no ziedojumiem un tikai lūdz Dievu (mūku viens no skarbākajiem variantiem, kas neparedz baznīcas vīna gatavošanu). Ar visu man raksturīgo pieticību un vienkāršību, pievērsties dervišu dzīvesveidam īpaši nevēlējos, kas gan neliedza mums kā tūristiem šo tekiju apskatīt. Kaut vai tāpēc, ka tā atrodas upes krastā zem pamatīgas klints un man vismaz bija sajūta, ka dzīvošanai tur tiešām ir nepieciešama ļoti stipra ticība augstākajam spēkam, jo varbūtība, ka kādu dienu no augšas nokritīs pamatīgākais klints gabals un tekiju saplacinās, nemaz nav tik maza.
Nezinu, kā ar krītošiem akmeņiem, bet ar ūdens līmeni upē pie Tekijas jautrības laikam gan reizēm mēdz būt novērojama - vismaz tās malās tika krāmēti maisi (domājams - ar smiltīm), bet tuvējā kafejnīcā daļa galdu un krēslu atradās ūdenī. Varētu teikt, ka mēs izmantojām iespēju tveicē atveldzēt kājas, bet patiesībā ūdens nemaz nebija silts, taču dažus amizantus momentuzņēmumus mums vajadzēja.
Un tad mēs braucām uz Medjugorje. Šajā Bosnijas mazpilsētā, kā leģenda vēsta, 1981.gadā sešiem pusaudžiem bija parādījusies Dievmāte Marija, un viņa tur regulāri turpinot parādīties vēl šobaltdien. Mana attieksme pret reliģiju ir sarežģīta, un to es necentīšos tagad izskaidrot šajā aprakstā, jo pēc tā nav ne mazākās nepieciešamības. Paskaidrošu tikai to, ka man Medjugorje ļoti nepatika. Man ir grūti pieņemt reliģijas un komercdarbības apvienojumu, un šajā pilsētiņā tas ir novērojams visā krāšņumā. Nav jau brīnums - ja katru gadu te iegriežas ap miljonu svētceļnieku, un katram kārtīgam svētceļniekam mājās ir kaut kas jāpārved, tad skaidrs, ka te var iegādāties ne tikai Dievmātes attēlus, skulptūriņas, krustiņus, traukus ar svētītu ūdeni un citus tradicionālus reliģiskos suvenīrus (nezinu, kā te ir ar Jāņa Kristītāja galvaskausu 12 gadu vecumā), bet arī milzīgus Dievmātes zīmuļus un alus kausus ar viņas attēlu. "Tad iedzersim par Jēzus Kristus, Tā Kunga, māti!"
Vienojāmies Medjugorjē pavadīt stundu, katrs rīkojamies pēc paša patikas. Mana patika bija uzmeklēt parciņu, kurā acīmredzot Dievmāte nekad nav parādījusies, jo tur nebija ne suvenīru bodīšu, ne cilvēku. Tik vien kā patīkams klusums. Dāmas izklīda kur nu kurā. Visilgāk sanāca gaidīt uz Zani, kurai (domājams, pašai par zināmu pārsteigumu) bija šeit atradies ar ko parunāt. Es gan, jāatzīst, tur jutos ļoti nekomfortabli un biju priecīgs, kad devāmies prom. 
Daudz labāk es jutos pie Trebižatas upes. Tā, ja kas ir ļoti interesanta upe ar to, ka tā daudzas reizes ieiet pazemē un pēc tam iznāk atkal ārā (cauri klintīm droši vien) un tādēļ tai ir kopumā deviņi nosaukumi - vēsturiski katrs posms ticis pie sava nosaukuma. Tālab, ja tu dzirdi vārdus Vrļika, Tihaļina, Mlade, Culuša, Ričina, Brina, Suvaja, Matica vai Trebižata, patiesībā tā allaž būs viena un tā pati upe. Mēs pie tās piestājām kāda zemes slēpņa dēļ, pateicoties kuram redzējām ļoti iespaidīgus ūdenskritumus, pie kuriem man arī izdevās nopeldēties. Ūdens gan bija sasodīti auksts, bet ar šādu skatu neiekāpt upē šķita pilnīgi nepieņemami. Tiesa, temperatūras un straumes dēļ līdz pašiem ūdenskritumiem neaizpeldēju.
Pēc Trebižatas peldes mēs acīmredzami pieņēmām nepareizu lēmumu par tālākā ceļa izvēli. Dienas mērķis mums bijs Dubrovnika Horvātijā, tālab braucām uz Metkoviču šķērsot Bosnijas-Horvātijas robežu. Man būtu vajadzējis zināt, ka
Un kāpēc lēmums braukt uz Horvātiju nebija labs? Tālab, ka robežlīnija starp Bosniju un Horvātiju ir tāda, ka mums nācās atkārtoti iebraukt Bosnijā un tad - vēlreiz Horvātijā. Tiesa, otrā iebraukšana nebija tik jautra kā pirmā, bet mierīgi ap sirdi tāpat nebija.
Mierīgāk toties bija pašā Dubrovnikā - tā ir tipiska tūristiem paredzēta pilsēta jūras krastā, kuras viduslaiku mūri izskatās diezgan mākslīgi, kur varējām par lētu naudu atrast itin glaunu dzīvokli, ieēst par ļoti draudzīgām naudiņām picu un izstaigāt pilsētu nakts lākturu gaismā. Sākotnēji bijām domājuši veikt vēl vienu pilsētas tūri nākamajā rītā, bet beigās izlēmām tā nedarīt. Vispār manā oriģinālajā plānā laiks Dubrovnikā bija atzīmēts ar vārdiem "jūra, saule, peldes" vai kaut ko tamlīdzīgu, bet patiesībā uz peldēm noskaņojums nemaz tik ļoti nebija - nebija laika apstākļi tik labi, tomēr vēlo vakara peldi paveicu gan. Kā teikt - kā nu bez tā. Plus iegādājos vienu Gorana Bregoviča kompaktdisku.
Dubrovnikā droši vien ir iespējas ballēties, bet mēs atkal pa godīgo - katrs savā gultiņā (vai cik nu tur gultiņu bija, patiešām neatceros), un - čučēt.
No rīta nekāda skrējiena, brokastis un aidā tālāk. Jābrauc prom no tās Horvātijas, turklāt man tā pat statistikai nebija vajadzīga, kā nekā Zagrebā būts pērnajā rudenī, un robežsargu attieksme man mazliet ir sabojājusi attieksmi pret Davora Šukera un Zvonimira Bobana tautiešiem.
Tikt ārā no Horvātijas arī nebija tik viegls uzdevums - robeža ar Melnkalni mūs sagaidīja ar kārtējo garo rindu (un paviršo pārbaudi), kura, protams, sakrita ar saulaināko šīs dienas stundu. Tas jau ir skaidrs - kamēr sēdi auto uz robežas, ir silts un saulains, kā atsāc braukt, tā uznāk lietus.
Pametot Horvātiju, mēs pametām arī Eiropas Savienību, bet dīvainā kārtā - iebraucām pie eiro (atvadoties no Horvātu kunām), jo Melnkalne ir tik dīvaina valsts, ka tajā eiro ir oficiālā valūta par spīti tam, ka pati valsts nav ne tikai Eirozonā, bet pat ne Eiropas Savienībā. Protams, vēl dīvaināks ir apstāklis, ka par oficiālo Melnkalnes valūtu eiro kļuva, aizstājot... Vācijas marku. Par citām šīs valsts īpatnībām - nākamreiz!
