Kazhes pierakstu burtnīca

Aktuālās dienas maršruts mums nebija kilometru ziņā pārbagāts - no Sarajevas vajadzēja tik vien kā aizbraukt līdz Mostarai tajā pašā Bosnijā. Pa taisno - kādi 150 kilometri. Skaidrs, ka gluži pa taisno nebraucām, bet arī bez diži lieliem līkumiem. Kā nekā Bosnijā tev nav gluži neierobežotas iespējas vazāties pa brīvajiem maršrutiem, tāpēc nākas vien uzvesties godīgi un saprātīgi.

Piemēram, nopeldoties Boracko ezerā. Kā varēja izlasīt tuvējā slēpņa aprakstā, tas esot lielākais ezers visā Bosnijā. Kā varēja izlasīt Wikipedia - šādam apgalvojumam nav pilnīgi nekāda pamata. Man tā bija pirmā pelde Balkānos, par ko biju ļoti priecīgs, un otrā pelde šogad kopumā (pirmā - Igaunijā Lieldienās), tolaik pat nenojautu, ka kādreiz šo varēšu pievienot kā ierakstu Alfabēta pelžu tabulā. Peldi mazliet sarežģītāku darīja apstāklis, ka lija lietus, gaiss bija pavēss, nebija pieejamas ģērbtuves (tas mani, protams, uztrauca visvairāk, jo es jau neesmu no tiem ļaudīm, kas var tā vienkārši novilkt drēbes un iekāpt ezerā) un nebija pārliecības, ka tajā vietā vispār ir atļauts peldēties. Taču skaidrs, ka nopeldējos un pēc tam bija patīkami silts un pat lietus vairs sevišķi neuztrauca.


Vēl droši vien kaut kur piestājām, bet man ir tagad slinkums pacelt visus savus vēsturiskos pierakstus un noskaidrot, kurā veikalā pirkām baltmaizi, kurā siļķi un cik stundas spēlējām kazino līdz nonācām Mostarā.


Nezinu, vai tev šīs pilsētas nosaukums kaut ko izsaka, bet Bosnijas kara kontekstā šo varētu saukt par vēl nozīmīgāku pilsētu kā Sarajeva. Ne tikai tas, ka te norisinājās īpaši asiņainas cīņas, bet gan simboliskā tilta iznīcināšana starp pilsētas divām daļām atspoguļoja to, kāds vājprāts bija Bosnijas karš. Īsumā fakti ir sekojoši - Mostaras vecpilsētas centrā bija augsts tilts pāri Neretvas upei (augsts, jo pilsēta ir vertikāla, at stāviem klinšainiem upes krastiem). Tilts bija gadsimtiem vecs, pārdzīvojis daudzus dažādus skarbus laikus (kuri laiki Eiropā gan vēsturiski nebūtu bijuši skarbi?), bet Bosnijas kara laikā to apšaudīja no abām pusēm ilgi un pamatīgi vairāku mēnešu garumā līdz tilts iebruka upē. Pilsētā redzēju video materiālus no tā laika - vienas vienīgas šausmas. Un tā šis UNESCO pasaules kultūras mantojumā ietilpušais tilts aizgāja nebūtībā.



Pēc kara skaidrs, ka tiltu nācās atjaunot - jo par spīti visam notikušajam izdzīvojušajiem bija jādzīvo tālāk. Un tad tiltu atjaunoja, un atkal Mostarā ir iespējams nokļūt no musulmaņu puses kristiešu pusē un otrādi. Dīvainākais gan ir tas, ka patiesībā šīs puses nav nemaz tik ļoti stingri nodalītas - musulmaņu pusē tu dažviet ieraudzīsi pa baznīcas tornim, bet kristiešu - pa minaretam. Un kā viņi tagad šajā pilsētā sadzīvo? Manam prātam droši vien to neaptvert.

Mostaras tilts mūsdienās ir ne tikai karu pārdzīvojušās un kaut kādā mistiskā veidā atkal vienojušās Bosnijas simbols, bet arī vieta, kurp bariem plūst tūristi un viens no galvenajiem tūristu vilinātājiem šajā vietā ir cilvēki, kas no tilta lec upē. Ievērojot to, ka tilts ir vairāk kā 20 metrus augsts, skats ar lecējiem ir ļoti iespaidīgs. Nezinu, kāda šobrīd ir pilsētas oficiālā kārtība, bet mūsu vizītes laikā redzējām jaunu vīrieti lecam upē un nākamajā dienā šo pašu vīrieti redzēju nodarbojamies ar tilta tīrīšanas darbiem. Proti, iespējams, viņš ir pašvaldības algota atrakcija, tā visticamākais arī ir. Bet nav svarīgi, ka ir motivācija - šis ir no pasākumiem, ko varu apbrīnot, bet ko man nebūtu ne mazākās vēlmes atkārtot. Nopeldēties upē - to gan varētu, bet neradās īsti iespēja.

Mostarā mums bija sarunāts hostelis, kas lika mazliet saraukt uzacis. Kā šī vieta var saukties par hosteli? Kāpēc istabiņas ir tikai div- un trīsvietīgas? Kāpēc, kad mēs tur ieradāmies, mūs vispirms uzcienāja ar sulu, kafiju un cepumiem? Kāpēc viss izskatās tik smalki un sakopti? Kur ir piedzērušies britu jaunieši? Kur ir matraci piečurājusī prostitūta? Kur ir francūzis, kas pa nakti mēģina ar kāju izsist blakus istabiņas durvis? Kur ir nestrādājošā tualete un recepcijas darbinieki, kas nerunā citā valodā kā vien ķīniešu? Kur papildu maksa par segas izmantošanu? Un kur, galu galā, ir prusaki?!


Ceļošanai Balkānos vispār ir daudz plusu, un cenas/kvalitātes attiecība noteikti ir viens no tiem. Nez, kā to ietekmēs pakāpeniskais ceļš uz Eiropas Savienību (skaidrs, ka agrāk vai vēlāk tur nonāks vairums Balkānu valstu, ja, protams, nenotiks kādas dramatiskas pārmaiņas mūsu pasaules daļā), bet pagaidām Balkāni ir viens no tiem reģioniem, kurp dodoties kā tūrists no Baltijas, tu jūties kā normāls tūrists, kam nav nepieciešams satraukties par katriem iztērētajiem 50 centiem, lai ceļojuma pēdējās dienās nenāktos pārtikt no maizes ar majonēzes garnējumu.


Izstaigājām Mostaru, un pienāca laiks vakariņām. Ar ēstuves izvēli mūsu viedokļi dalījās un tikai pašsaprotami, ka taisnība bija man. Kuram gan citam? Citādi jau es nerakstītu blogu, ja neuzskatītu sevi par viedu un allaž pareizo variantu zinošu. Diskusija bija par to - vai vieta ar skatu uz tiltu varētu būt arī ar labu ēdienu. Es apgalvoju - nē, tā nemēdz notikt, labs skats garantē sliktu ēdienu. Pretī saņēmu argumentu - bet te ir Balkāni, te viss ir lēts un garšīgs! Palikām katrs pie sava viedokļa un ēdām restorānā ar skatu. Kad saņēmām ēdienu, nevarēju darīt neko citu, kā vien nocitēt grupu The Hives un tās dziesmu "Hate to Say I Told You So". Un zini, kur ir joks? Es īsti nevarēju atbildēt, kad saņēmu uz šo repliku, ka skats ir tik labs, ka ēdienu var pieciest. Laikam jau patiešām varēja.


Paēduši mēs negājām ballēties, lai gan šādas (itin bezgaumīgas lielākoties) iespējas šajā pilsētā biju pārēm, tajā vietā kā godprātīgi LPSR pilsoņi jau ļoti savlaicīgi bijām gultiņās. Jā, iespējams kādu vīnu vēl iedzērām. Bet tikpat iespējams, ka neiedzērām vis - patiešām neatceros, drusku laika tomēr pagājis.

No rīta atkal izskrēju mazu piecu kilometru riksīti (kā nu bez tā?). Pēc tam jau bijām gandrīz gatavi doties tālāk, bet kaut kādu iemeslu pēc (kas zina, varbūt par to var izlasīt Zanes blogā, bet man ticība neļauj pārlasīt svešus pierakstus, pirms gatavi savējie) vienojāmies, ka izsniegsim pēc brokastīm katram vēl pa stundai brīvā laika, ko pastaigāt pa pilsētu. Tā nu arī darījām - pastaigājām. Neko Tādu neredzēju (cilvēku bija maz, daudzi veikali vēl bija slēgti, agrs kā nekā) - tik vien kā iegāju muzejā un noskatījos šajā aprakstā jau pieminēto filmiņu par Mostaras tilta iznīcināšanu.


Atvadījāmies no skaistās Mostāras un kāpām mūsu uzticamajā golfiņā ar viņa mazo sirsniņu un braucām vien tālāk. Pretim citām pilsētām, pretim citām valstīm un pretim šī apraksta nākamajai daļai.