Visi savējie
Man ir patiesi žēl, ka manī nav vairāk mīlestības pret "Baložu pilniem pagalmiem" - kā nekā tā ir grupa, bez kuras pašmāju andergraunds nav iedomājams, tāpat neapšaubu Māra Šverna melodiju radīšanas dotības (un arī viņa teksti man patiesībā patīk). Taču fakti ir tādi, ka mans mīļākais Šverna albums joprojām ir "Brāļi un māsas", kur viņš pats nemaz nepiedalās. Tikām viņa paša katru nākamo ierakstu klausīties ir arvien grūtāk - jau pirms divdesmit gadiem viņš ne tuvu nebija izcilākais vokālists Latvijā, bet katru nākamo reizi viņa balss kļūst mazāk baudāma.
Vispār gan varētu teikt, ka ieraksta sākums ir ļoti pat cerīgs - "Laba daba" pārmaiņas pēc neizklausās pēc demo ieraksta, bet gan pēc pilnvērtīgas dziesmas, arī Šverns tajā nedzied sevišķi šķībi (es pat gandrīz teiktu, ka viņa dziedājums ir baudāms). Un tad tu naivi padomā - varbūt šis pie Lomika ierakstītais veikums viss būs tāds, ka tu varēsi lietot vienā teikumā vārdus Šverns un "profesionāls skanējums". Bet nē - jau nākamais skaņdarbs, kas ir albuma titulkompozīcija "Visi savējie" atkal jau ir raupjš un nenopulēts, gluži tāds, kā es to būtu gaidījis. Patiesībā gan kopējais albuma skanējums ir itin labs - ja neskaita jau daudzkārt pelto vokālu. Teju katram skaņdarbam šajā ierakstā tu jūti, ka būtu potenciāls skanēt nesalīdzināmi labāk, ja to iedziedātu kāds kaut nedaudz apdāvinātāks vokālists. Un tā nebūt nav, ka man patiktu tiek dziedātāji ar tradicionāli labskanīgām balsīm, bet Švernu nudien nav ir grūti klausīties - dziesmā "Gavile" viņš pat sāk atgādināt godājamo "Pupuciklu vasaras" solistu dziesmā par "Ganiņu". Un, lai arī nav šaubu, ka es itin cienu Pupociklus, viņi nav tā grupa, kurai šķiet, ka Švernam vajadzētu līdzināties.
Nav tā, ka viss te būtu vienlīdz klausāms vai neklausāms - netrūkst dziesmu, kuras ir gandrīz klausāmas, un tikpat daudz tādu, kuras ir gandrīz neizturamas (šajā rubrikā pārliecinoša līdere ir "Ma . . a, es tevi mīlu"). Beigu beigās jāatzīst - lielos daudzumos man Baložus klausīties ir grūtāk nekā "Rīta stieni".
Vispār gan varētu teikt, ka ieraksta sākums ir ļoti pat cerīgs - "Laba daba" pārmaiņas pēc neizklausās pēc demo ieraksta, bet gan pēc pilnvērtīgas dziesmas, arī Šverns tajā nedzied sevišķi šķībi (es pat gandrīz teiktu, ka viņa dziedājums ir baudāms). Un tad tu naivi padomā - varbūt šis pie Lomika ierakstītais veikums viss būs tāds, ka tu varēsi lietot vienā teikumā vārdus Šverns un "profesionāls skanējums". Bet nē - jau nākamais skaņdarbs, kas ir albuma titulkompozīcija "Visi savējie" atkal jau ir raupjš un nenopulēts, gluži tāds, kā es to būtu gaidījis. Patiesībā gan kopējais albuma skanējums ir itin labs - ja neskaita jau daudzkārt pelto vokālu. Teju katram skaņdarbam šajā ierakstā tu jūti, ka būtu potenciāls skanēt nesalīdzināmi labāk, ja to iedziedātu kāds kaut nedaudz apdāvinātāks vokālists. Un tā nebūt nav, ka man patiktu tiek dziedātāji ar tradicionāli labskanīgām balsīm, bet Švernu nudien nav ir grūti klausīties - dziesmā "Gavile" viņš pat sāk atgādināt godājamo "Pupuciklu vasaras" solistu dziesmā par "Ganiņu". Un, lai arī nav šaubu, ka es itin cienu Pupociklus, viņi nav tā grupa, kurai šķiet, ka Švernam vajadzētu līdzināties.
Nav tā, ka viss te būtu vienlīdz klausāms vai neklausāms - netrūkst dziesmu, kuras ir gandrīz klausāmas, un tikpat daudz tādu, kuras ir gandrīz neizturamas (šajā rubrikā pārliecinoša līdere ir "Ma . . a, es tevi mīlu"). Beigu beigās jāatzīst - lielos daudzumos man Baložus klausīties ir grūtāk nekā "Rīta stieni".
2018-01-23
comments powered by Disqus