Kazhes pierakstu burtnīca

Ārste no prestižās Berlīnes Charite slimnīcas tiek nosūtīta uz provinciālu hospitāli kaut kur pie Baltijas jūras. Tā kā darbība rit Austrumvācijās, skaidrs, ka viņa ir par kaut ko nogrēkojusies - kā izrādās, viņas šaušalīgais nodarījums ir vēlme pamest draudzīgo Vācijas Demokrātisko Republiku un doties uz Rietumiem. Šādas domas kārtīgam sociālismā audzinātam cilvēkam nav pieļaujamas. Līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka katram viņas solim seko VDR slepenpolicija Stasti.

Slimnīcā viņu sagaida kolēģis Rainers, kuram par Barbaru ir itin daudzveidīga interese. Pirmkārt, viņa ir skaista sieviete. Otrkārt, no galvaspilsētas. Treškārt, Raineram ir uzdevums no jaukajiem Stasti onkuļiem viņai pievērst īpašu uzmanību. Redzi, Rainers pats par sevi ir labs zellis, bet viņa biogrāfijā ir kādas detaļas, kuru dēļ viņš ir kļuvis atkarīgs no šiem sūdabrāļiem, un neko īpaši tur ietekmēt viņš vairs nevar. Tā kā šo pēdējo apstākli viņš sevišķi arī necenšas slēpt, nav pārsteidzoši, ka Barbara pret viņa tuvināšanās (sākotnēji - tīri kā kolēģiem) mēģinājumiem izturas ar zināmu atturību. Kā par šo izsakās Rainers, viņa separējas. Turklāt viņai jau ir mīļotais vīrietis - Rietumvācijas uzņēmējs, pie kura tad viņa arī grib doties, taču skaidrs, ka šis pasākums būs jāveic nelegālā veidā. Tiesa, ar šo ir saistīta filmas apšaubāmākā detaļa - kaut kādu iemeslu pēc Barbara saņem sainīti ar naudu, kas būs jāmaksā vīram, kas viņu transportēs projām no sociālistiskās paradīzes. Šīs naudas dēļ Barbara sevi pakļauj pamatīgām briesmām un piedzīvo vairākas vizītes no Stasi puses, kuru laikā notiek arī "full body search", kas nekādi nav patīkama padarīšana. Apšaubāmais šajā visā ir tas, ka transporta pakalpojuma nodrošinātājs savu atlīdzību tikpat labi varētu saņemt arī otrā puse - tajā zemē, no kurienes viņš ierodas un kurp paredzēts nogādāt arī Barbaru, izvairoties no bezjēdzīgas šo līdzekļu ievešanas Austrumvācijā. Līdz ar to šis drāmas elements šķiet mazliet lieks.

Vienlaikus filmā ir vieta arī šādiem tādiem "dakterīšu" kino elementiem - gan attiecībā uz čali, kuram pēc pašnāvības mēģinājuma ir vai nav kādi smadzeņu darbības traucējumi, gan - par meiteni, kura slimnīcā nonāk pēc bēgšanas no jauniešu pāraudzināšanas centra. Meitenes gadījumā gan mazāka loma ir medicīnai, vairāk - nežēlīgajam VDR režīmam un tā mēģinājumiem veidot sociālistiski pareizus cilvēkus. Faktiski tieši attiecības ar meiteni-jauno sievieti Stellu kļūst par pavērsienu pašas Barbaras dzīvē, neļaujot viņai saglabāt savu vēso atturības čaulu, kurai būtu viņa jāpasargā no reālās sociālistiskās dzīves pāridarījumiem.

"Barbara" nesaņēma tādu ievērības vilni kā vairākus gadus iepriekš "Das Leben der Anderen" (ja kas - vajadzētu to noskatīties atkal, iespējams, ar laiku būšu kļuvis gudrāks un spēšu šo filmu labāk novērtēt) - kaut vai tāpēc, ka tā primāri tiek rādīta no dabiskā - režīma upura - skatupunkta, nevis mēģina saprast, kā tas ir - būt tam vīram, kas regulāri apciemo Barbaru ar negaidītām un nepatīkamām vizītēm. Tiesa, vienā šīs filmas ainā mēs mazliet varam ieskatīties arī viņa pasaulē, bet tas ir tikai mirklis, un atkal esam atpakaļ stāstā, kura centrālā varone ir Barbara.

Vispār jāsaka - filma patiesībā nav tik smaga, kā varētu šķist, lasot tās sižeta pārskatu. Nē, es to nesauktu par vieglu un izklaidējošu, bet pēc tās nav nelāgas pēcgaršas. Plus tā ļoti labi uztur skatītāja interesi, ir labi strukturēta un ierobežotās darbības apstākļos arī gana dinamiska. Šķiet, ka iesaku.