Le sixième sommeil
Bernārs Verbērs ir sūdīgs rakstnieks - tur nav divu domu. Viņa personāži mīt primitīvas datorspēles līmeņa pasaulē, kur katru problēmu var atrisināt tikai vienā pareizā veidā, bet kad tā ir atrisināta - tad līdz ar galiem. Viņa valoda ir tik vienkārša un nepretencioza, ka cilvēks, kurš franču valodā nav spējīgs uzturēt virtuves līmeņa sarunu (proti - es), normāla apjoma romānu var izlasīt faktiski bez jebkādām grūtībām. Viņš vienas un tās pašas idejas pārnes no viena romāna uz otru (reizēm - pat no viena romānu cikla uz citu romānu ciklu). Pašsaprotamas lietas viņš pasniedz kā atklājumus un nebūtiskus faktus no Wikipedia - kā izcilus domu graudus.
Pēc tam, kad esi izlasījis iepriekšējo rindkopu, tev varētu rasties jautājums: "Un kāpēc tad tu, Raimond, atkal un atkal lasi viņa romānus?" Atbildes te ir divas. Pirmkārt, tieši tāpēc ka viņš raksta tik primitīvi - es viņa tekstus spēju uztvert, un šajā ziņā viņš man liek justies labi. Otrkārt, par spīti tam, ka viņš ir sūdīgs prozaiķis (un arī kā fantasts - nekāds dižais nākotnes prognozētājs), viņš raksta par tēmām, kuras mani saista, un vismaz pa reizei viņa grāmatās gadās kāda ideja vai atziņa, ko varu sev paņemt līdzi. Un tas nemaz nav maz.
"Sestais miegs", kā var nojaust, ir grāmata, kurā īpaša nozīme ir miegam, bet konkrēti - apzinātajai sapņošanai. Ja tu gadījumā nezini, kas tā tāda - apzinātā sapņošana - vai, vēl jo vairāk, ja vispār nemēdz sapņot (faktiski tas nozīmē - tu neatceries savus sapņus, nevis nesapņo), tad mazliet izskaidrošu. Tātad, ir tādi sapņi, kuros tu apzinies, ka redzi sapni. Un - ja tev izdodas ne tikai piefiksēt to, ka tu sapņo, bet šo izmantot savā labā, tu vari kļūt par noteicēju šajā sapnī, šādā veidā paplašinot... pat grūti pateikt ko - savas dzīves robežas varbūt? Man pašam lielākoties nekas vairāk par "šis murgs ir sapnis, man ir nepieciešams no tā pamosties, un tad viss sliktais, kas nupat ir noticis, pārstās būt īsts" tikt neizdodas. Tomēr pastāv tehnikas, kā apzināto sapņošanu veicināt (protams, tas viss ir saistīts ar zināmiem riskiem, kas, savukārt, mani drusku attur no vēlmes šajā lietā iet dziļāk - novest sevi miega paralīzē man absolūti negribās).
Ja tomēr par pašas grāmatas sižetu - tā vēsta par kādu vīrieti, kura māte ir miega pētniece un kura viņa bērnībā vairākas reizes izmantojusi dažādus ar miega tehniku saistītus paņēmienus, lai uzlabotu sava dēla dzīvi (palīdzētu viņam pārstāt čurāt gultā, uzlabot sekmes mācībās, tikt vaļā no fobijām utt.). Jau pieaugšā vecumā viņš piedzīvo situāciju, ka sapnī viņu apciemo ceļotājs laikā - viņš pats no nākotnes. Šādā veidā Verbērs, starp citu, itin labi tiek galā ar paradoksiem, kas saistīti ar ceļošanu laikā - kamēr tavs Ceļotājs neizkāpj ārā no sapņu pasaules, nekāda Tauriņa efekta nebūs. Kā izrādās, varonim ir jāpabeidz viņa mātes iesāktais darbs - miega sestās fāzes sasniegšana (apzināto sapņošanu uzskatot par piekto fāzi). Te ir atkal pāris Verbēram raksturīgās tehnikas - pirmkārt, visādu attīstības pakāpju kārtošana ar skaitļiem (tas īpaši izpaužas grāmatās par dievu pasauli), gan dažādu reliģiju mistisko pieredžu izmantošana saviem mērķiem (kā galvenie sapņotāji te atklājas kāda cilts Malaizijā), gan viņam raksturīgās simpātijas pret delfīniem.
Līdz ar to par šo konkrēto grāmatu jāsaka - ideja par sapņu izmantošanu ceļošanai laikā mani uzrunāja, arī par apzināto sapņošanu ar pavadoni es iepriekš dzirdējis nebiju, taču kā romāns "Sestais miegs" ir visai vājš. Tas gan nenozīmē, ka es neturpināšu lasīt Verbēra grāmatas jau iepriekš minēto iemeslu dēļ. Līdz ar to varu teikt, ka šīs grāmatas man ir tāds īpatnējs "guilty pleasure", kas patiesībā nekādu reālu baudu gan nesniedz.
Pēc tam, kad esi izlasījis iepriekšējo rindkopu, tev varētu rasties jautājums: "Un kāpēc tad tu, Raimond, atkal un atkal lasi viņa romānus?" Atbildes te ir divas. Pirmkārt, tieši tāpēc ka viņš raksta tik primitīvi - es viņa tekstus spēju uztvert, un šajā ziņā viņš man liek justies labi. Otrkārt, par spīti tam, ka viņš ir sūdīgs prozaiķis (un arī kā fantasts - nekāds dižais nākotnes prognozētājs), viņš raksta par tēmām, kuras mani saista, un vismaz pa reizei viņa grāmatās gadās kāda ideja vai atziņa, ko varu sev paņemt līdzi. Un tas nemaz nav maz.
"Sestais miegs", kā var nojaust, ir grāmata, kurā īpaša nozīme ir miegam, bet konkrēti - apzinātajai sapņošanai. Ja tu gadījumā nezini, kas tā tāda - apzinātā sapņošana - vai, vēl jo vairāk, ja vispār nemēdz sapņot (faktiski tas nozīmē - tu neatceries savus sapņus, nevis nesapņo), tad mazliet izskaidrošu. Tātad, ir tādi sapņi, kuros tu apzinies, ka redzi sapni. Un - ja tev izdodas ne tikai piefiksēt to, ka tu sapņo, bet šo izmantot savā labā, tu vari kļūt par noteicēju šajā sapnī, šādā veidā paplašinot... pat grūti pateikt ko - savas dzīves robežas varbūt? Man pašam lielākoties nekas vairāk par "šis murgs ir sapnis, man ir nepieciešams no tā pamosties, un tad viss sliktais, kas nupat ir noticis, pārstās būt īsts" tikt neizdodas. Tomēr pastāv tehnikas, kā apzināto sapņošanu veicināt (protams, tas viss ir saistīts ar zināmiem riskiem, kas, savukārt, mani drusku attur no vēlmes šajā lietā iet dziļāk - novest sevi miega paralīzē man absolūti negribās).
Ja tomēr par pašas grāmatas sižetu - tā vēsta par kādu vīrieti, kura māte ir miega pētniece un kura viņa bērnībā vairākas reizes izmantojusi dažādus ar miega tehniku saistītus paņēmienus, lai uzlabotu sava dēla dzīvi (palīdzētu viņam pārstāt čurāt gultā, uzlabot sekmes mācībās, tikt vaļā no fobijām utt.). Jau pieaugšā vecumā viņš piedzīvo situāciju, ka sapnī viņu apciemo ceļotājs laikā - viņš pats no nākotnes. Šādā veidā Verbērs, starp citu, itin labi tiek galā ar paradoksiem, kas saistīti ar ceļošanu laikā - kamēr tavs Ceļotājs neizkāpj ārā no sapņu pasaules, nekāda Tauriņa efekta nebūs. Kā izrādās, varonim ir jāpabeidz viņa mātes iesāktais darbs - miega sestās fāzes sasniegšana (apzināto sapņošanu uzskatot par piekto fāzi). Te ir atkal pāris Verbēram raksturīgās tehnikas - pirmkārt, visādu attīstības pakāpju kārtošana ar skaitļiem (tas īpaši izpaužas grāmatās par dievu pasauli), gan dažādu reliģiju mistisko pieredžu izmantošana saviem mērķiem (kā galvenie sapņotāji te atklājas kāda cilts Malaizijā), gan viņam raksturīgās simpātijas pret delfīniem.
Līdz ar to par šo konkrēto grāmatu jāsaka - ideja par sapņu izmantošanu ceļošanai laikā mani uzrunāja, arī par apzināto sapņošanu ar pavadoni es iepriekš dzirdējis nebiju, taču kā romāns "Sestais miegs" ir visai vājš. Tas gan nenozīmē, ka es neturpināšu lasīt Verbēra grāmatas jau iepriekš minēto iemeslu dēļ. Līdz ar to varu teikt, ka šīs grāmatas man ir tāds īpatnējs "guilty pleasure", kas patiesībā nekādu reālu baudu gan nesniedz.
2025-02-09