Kazhes pierakstu burtnīca

Trešdienas vakarā man bija grūta izvēle: doties uz Riga FC futbola spēli pret Vroclavas Šļonsk Skonto stadionā vai uz "Židrūna" koncertu turpat pāri ielai. Patiesībā, ja es būtu vēlējies redzēt tikai "Židrūnu", šos pasākumus būtu bijis iespējams apvienot, taču tad man ietu garām "Bērnības milicijas" uzstāšanās, un arī tās nebūt nav biežs prieks. Tā nu es nonācu Sporta 2 kvartālā, kur neliela lietus pavadībā un ļoti daudz redzētu seju kompānijā vēroju, kādus pārsteigumus būs sarūpējis Juris Simanovičs ar saviem grupas biedriem.

Nav jābūt Vangai, lai uzminētu, ka nekādus pārsteigumus "Bērnības milicija" nesagādāja, jo... tā ir Jura Simanoviča grupa un Juris Simanovičs nav gluži izslavēts ar negaidītiem izgājieniem un trakām izdarībām uz skatuves. Tiesa, ja salīdzina ar iepriekšējo reizi, kad biju klāt viņa uzstāšanās piedzīvojumā, šoreiz Juris bija ļoti atvērts komunikācijai ar publiku - vairākas reizes uzstāšanās laikā pēc aplausiem pateica "Paldies!" (dažas pat - mikrofonā!) un pat no viņa mutes izskanēja vēl drusku ārpusdziesmu teksta. Bet tas jau ir skaidrs, ka uz "Bērnības milicijas" koncertiem neviens neiet tālab, lai baudītu ekstravagances uz skatuves, bet gan saldsērīgi agresīvo Simanoviča dziesmu dēļ, un šajā ziņā viss bija vislabākajā kārtībā.

Skaidrs, ka BM ir viena no tām grupām, kurām uzstāties reti piedienas - koncerts bija kvalitatīvs, skanēja labi un dziesmas man gāja pie sirds, bet, ja neskaita vienu no pēdējām dziesmām, kuras izpildīšanai Juris, Aiga Upeniece un Filips Derums apmainījās ar instrumentiem, šis tiešām bija paredzams koncerts. Paredzami labs, un tomēr paredzams. Dziesmas, kas skanēja? Noteikti bija "Jēra dvēsele", "Prieks lai ir mans liecinieks", "Padauzas", "Tētim jāatpūšas" un, protams, "Pasaule ir neērta vieta", jo, sasodīts, pasaule tiešām ir neērta vieta. Lielāko dzīvību muzikālā ziņā koncertā noteikti ieviesa Filipa Deruma sintezatora partijas, kurās, kā man šķiet, ir vairāk vietas improvizācijai nekā Simanoviča ģitārspēlē (vispār grūti iztēloties, ka Juris varētu būt improvizācijas cienītājs), tāpat kā allaž viņa koncertos pluss bija atsaucīgā publika. Kopumā uzskatu, ka katram būtu vērts kādu reizi apmeklēt vai nu "Bērnības milicijas" vai Simanoviča solo koncertu un domāju, ka emocionālo lādiņu tajā (pat vēl pirms "Židrūna" ieguvu lielāku, nekā man būtu devis futbols ar visiem poļu faniem).