Koncerts fon Stricka villā
Pirms diviem mēnešiem biju arī uz Simanoviča solo koncertu Pils bārā, taču toreiz sev netipiskā veidā biju īpaši slinks un pat aprakstu neuzrakstīju (un tagad jau to darīt ir daudz par vēlu), taču Simanovičs solo un "Bērnības milicija" kā grupa uzstāšanās ziņā nav gluži viens un tas pats, tālab padzirdējis par viņu spēlēšanu fon Stricka villā trešdienas vakarā, daudz nedomājot, uz šo koncertu aizgāju.
Nav tā, ka es uz Bērnības miliciju ietu gaužām regulāri - varētu būt, ka šis bija trešais viņu koncerts ko apmeklēju, bet kaut kādas zināšanas par šo kolektīvu man, protams, ir. Viena no lietām, kas jāņem vērā, apmeklējot viņu koncertus, ir apstāklis, ka šova nebūs. Un ar šovu šajā gadījumā es nedomāju Rammstein stila pirotehniku vai popzvaigznēm raksturīgu horeogrāfiju, bet vispār jebkādas dzīvības pazīmes no mākslinieku puses. Juris Simanovičs ir tik ļoti lielā mērā introverts, ka viņam līdzās pat Edgars Mākens šķiet kliedzošs kā nezinu... Bojs Džordžs. Pieklusināts "paldies" ik pēc dažām dziesmām bez skatiena pavēršanas skatītāju virzienā gan dziesmās, gan to starplaikos, tas ir tas, ko tu no Simanoviča vari sagaidīt. Lielākā izklaide, uz ko vari cerēt, ir ka kaut kas "nesaies" un kāda dziesma tiks piepeši pārtraukta. Tā toreiz Pils koncertā dažas dziesmas pagalam negribēja skanēt un vēl beigās ģitāra atteicās ar Simanoviču sadarboties, bet šoreiz neskaidros apstākļos pirmajā savas skanēšanas reizē izbeidzās "Padauzas", tomēr beigu beigās līdz galam tās noskanēja.
Ja ir skaidrs, ka mijiedarbība ar publiku un rotaļīga improvizācija nav tas, kā dēļ "Bērnības milicijas" koncerti lielākoties ir ļoti labi apmeklēti, tad jautājums - kas gan tas ir? Domājams, ka atbilde ir: Simanovičs raksta ļoti labas dziesmas, un grupa tās izpilda tā, ka bieži dzīvajā skan vēl labāk kā ierakstā. Vislabāk no BM daiļrades esmu pazīstams ar "Dzeriet van Hutena kakao", šajā koncertā no tā skanēja: "Velni", "Limuzīns", "Mana vaina", "Padauzas" (divreiz), "Pasaule ir neērta vieta", "Superlīme" (varbūt vēl kāda, kas man nepalika atmiņā). Skanēja arī jaunākā grupas dziesma (vai, precīzāk, visnesenāk izdotā) "Sātan, dod man to, kas tika apsolīts". Koncerta saturs bija labs, atmosfēra koncertā bija laba, publika bija dzīva, ja nu vienīgi drāma pie blakus galdiņa nebija nekas izcils, bet lai nu tā paliek - gan jau tas čalis atradīs sievieti un tad tā otra atpisīsies (vai kā nu tur precīzi tika teikts). Mani koncerts "paķēra", reizēm pietiek ar labi spēlētu mūziku un nevajag nekādus tingeltangeļus.
Par vienu lietu gan gribu izsūdzēt sāpi: kas tā par ņirgāšanos ar alus piedāvājumu šajā iestādē? Turpat otrpus sētai ir "Labietis", bet fon Stricka villā tev jāizvēlas starp gaišo Lielvārdes un gaišo Heineken (iespējams, bezalkoholisku). Nopietni? Manuprāt, šī nav tā vieta, kur apgrozās Heineken mērķauditorija, un es itin droši situācijā, kad man jāizvēlas starp šādu alu vai nekādu alu, labprātāk izvēlos alu nedzert. Protams, tas ir labi no cīņas ar alkoholismu viedokļa, bet biznesa puse šim pasākumam šķiet apšaubāma.
Nav tā, ka es uz Bērnības miliciju ietu gaužām regulāri - varētu būt, ka šis bija trešais viņu koncerts ko apmeklēju, bet kaut kādas zināšanas par šo kolektīvu man, protams, ir. Viena no lietām, kas jāņem vērā, apmeklējot viņu koncertus, ir apstāklis, ka šova nebūs. Un ar šovu šajā gadījumā es nedomāju Rammstein stila pirotehniku vai popzvaigznēm raksturīgu horeogrāfiju, bet vispār jebkādas dzīvības pazīmes no mākslinieku puses. Juris Simanovičs ir tik ļoti lielā mērā introverts, ka viņam līdzās pat Edgars Mākens šķiet kliedzošs kā nezinu... Bojs Džordžs. Pieklusināts "paldies" ik pēc dažām dziesmām bez skatiena pavēršanas skatītāju virzienā gan dziesmās, gan to starplaikos, tas ir tas, ko tu no Simanoviča vari sagaidīt. Lielākā izklaide, uz ko vari cerēt, ir ka kaut kas "nesaies" un kāda dziesma tiks piepeši pārtraukta. Tā toreiz Pils koncertā dažas dziesmas pagalam negribēja skanēt un vēl beigās ģitāra atteicās ar Simanoviču sadarboties, bet šoreiz neskaidros apstākļos pirmajā savas skanēšanas reizē izbeidzās "Padauzas", tomēr beigu beigās līdz galam tās noskanēja.
Ja ir skaidrs, ka mijiedarbība ar publiku un rotaļīga improvizācija nav tas, kā dēļ "Bērnības milicijas" koncerti lielākoties ir ļoti labi apmeklēti, tad jautājums - kas gan tas ir? Domājams, ka atbilde ir: Simanovičs raksta ļoti labas dziesmas, un grupa tās izpilda tā, ka bieži dzīvajā skan vēl labāk kā ierakstā. Vislabāk no BM daiļrades esmu pazīstams ar "Dzeriet van Hutena kakao", šajā koncertā no tā skanēja: "Velni", "Limuzīns", "Mana vaina", "Padauzas" (divreiz), "Pasaule ir neērta vieta", "Superlīme" (varbūt vēl kāda, kas man nepalika atmiņā). Skanēja arī jaunākā grupas dziesma (vai, precīzāk, visnesenāk izdotā) "Sātan, dod man to, kas tika apsolīts". Koncerta saturs bija labs, atmosfēra koncertā bija laba, publika bija dzīva, ja nu vienīgi drāma pie blakus galdiņa nebija nekas izcils, bet lai nu tā paliek - gan jau tas čalis atradīs sievieti un tad tā otra atpisīsies (vai kā nu tur precīzi tika teikts). Mani koncerts "paķēra", reizēm pietiek ar labi spēlētu mūziku un nevajag nekādus tingeltangeļus.
Par vienu lietu gan gribu izsūdzēt sāpi: kas tā par ņirgāšanos ar alus piedāvājumu šajā iestādē? Turpat otrpus sētai ir "Labietis", bet fon Stricka villā tev jāizvēlas starp gaišo Lielvārdes un gaišo Heineken (iespējams, bezalkoholisku). Nopietni? Manuprāt, šī nav tā vieta, kur apgrozās Heineken mērķauditorija, un es itin droši situācijā, kad man jāizvēlas starp šādu alu vai nekādu alu, labprātāk izvēlos alu nedzert. Protams, tas ir labi no cīņas ar alkoholismu viedokļa, bet biznesa puse šim pasākumam šķiet apšaubāma.
2019-06-26
comments powered by Disqus