Bērnības trauma
Es ienīstu pārvākšanos. Pat nezinu, vai ir vēl kādas citas procedūras vai procesi, kas manī izraisītu lielākas panikas lēkmes un nelabumu kā doma par nepieciešamību mainīt dzīvesvietu. Cilvēki mēdz baidīties no zobārstiem. Smiekli man nāk par viņu bailēm. Citus satrauc nepieciešamība uzrunāt svešinieku, palūgt rēķinu kafejnīcā vai viesmīles telefona numuru. Vēl kāds baidās no darba intervijām vai piedzīvo panikas lēkmes augstumā. Ar saprātu es spēju pieņemt, ka arī tas viss var šķist nepatīkami, bet es nudien labprātāk darba intervijā zobārstniecības kabinetā uz debesskrāpja jumta palūgtu intervētāja sievas telefona numuru, nekā pārvāktos kaut uz blakus māju.
Vari neuztraukties - es neesmu asociāls dīvainis, kas bīstas no svešām vietām vai, nespēdams atrast gaismas slēdzi, iepriekš nezināmā vannas istabā sāk raudāt un vārtīties pa grīdu. Nepieciešamības gadījumā es varu jebkur palikt pa nakti. Jā, labprātāk es tā nedarītu, bet tas vairāk ir pašlepnuma jautājums. Ja tu paliec līdz rītam, tas tev gandrīz uzliek kādu pienākumu un var radīt iespaidu, ka ir noticis kas nopietnāks par nejaušu sakaru. Reizēm tā arī patiešām ir, bet tas ir tieši vēl lielāks iemesls tomēr nepalikt līdz rītam.
Visa saknes, protams, ir bērnībā. Nē, atkal jau nav ar mani tik traki, ka es ar šausmām atcerētos pašas pirmās manas dzīves pārvākšanās - no mammas vēdera uz Dzemdību namu un no Dzemdību nama uz Fēliksa Dzeržinska ielu 17 (tā tolaik sauca tagadējos Saharova ielu). Šīs reizes skaitīt manā pārvākšanās biogrāfijā būtu kaut kāda freidiska anomālija ar noslieci analizēt to, kur nav nekā analizējama. Arī pirmsskolas gadu atmiņas man sastāv no savstarpēji nesaistītām epizodēm, ko tad var gaidīt no vēl agrākiem notikumiem? Nē, īstais pārvākšanās murgs sākās tad, kad man bija 12 gadi, deviņdesmit pirmajā. Šķīrās mani vecāki, šķīrās sāpīgi, pretīgi. Biju vienīgais bērns un lai arī nebiju izcili jūtīgs vai emocionāls, bet patīkama visa tā epopeja nebija. Tad gan vispār bija tāds laiks, kad viss bruka un reizēm arī radās no jauna, bet manu vecāku laulība sabruka kā tāda PSRS. Tagad būtu muļķīgi runāt par to, kurš bija vairāk un kurš mazāk vainīgs (sākotnēji biju mammas, pēc tam tēta, tad atkal mammas, tad atkal tēta pusē, līdz kādu dienu sapratu, ka man ir vienalga), bet tā sanāca, ka gada laikā man nācās pārvākties daudz reižu. Un tas nebija vienkāršais variants pēc principa "nedēļu pie mammas, nedēļu pie tēta". Tas bija absurds un idiotisks stāsts ar atkārtotu manis nolaupīšanu, slēpšanu pie Lidija tantes Dārziņos, uzgrūšanu mammas onkulim un tantei, trimdu Dzelzavā, mammas īslaicīgā brūtgāna Ahrika bēniņu istabu Čakenē un visādām citām jautrībām. Reizēm pārcelšanās notika ar visām mantām, reizēm - pilnīgi bez tām, dažos no šiem gadījumiem šķita, ka vecāki cīnās par to, kuram no viņiem būs lemts mani paturēt, bet citos - par to, kurš no manis tiks vaļā. Īsi sakot, tas, ka visu šo izklaižu rezultātā man sestajā klasē nācās iet divreiz, bija mazākā no bēdām.
Par laimi, šis gads mani nesalauza. Tas gan arī bija tāds laiks, kad vairumam nebija sevišķi viegli, līdz ar to neviens sevišķi ar tevi neucinājās un tevi nežēloja, līdz ar to arī tu pats sevi sevišķi nežēloji. Jā, brīžiem viss bija ļoti slikti, bet tu to pieņēmi un dzīvoji tālāk. Tā arī es samierinājos, ka beigās vienīgais cilvēks, kas izrādījās gatavs pār mani gādību uzņemties ilgtermiņā, nevis tikai uz pāris nedēļām līdz kārtējai neprognozējamajai emociju eksplozijai, bija Lidijas tante. Patiesībā jau viņa nebija man nekāda tante - vismaz ne tādā ziņā, ka viņa būtu mammas vai tēta māsa vai kaut vai māsīca. Ar sevišķu pārliecību es pat vispār neapgalvotu, ka starp mums pastāvēja kaut minimālas radniecības saites, līdz ar to formulējumu "Lidijas tante" varētu atšifrēt kā "vecāka sieviete, kuru sauca par Lidiju". Arī par to, cik ļoti viņa bija veca, man nav sevišķas skaidrības. Tolaik viņa man šķita diezgan veca, bet tas ir tik relatīvs jēdziens, ka sevī ietvertu teju jebkādu skaitli starp 35 un 70. Pilnīgi noteikti Lidija nebija sevišķi skaista, sevišķi slaida vai izcili skaista - pretējā gadījumā viņa nedzīvotu šķībā būdelē Dārziņos viena, ja neskaita treknu runci, kuram pat nebija vārda. Taču par mani viņa rūpējās, sekoja tam, lai es ietu skolā un izaugtu par sakarīgu cilvēku, un tas ir noteikti daudz vairāk, nekā tajā laikā man varētu sniegt vecāki.
Pie Lidijas tantes es nodzīvoju līdz pamatskolas beigšanai, pēc tam - iestājos tehnikumā un pārcēlos uz kojām Rīgā. Jāatzīst, ka attiecībā pret Lidijas tanti es izturējos diezgan draņķīgi - kā tikko nokļuvu Rīgā, es viņu no savas dzīves izslēdzu - nezvanīju, neapciemoju, un pat par viņas nāvi uzzināju tikai vairākus gadus pēc fakta. Tas gan, protams, bija daudz vēlāk, bet tagad es apzinos, ka šajā ziņā nebiju ne par mata tiesu labāks kā mani vecāki. Taču ne jau par Lidijas tanti ir stāsts. Kā gan vispār par viņu varētu būt stāsts, ja visu Lidijas dzīvi varētu aprakstīt vienā rindkopā, kur aizraujošākais teikums būtu par mani. Un tā nav mana lielība vai neadekvāts pašvērtējums, tik vien kā fakta konstatācija tam, ka Lidijas tantes dzīve bija stipri tukša un pelēka (arī viņa pati to apzinājās un ne velti pat kaķim viņa nebija papūlējusies iedot vārdu).
Pārcelšanās atpakaļ uz Rīgu laikam gan bija vienīgā manā dzīvē patiešām laimīgā. Lai vai kā, bet tā bija milzīga brīvības sajūta. Jā, šaura istabiņa, kurā tu dzīvo kopā ar diviem pāķiem, nav saucama par brīvības etalonu, bet tā ļāva man sajusties kā patstāvīgam pieaugušam vīrietim. Protams, ar to kopā nāca nepārdomāta uzvešanās kā bērnam, proti, pusaudzim. Pārāk nopietna saistīšanās attiecībās, kad tu neesmu tam nemaz nobriedis. Tad arī nāca tās trīs pārvākšanās, kuras visu sačakarēja vēl vairāk nekā divpadsmit gadu vecumā piedzīvotais. Vispirms - kopīgi īrēts dzīvoklis. Tad - kredītā paņemts dzīvoklis. Tad - atsevišķi īrēts dzīvoklis. Pāris teikumos tas izklausās itin vienkārši un nekas īpašs. Bet reālās sajūtas - par tām labāk paklusēt. Protams, es tolaik biju jauns un stulbs un arī viņa nebija saucama par gudru, bet sagrauzām mēs viens otru pamatīgi, un stulbākais tā visā bija tas, ka jau solis ar dzīvokļa īrēšanu bija nevietā, nemaz nerunājot par turpinājumu. Savs labums tam stāstam gan bija (cik nu, protams, daudz labuma var būt stāstam, kurā epizožu vidū ir arī vēnu griešanas mēģinājumi) - tā rezultātā es patiešām kļuvu pieaudzis un ieguvu šādas tādas atziņas un principus.
Savā ziņā tas droši vien ir neloģiski, ka alerģija man izveidojās nevis pret cēloni, bet pret sekām. Ne jau pārvākšanās pati par sevi ir problēma - tajā vienīgā grūtā daļa ir iedzīves salikšana kastēs un izņemšanas no kastēm citā vietā, bet gan ar to saistītās pārmaiņas dzīvē, kuras visbiežāk būs uz slikto pusi. Protams, tu varētu iebilst, ka nav jau obligāti jāpārvācas uz citu vietu ar tādu mērķi, lai tur dzīvotu ar kādu kopā, un tev būs savā ziņā taisnība, bet pilnībā es tev nevaru piekrist. Savā dzīvoklī es esmu kā Barselonas futbola komanda Camp Nou stadionā - es esmu mājās, kur es zinu, kā uzvarēt jebkurā spēlē. Iespējams, ka ar laiku es varētu arī citā stadionā sākt spēlēt tikpat labi, bet kā jau teicu - "ar laiku", nevis uzreiz, un tas man īsti neder. Kā jebkuras vadošas komandas līdzjutējs es uzvaras vēlos tūlīt un tagad, nevis kaut kad iedomātā nākotnē. Manā dzīvoklī katrs sīkums atrodas tur, kur man tas ir visērtāk, laika gaitā viss ir atstrādāts tā, lai atbilstu optimālai dzīves kvalitātei un es nevēlos investēt laiku, naudu un pacietību, lai šādu pat līmeni atkārtot citā vietā.
Līdz ar to - tu vari mani biedēt ar milzīgiem rēķiniem par nekustamā īpašuma nodokli, tuvojošos Krievijas armiju vai zombijiem. Tu vari man piedāvāt visizdevīgākos noteikumus kā potenciāli vērtīgam klientam, bet es neesmu ieinteresēts iegādāties dzīvokli tavas firmas būvētajā jaunajā projektā. Toties no tavas māsas telefona numura gan es neatteikšos.