Beware of Mr Baker
Pīters Edvards Beikers, plašāk pazīstams kā Rudmatis Beikers (jebšu Ginger Baker) ir vai nu izcilākais divdesmitā gadsimta bundzinieks vai vismaz viens no izcilākajiem. Vai viņš vienlaikus būtu arī viens no sava laikmeta izcilākajiem cilvēkiem? Noteikti nē.
Dokumentālās filmas ietvaros skatītājs tiek iepazīstināts ar Beikera dzīvi teju visā tās garumā, sevišķi necenšoties padarīt galveno varoni simpātisku. Droši vien tādēļ, ka viņš tāds nekad nav bijis. Nekad viņam nav izdevies vairāk kā dažus gadus nospēlēt vienā grupā, allaž kaut kas nebija gana labi. "Graham Bond Organization", "Cream", "Blind Faith", "Ginger Baker&39;s Airforce", Fela Kuti grupa, "Baker Gurvitz Army" - līdz septiņdesmito gadu vidum šie bija viņa nozīmīgākie darbības projekti, bet ar laiku viņam izdevās panākt to, ka neviens ar viņu negribēja spēlēt, ignorējot neapšaubāmo Beikera izcilību. Pilnīgi noteikti Beikera un Džeka Brūsa nespēja sadzīvot bija galvenais iemesls ātrajai "Cream" izjukšanai, personīgajā dzīvē viņš nekad nav bijis sevišķi jauks ne vīrs, ne tēvs, neskaitāmus gadus viņš ir bijis nopietna mēroga heroīna lietotājs un pat tagad, par spīti savam visai skumjajam veselības stāvoklim Džindžers Beikers nav iedomājams bez cigaretes zobos. Viņš ir viens no tiem rokmūziķiem, par kuriem ir nopietns pamats brīnīties, kādā veidā viņi ir spējuši tik ilgi izdzīvot.
Filma ir vizuāli ļoti baudāma, ar neuzbāzīgām, bet stilīgām animācijas ainām, lielu daudzumu Beikera bungu spēles, vienlaikus - pietiekami padziļināta, lai būtu interesanta cilvēkam, kurš šo to par galveno varoni zina, un pietiekami vispārīga, lai to varētu uztvert cilvēks, kurš par šādu fruktu izdzirdis pirmo reizi. Un tajā ir daudz Beikera bungu spēles. Ja kas interesanti, ka Beikers un Brūss abi vienmēr ir ņēmuši ļaunā, ja viņus dēvē par rokmūziķiem, jo viņi sevi primāri uzskata par džeza pasaules pārstāvjiem, kas varētu arī būt tiesa, jo viņu spējas improvizācijā ir izcilas, un viņi paši to ļoti labi apzinās. Tālab Beikeram principā ir visas tiesības vīpsnājoši izsacīties par saviem nosacītajiem konkurentiem sešdesimtajos-septiņdesmitajos gados: Džonu Bonemu un Kītu Mūnu. Sak, viņi jau neko citu kā roku spēlēt nemācēja.
Vispār jau Beikera stāsts ir traģisks - izcils mūziķis, kurš regulāri nonāk finansiālās grūtībās, iztērējot visu milzīgo naudu polo ponijos, narkotikās un sievietēs, būdams vecs un slims vīrs spiests doties tūrēs, jo citādi viņš vienkārši nespētu finansiāli izdzīvot, aiz sevis atstājis lielu daudzumu salauztu likteņu. Bet no otras puses - tas ir sasodītais Džindžers Beikers, bez kura rokmūzika (jā, primāri tomēr tieši tā) vispār nebūtu iedomājama.
Dokumentālās filmas ietvaros skatītājs tiek iepazīstināts ar Beikera dzīvi teju visā tās garumā, sevišķi necenšoties padarīt galveno varoni simpātisku. Droši vien tādēļ, ka viņš tāds nekad nav bijis. Nekad viņam nav izdevies vairāk kā dažus gadus nospēlēt vienā grupā, allaž kaut kas nebija gana labi. "Graham Bond Organization", "Cream", "Blind Faith", "Ginger Baker&39;s Airforce", Fela Kuti grupa, "Baker Gurvitz Army" - līdz septiņdesmito gadu vidum šie bija viņa nozīmīgākie darbības projekti, bet ar laiku viņam izdevās panākt to, ka neviens ar viņu negribēja spēlēt, ignorējot neapšaubāmo Beikera izcilību. Pilnīgi noteikti Beikera un Džeka Brūsa nespēja sadzīvot bija galvenais iemesls ātrajai "Cream" izjukšanai, personīgajā dzīvē viņš nekad nav bijis sevišķi jauks ne vīrs, ne tēvs, neskaitāmus gadus viņš ir bijis nopietna mēroga heroīna lietotājs un pat tagad, par spīti savam visai skumjajam veselības stāvoklim Džindžers Beikers nav iedomājams bez cigaretes zobos. Viņš ir viens no tiem rokmūziķiem, par kuriem ir nopietns pamats brīnīties, kādā veidā viņi ir spējuši tik ilgi izdzīvot.
Filma ir vizuāli ļoti baudāma, ar neuzbāzīgām, bet stilīgām animācijas ainām, lielu daudzumu Beikera bungu spēles, vienlaikus - pietiekami padziļināta, lai būtu interesanta cilvēkam, kurš šo to par galveno varoni zina, un pietiekami vispārīga, lai to varētu uztvert cilvēks, kurš par šādu fruktu izdzirdis pirmo reizi. Un tajā ir daudz Beikera bungu spēles. Ja kas interesanti, ka Beikers un Brūss abi vienmēr ir ņēmuši ļaunā, ja viņus dēvē par rokmūziķiem, jo viņi sevi primāri uzskata par džeza pasaules pārstāvjiem, kas varētu arī būt tiesa, jo viņu spējas improvizācijā ir izcilas, un viņi paši to ļoti labi apzinās. Tālab Beikeram principā ir visas tiesības vīpsnājoši izsacīties par saviem nosacītajiem konkurentiem sešdesimtajos-septiņdesmitajos gados: Džonu Bonemu un Kītu Mūnu. Sak, viņi jau neko citu kā roku spēlēt nemācēja.
Vispār jau Beikera stāsts ir traģisks - izcils mūziķis, kurš regulāri nonāk finansiālās grūtībās, iztērējot visu milzīgo naudu polo ponijos, narkotikās un sievietēs, būdams vecs un slims vīrs spiests doties tūrēs, jo citādi viņš vienkārši nespētu finansiāli izdzīvot, aiz sevis atstājis lielu daudzumu salauztu likteņu. Bet no otras puses - tas ir sasodītais Džindžers Beikers, bez kura rokmūzika (jā, primāri tomēr tieši tā) vispār nebūtu iedomājama.
2013-08-08
comments powered by Disqus