Bille
Vizmas Belševicas "Bille" ir viens no nedaudzajiem obligātajā literatūrā iegūlušajiem latviešu autoru darbiem, pret kuriem es skolas laikā netiku ieguvis teju neārstējamu alerģiju, lai gan potenciāls arī šādam scenārijam noteikti bija, jo "Bille" mūsos tika dauzīta iekšā diezgan brutālā veidā. Un tomēr - uz nebeidzamo liriski patosaino un patosaini traģisko latviešu rakstnieku darbu par bērnību fona "Bille" ir patīkams izņēmums savā godīgumā.
Pirms skatīties "Billes" ekranizāciju (līdzīgi, kā tas bija ar izrādi Nacionālajā teātrī), mazliet satraucos, vai tik nebūs slikti. Pirmkārt, kaut tādēļ vien, ka Artūrs Skrastiņš, kas filmā atveido Billes tēti, ir viens no man vismazāk simpatizējošajiem aktieriem, kurš gan savu kinokarjeru ir veidojis uz Billes tētim itin radniecīgiem personāžiem - prātā ne pārmērīgi apveltītiem smukuļiem ar noslieci uz dzeršanu, bet ar labu sirdi. Otrkārt, mani vispār uztrauc latviešu kino mēģinājumi atainot pagātni, jo tie ir perfekti apstākļi, lai pārspīlētu ar "autentiskumu", padarot visu tik ļoti samākslotu un pārspīlētu, ka vemt gribās. Treškārt, vispār visi kino procesi, kas ir saistīti ar Latvijas simtgadi, raisa piesardzību.
Realitātē tomēr filma drīzāk pārsteidza pozitīvi, nevis negatīvi. "Bille" galīgi necieš no tā, ka tā vienlaikus cenšas uzrunāt gan bērnus, gan pieaugušos - no vienas puses, te nav liekas aizraušanās ar pārmērīgu mākslinieciskumu un notiekošā vērtēšanu, no otras - nav arī liekas vienkāršošanas un negludumu izlīdzināšanas. Protams, dauz kas no filmā atainotā mūsdienu bērniem būs nesaprotams (ar piebildi - tādiem mūsdienu bērniem, kas varētu tikt vesti uz kino, lai to skatītos, nevis tādiem mūsdienu bērniem, kas dzīvo Billei līdzīgos apstākļos). Nezinu, vai tāda bija Ināras Kolmanes iecere un vai filma ar to atšķiras no grāmatas, bet salīdzinoši ar tiem senajiem laikiem, kad lasīju "Billi", filmā man radās diametrāli pretējs vērtējums Billes vecākiem. Atmiņās man bija palicis, ka Billes māte ir cietsirdīga, nemīloša sieviete un māte, kuras vienīgā funkcija dzīvē ir apkārtējo "piļīšana", kamēr Billes tētis, lai arī drusku uz ieraušanu tendēts, kopumā ir jauks un lādzīgs cilvēks. Filmā tikām Billes māti es sāku saprast - viņa ir tā, kas visiem spēkiem cenšas ģimeni noturēt virs ūdens, neļaut visam degradēties līdz sabrukumam, kamēr tētis ir cilvēks-lupata, kurš varbūt sirds dziļumos patiešām ir lādzīgs, bet primāri viņš ir plencis, uz kuru nevar paļauties. Protams, varbūt savu lomu tajā nospēlē tas, ka tētis ir Artūrs Skrastiņš, bet mamma - Elīna Vāne, kas vēl relatīvi nesen redzēta titullomā "Meistarā un Margaritā".
Patiesībā man šajā filmā patika viss - gan aktieri (mazā Rūta Kronberga perfekti atbilst tam, kā iztēlojos Billi), gan noskaņa, gan izvēle, ko no grāmatas attēlot un ko nē. Ok, varbūt varu mazliet piekasīties, ka manā skatījumā filma ir mazliet par simpatizējošu Kārlim Ulmanim - kā nekā politika filmā ienāk vien dažas reizes: 18. novembrī (kurš patiesībā bija sekundāri svētki attiecībā pret 15. maiju), ar ulmaņbērniem laukos (saulainākā Billes bērnības epizode) un baltvāciešu izceļošanu (kur vienīgais sliktucis ir Billes tētis). Līdz ar to tas apstāklis, ka šī brīnišķīgā Vadoņa pārvaldītajā zemē daudzi cilvēki dzīvoja tādos apstākļos kā Billes ģimene un ka nebūt ne visiem viņa valdīšanas laiks bija Leiputrija, protams, te neparādās. Bet, iespējams, man ir pārmērīgi raksturīgi politizēt lietas, jo filma jau nu patiešām nav par politiku.
Ja kas - amizanti šķita, ka Billes tētis strādāja Zilvera vīndarītavā par kurjeru. Nez, vai Zilver mājas vīniem ir tradīcijas no ulmaņlaikiem vai arī tā bija veikli iepīta reklāma?
Pirms skatīties "Billes" ekranizāciju (līdzīgi, kā tas bija ar izrādi Nacionālajā teātrī), mazliet satraucos, vai tik nebūs slikti. Pirmkārt, kaut tādēļ vien, ka Artūrs Skrastiņš, kas filmā atveido Billes tēti, ir viens no man vismazāk simpatizējošajiem aktieriem, kurš gan savu kinokarjeru ir veidojis uz Billes tētim itin radniecīgiem personāžiem - prātā ne pārmērīgi apveltītiem smukuļiem ar noslieci uz dzeršanu, bet ar labu sirdi. Otrkārt, mani vispār uztrauc latviešu kino mēģinājumi atainot pagātni, jo tie ir perfekti apstākļi, lai pārspīlētu ar "autentiskumu", padarot visu tik ļoti samākslotu un pārspīlētu, ka vemt gribās. Treškārt, vispār visi kino procesi, kas ir saistīti ar Latvijas simtgadi, raisa piesardzību.
Realitātē tomēr filma drīzāk pārsteidza pozitīvi, nevis negatīvi. "Bille" galīgi necieš no tā, ka tā vienlaikus cenšas uzrunāt gan bērnus, gan pieaugušos - no vienas puses, te nav liekas aizraušanās ar pārmērīgu mākslinieciskumu un notiekošā vērtēšanu, no otras - nav arī liekas vienkāršošanas un negludumu izlīdzināšanas. Protams, dauz kas no filmā atainotā mūsdienu bērniem būs nesaprotams (ar piebildi - tādiem mūsdienu bērniem, kas varētu tikt vesti uz kino, lai to skatītos, nevis tādiem mūsdienu bērniem, kas dzīvo Billei līdzīgos apstākļos). Nezinu, vai tāda bija Ināras Kolmanes iecere un vai filma ar to atšķiras no grāmatas, bet salīdzinoši ar tiem senajiem laikiem, kad lasīju "Billi", filmā man radās diametrāli pretējs vērtējums Billes vecākiem. Atmiņās man bija palicis, ka Billes māte ir cietsirdīga, nemīloša sieviete un māte, kuras vienīgā funkcija dzīvē ir apkārtējo "piļīšana", kamēr Billes tētis, lai arī drusku uz ieraušanu tendēts, kopumā ir jauks un lādzīgs cilvēks. Filmā tikām Billes māti es sāku saprast - viņa ir tā, kas visiem spēkiem cenšas ģimeni noturēt virs ūdens, neļaut visam degradēties līdz sabrukumam, kamēr tētis ir cilvēks-lupata, kurš varbūt sirds dziļumos patiešām ir lādzīgs, bet primāri viņš ir plencis, uz kuru nevar paļauties. Protams, varbūt savu lomu tajā nospēlē tas, ka tētis ir Artūrs Skrastiņš, bet mamma - Elīna Vāne, kas vēl relatīvi nesen redzēta titullomā "Meistarā un Margaritā".
Patiesībā man šajā filmā patika viss - gan aktieri (mazā Rūta Kronberga perfekti atbilst tam, kā iztēlojos Billi), gan noskaņa, gan izvēle, ko no grāmatas attēlot un ko nē. Ok, varbūt varu mazliet piekasīties, ka manā skatījumā filma ir mazliet par simpatizējošu Kārlim Ulmanim - kā nekā politika filmā ienāk vien dažas reizes: 18. novembrī (kurš patiesībā bija sekundāri svētki attiecībā pret 15. maiju), ar ulmaņbērniem laukos (saulainākā Billes bērnības epizode) un baltvāciešu izceļošanu (kur vienīgais sliktucis ir Billes tētis). Līdz ar to tas apstāklis, ka šī brīnišķīgā Vadoņa pārvaldītajā zemē daudzi cilvēki dzīvoja tādos apstākļos kā Billes ģimene un ka nebūt ne visiem viņa valdīšanas laiks bija Leiputrija, protams, te neparādās. Bet, iespējams, man ir pārmērīgi raksturīgi politizēt lietas, jo filma jau nu patiešām nav par politiku.
Ja kas - amizanti šķita, ka Billes tētis strādāja Zilvera vīndarītavā par kurjeru. Nez, vai Zilver mājas vīniem ir tradīcijas no ulmaņlaikiem vai arī tā bija veikli iepīta reklāma?
2018-04-21
comments powered by Disqus