13
Black Sabbath ir atgriezušies! Ozijs, Iommi un Gīzers Batlers beidzot saņēmās kopīgi doties studijā un radīt albumu, kura nosaukums neatbilst kārtas numuram, bet gan izdošanas gadam. Protams, pilnai laimei pietrūka, lai pie bungām šajā ierakstā sēstos Bill Ward un nevis čalis no "Rage Against the Machine", kas pat vēl nebija dzimis, kad šī grupa radās.
Tiesa, uz to brīdi, kad metāla tēvi savam ansamblim atrada piemērotāko nosaukumu, Breds Vilks jau bija dzimis. Nez, kā izvērsots grupas karjera, ja tā būtu palikusi pie sava sākotnējā nosaukuma "The Polka Tulk Blues Band"? Grūti iedomāties šāda nosaukuma grupas izpildījumā tādus skaņdarbus kā "Paranoid", "Fairies Wear Boots", "Black Sabbath", "Iron Man" vai "Children of the Grave".
Taču mēs esam nonākuši 2013.gadā un nevis sešdesmit astotajā. Iommi, Ozijs un Batlers galīgi vairs nav puišeļi. Gīzers Batlers - jaunākais no šīs trijotnes - vakar sasniedza 64 gadu vecumu. Taču diez vai ir pienākusi tā diena, kad Black Sabbath uz skatuves izpildītu "When I&39;m Sixty Four". Darbojoties katrs par sevi, viņi var atļauties visādus izgājienus kā Ozija kaverversiju albums vai Iommi sacerētā dziesma Eirovīzijai, bet kopā viņi joprojām cenšas būt biedējoši. Cik labi tas sanāk, tas būtu cits jautājums.
Dziesmu tematika vairāk kā četrdesmit gados nav sevišķi mainījusies - Gīzers Batlers joprojām raksta tekstus par Dieva nāvi, pasaules galu un citām iepriecinošām tēmām. Jau kuro reizi ierakstu noslēdzošajā dziesmā "Pariah" Ozijs dzied, ka viņš nav pravietis un Mesija. Nez, vai patiešām ir kādi cilvēki, kuri domā pretēji? Protams, varētu būt interesanti dzīvot pasaulē, kurā Ozijs BŪTU Mesija, bet nē - tā būtu drusku cita realitāte. Taču ne jau dziesmu dziļdomības dēļ Black Sabbath ir mīlēti, jautājums ir - vai viņi jaunajā tūkstošgadē ir spējīgi radīt metāla maģiju, līdzīgi kā jaunības dienās?
Pareizā atbilde - ne gluži. Pirmkārt, ieraksta dziesmas ir vienkārši neizturami lēnas. Pat savos ziedu laikos Black Sabbath nebija viena no ātrajām grupām, bet tagad ar ātrumu šiem ir pavisam švaki (varbūt vienīgi "Methademic" var uzskatīt par puslīdz ātru). Un vispār kopumā šis ieraksts labākajā gadījumā liek domāt: "eu, šitā grupa izklausās pēc Black Sabbath!", bet ne diži vairāk. Jā, veči ir centušies ierakstīt autentisku Black Sabbath albumu, iespēju robežās ignorējot visu, kas tapis pēc Ozija un Iommi ceļu šķiršanās, bet... nav tajā pasākumā dievišķās (vai ellišķās) dzirksts - šis ieraksts ir pārāk parasts, pārāk prognozējams. Protams, visticamākais mūsdienās šī ansambļa dalībnieki klausītājus spētu pārsteigt tikai negatīvā virzienā, un tomēr - lai es šo gribētu klausīties vēl kādreiz atkal, ļoti prasītos kaut kas vairāk par kārtējo sevis atražošanu. Jā, Ozija balss ir minimāli mainījusies laika gaitā, jā Iommi pirksti vēl nav satrunējuši, bet cik dziesmas no šī albuma tu iekļautu visu laiku labāko Black Sabbath skaņdarbu izlasē? Es - nevienu.
Tiesa, uz to brīdi, kad metāla tēvi savam ansamblim atrada piemērotāko nosaukumu, Breds Vilks jau bija dzimis. Nez, kā izvērsots grupas karjera, ja tā būtu palikusi pie sava sākotnējā nosaukuma "The Polka Tulk Blues Band"? Grūti iedomāties šāda nosaukuma grupas izpildījumā tādus skaņdarbus kā "Paranoid", "Fairies Wear Boots", "Black Sabbath", "Iron Man" vai "Children of the Grave".
Taču mēs esam nonākuši 2013.gadā un nevis sešdesmit astotajā. Iommi, Ozijs un Batlers galīgi vairs nav puišeļi. Gīzers Batlers - jaunākais no šīs trijotnes - vakar sasniedza 64 gadu vecumu. Taču diez vai ir pienākusi tā diena, kad Black Sabbath uz skatuves izpildītu "When I&39;m Sixty Four". Darbojoties katrs par sevi, viņi var atļauties visādus izgājienus kā Ozija kaverversiju albums vai Iommi sacerētā dziesma Eirovīzijai, bet kopā viņi joprojām cenšas būt biedējoši. Cik labi tas sanāk, tas būtu cits jautājums.
Dziesmu tematika vairāk kā četrdesmit gados nav sevišķi mainījusies - Gīzers Batlers joprojām raksta tekstus par Dieva nāvi, pasaules galu un citām iepriecinošām tēmām. Jau kuro reizi ierakstu noslēdzošajā dziesmā "Pariah" Ozijs dzied, ka viņš nav pravietis un Mesija. Nez, vai patiešām ir kādi cilvēki, kuri domā pretēji? Protams, varētu būt interesanti dzīvot pasaulē, kurā Ozijs BŪTU Mesija, bet nē - tā būtu drusku cita realitāte. Taču ne jau dziesmu dziļdomības dēļ Black Sabbath ir mīlēti, jautājums ir - vai viņi jaunajā tūkstošgadē ir spējīgi radīt metāla maģiju, līdzīgi kā jaunības dienās?
Pareizā atbilde - ne gluži. Pirmkārt, ieraksta dziesmas ir vienkārši neizturami lēnas. Pat savos ziedu laikos Black Sabbath nebija viena no ātrajām grupām, bet tagad ar ātrumu šiem ir pavisam švaki (varbūt vienīgi "Methademic" var uzskatīt par puslīdz ātru). Un vispār kopumā šis ieraksts labākajā gadījumā liek domāt: "eu, šitā grupa izklausās pēc Black Sabbath!", bet ne diži vairāk. Jā, veči ir centušies ierakstīt autentisku Black Sabbath albumu, iespēju robežās ignorējot visu, kas tapis pēc Ozija un Iommi ceļu šķiršanās, bet... nav tajā pasākumā dievišķās (vai ellišķās) dzirksts - šis ieraksts ir pārāk parasts, pārāk prognozējams. Protams, visticamākais mūsdienās šī ansambļa dalībnieki klausītājus spētu pārsteigt tikai negatīvā virzienā, un tomēr - lai es šo gribētu klausīties vēl kādreiz atkal, ļoti prasītos kaut kas vairāk par kārtējo sevis atražošanu. Jā, Ozija balss ir minimāli mainījusies laika gaitā, jā Iommi pirksti vēl nav satrunējuši, bet cik dziesmas no šī albuma tu iekļautu visu laiku labāko Black Sabbath skaņdarbu izlasē? Es - nevienu.
2013-07-18
comments powered by Disqus