Kazhes pierakstu burtnīca

Nekādi nevar teikt, ka filma Blakus būtu kļuvusi par līdzīga vēriena grāvēju kā Kriminālās ekselences fonds. Ārpus neliela soctīklu burbuļa, kurā dzīvo cilvēki, kam pozitīvā vai negatīvā nozīmē ir svarīgs feminisms un līdz ar to zināms, kas tā tāda - Alise Zariņa - ar sevišķu uzmanību filma lepoties nevar. Vai tur pie vainas gandrīz totāli iztrūkstošs mārketings (atšķirībā no jau piesauktā KEF, kas šajā lauciņā bija fenomenāli aktīvs) vai nepietiekams sajūsmas līmenis no tiem, kad šo filmu jau ir noskatījušies, to es pateikt nevarēšu. Kas gan ir itin droši - filmas seans Forum Cinemas (kur nebiju bijis pāris gadus un labprāt nebūtu gājis arī šoreiz, bet Splendidā filmu lielākoties rāda 16:00, kas nav pats ērtākais laiks proletāriešiem).

Sākšu ar nīgru ņurdēšanu par to, cik ļoti mani kopumā kaitina kino skatīšanās tajā namā starp autoostu un dzelzceļa staciju - gan divdesmit minūtes reklāmu un debilu filmu treileru pirms īstās filmas sākuma, gan uzsvars uz cukurotas kukurūzas graušanu un kopumā - itin kaitinoša publika, tā ka pat tādā seansā kā vakarnakt ar ne vairāk kā 30 cilvēkiem skatītāju zālē apkārtējo radītais troksnis spēj krist uz nerviem. Protams, es saprotu, ka manis izvēlētais seanss nebija ne tajā pieprasītākajā laikā, ne jēdzīgāko publiku piesaistošs (ceturtdienas vakarā 21:20), taču nudien laikam labāk tomēr agrāk notīties no darba un skatīties filmu kopā ar tantiņām pieklājīgā kinoteātrī. Vismaz šobrīd esmu ļoti tuvu tam, lai pār Splendidu izvēlētos Kino Bize, kas gan tehniskā risinājuma ziņā nav tālu no filmas skatīšanās uz projektora mājās. Protams, tas īsti neietekmē filmas kvalitāti, tikai sajūtas par tās skatīšanos.

Galvenajās lomā šajā filmā ir Anta Aizupe un Āris Matesovičs. Pēdējos gados uz skatuves vairāk sanācis redzēt Matesoviču, kurš ir viens no Kvadrifrona veidotājiem, bet savulaik arī Aizupe pāris reizes redzēta uz skatuves. Filma izteikti veidota no Aizupes atveidotās Luīzes skatupunkta, ar ko, kā apgalvo filmas režisore, tā atšķiras no citām Latvijas filmām, kas parasti prezentē vīrieša - trīsdesmitgadnieka problēmas. Protams, var atrast arī izņēmumus - "Es esmu šeit", "Melānijas hronika", "Mērijas ceļojums", tad jau arī "Paradīze '89'" un "Bille", kur galvenās varones ir sievietes/meitenes, bet vidēji statistiski noteikti vairāk ir filmu, kurās galveno lomu atveido Artūrs Skrastiņš. Filma stāsta par jaunu sievieti, kas pati sevi nesauc par mākslinieci, bet tāda domājams ir un kura braucienā pie draudzenes uz Jāņu svinībām iepazīstas ar jauno, bet pagaidām neatzīto aktieri Kasparu (Matesovičs), kurš par spīti saviem jaunajiem gadiem ir ne tikai paspējis apprecēties, bet arī nonākt līdz laulības izjukšanai. Filma vēsta par to, kā viņi brauc uz Jāņiem un kā viņi to darīs citus gadus, pamazām transformējoties gan varoņiem, gan attiecībām starp viņiem.

Nav grūti atrast veidus, kā šai filmai piekasīties. Standarta aizrādījums ir par skaņu, kura brīžiem patiešām ir kaitinoši slikta - šķiet, ka līdz kinoteātriem filma nonāca ne gluži par 100% gatava. Arī scenārijā ir šādi tādi trūkumi - ieskaitot to, ka man galīgi nav skaidrs, kādā sakarā vispār abi šie varoņi nonāk tajos pirmajos Jāņos. Kāpēc mākslinieciskā un dumpinieciskā Luīze uzprasās ciemos pie savas pamatskolas draudzenes, kura ir ceļā uz ģimenes veidošanu un ar kuru viņai nav nekā kopīga? Nākamie Jāņi apliecina, ka Luīzei ir arī daudz stilīgāki draugi, kuri šķiet pilnīgi nesavietojami ar to kompāniju, kurā viņu un Kasparu nogādā Andris un Sandris. Un kādā sakarā vispār tur gadās Kaspars? Skaidrs, ka viņš bēg no sievas, bet kāpēc tieši uz turieni? Vai viņam kā nupat studijas beigušam aktierim tiešām nav labākas kompānijas par īpatņiem, kas grasās par bargu naudu tirgot strukturēto ūdeni? Nez, nez. Nav gan tā, ka skatoties filmu, man tas būtu bijis tik ļoti uzkrītoši kā šobrīd, bet to, ka varoņi galīgi neiederējās situācijā, kur viņi nonāca un ka nebija skaidrs, kāpēc viņi tur nonāca, jutu gan. Protams, no personīgās pieredzes es zinu, ka šādās situācijās cilvēki nonāk pieraduma pēc, taču komunikācija starp Luīzi un viņas draudzeni liecināja, ka viņas kādus dažus gadus nebija tikušās, līdz ar to gadījumam ar pieradumu tur īsti nebūtu jābūt. Bet nu labi - lai paliek.

Aizupe un Matesovičs veido lielisku ekrāna pāri, reti saderīgu Latvijas kino. Situācijas starp viņiem reizēm veidojas neveiklas, bet kopumā varu teikt, ka dialogi man filmā patika, kultūras atsauces bija feinas, lai arī paredzētas diezgan šauram skatītāju lokam. Un kurā vēl filmā tu redzēsi Uldi Rudaku kā kovboju? Tīri tematiski filma ir izteikti paredzēta skatītājiem manā vecuma grupā (plus mīnus desmit gadi), kam būs skaidrākas gan varoņu problēmas, gan tās muzikālais pavadījums. Agrāk vai vēlāk tie jautājumi, kas tiek "cilāti" filmā mums ir/bija/būs aktuāli un man kopumā patika veids, kā "Blakus" to pasniedz. Vēlme dzīvot sev un šodienai pret kaut ko ilgāku un paliekošāku, kas varbūt nebūs tik ļoti aizraujošs, bet ar stabilitāti saistīts, tie ir jautājumi, kas pietiekami daudziem cilvēkiem var būt nozīmīgi. Un ticu, ka ar labāku mārketingu, šajā vecuma grupā filma varētu uzrunāt lielāku auditoriju. Protams, potenciāla kļūt par jaunu "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā", ko citē un parodē vietā un nevietā daudzu gadu desmitu garumā, tai īsti nav, bet par "Midsummer Madness" ilgtspējīgāka tā noteikti ir. Kaut vai tāpēc vien, ka tajā Čipsis un Dullais savu slavenāko dziesmu dzied krieviski var dzirdēt dziesmu par šerbetu un pomelo krieviski. Noteikti varu ieteikt tev šo filmu noskatīties - arī tad, ja tev nekāda personīga viedokļa par tās režisori (un viņas attieksmi pret to - kā tad ir ar tiem bērniem) nav. Jā, filmai ir savi trūkumi, bet tie sevišķi netraucē to izbaudīt.