Bohemian Rhapsody

Sākšu ar nelielu iznākšanu no skapja. Nē, patiesībā to nekad īsti neesmu slēpis, bet tā īsti akcentējis laikam arī nē. No kādas piektās pamatskolas klases līdz gandrīz vidusskolas beigām es biju ļoti nopietns Queen fans. Pēc tam kādu brīdi - joprojām fans, bet varbūt ne gluži tik fanātisks kā iepriekš. Cik tieši? Tūliņ pastāstīšu.

Pirmā legālā audiokasete, ko izdīcu, lai man nopērk vecāki? “Queen” - “Greatest Hits II”. Pirmā legālā audiokasete, ko nopirku pats? “Queen” - “A Night at the Opera”. Vairumu pārējo albumu gan pirku tirgū pirātiskā veidā (ja kas - pirmais pirktais kompaktdisks bija pirātisks pirmo divu Queen albumu apvienojums), šo to kaut kur nokopēju, bet man kasetēs bija visa Queen studijas diskogrāfija, kā arī “Live at Wembley” dubultkasetē. Ja kas - no skolas laikiem esmu saglabājis tikai divas kasetes - jau piesaukto “Night At The Opera” un “Live at Wembley”. Krājumā bija arī visai bezjēdzīgais “Flash Gordon” saundtreks, un kaut kāda krimināla izlase “Greatest Hits 3”, kas bija pirātu apkopojums ar grupas singlu B-pusēm un dažādiem kurioziem ierakstiem. Protams, ka arī “Queen Rocks” kasete man bija - tur taču bija vienīgā pilnīgi bez Merkūrija klātbūtnes tapusī dziesma “No one but you (only the good die young)” - pēdējais ieraksts, kurā ar Meju un Teiloru spēlēja arī Džons Dīkons. Pat vēl trakāk - jau mp3 ērā es apgādājos ar visu Queen dalībnieku visiem solo ierakstiem. Jā, es esmu klausījies gan The Cross ierakstus, gan Teilora solo plates, gan Meja solo ierakstus, un pat to vienīgo singlu, kurā ārpus Queen piedalījās Dīkons. Gana fanātiski? Ā, un es esmu klausījies arī interneta plašumos atrodamos “Smile” ierakstus ar Timu Stafelu kā solistu. Dažas grāmatas par Queen es, protams, arī esmu izlasījis.

Vēl pāris detaļas - neskaitāmas reizes pārzīmēju Merkūrija portretu. Videokasetēs no TV biju sarakstījis visus tur redzētos Queen klipus. Arī koncerta Budapeštā video ieraksts bija manā kolekcijā, skatīts daudz reižu. Kad sākās interneta ēra, pirmajā MP3 diskā, ko es pasūtīju, bija jābūt “The Game” albumam, jo manā tirgū pirktajā kasetē iztrūka viena dziesma no tā (Dreamer's Ball), bet pirāti mani aplauza un iesmērēja kaut kādu viltojumu. Vēlāk gan pats šo iztrūkstošo skaņdarbu lejupielādēju. Uz ķieģeļu tipa tapetēm manā istabā bija daudz uzrakstu Queen, grupas plakāti un tā tālāk (gan jau varētu šo vēstījumu vēl turpināt, bet ceru, ka kļuva skaidrs - es nekad ne pirms, ne pēc tam ne par ko neesmu tik ļoti jūsmojis kā par Frediju Merkūriju personīgi un Queen kā grupu). Un, lai arī sen vairs neesmu tik fanātisks viņu daiļrades cienītājs kā skolas dienās, par gaidāmo filmu uzzināju jau stipri sen, vēl posmā, kad šķita, ka Merkūriju tajā atveidos Saša Barons Koens (pazīstams arī kā Borats).

Viss šis garais ievads bija nepieciešams tādēļ, lai būtu skaidrs, no kādām pozīcijām es skatījos filmu. Un no kādām tas ir? Izbijuša akla fanātiķa, kurš jau sen ir kļuvis diezgan kritisks gan pret daļu grupas daiļrades (piemēram, grūti būtu kādam mani tagad pārliecināt, ka “The Miracle” ir labs albums). Līdz ar to man bija diezgan grūti samierināties ar neprecizitātēm un izdomājumiem filmas saturā. It īpaši - attiecībā uz muzikālo hronoloģiju. Tādi daži sīkumi, kas uzreiz dūrās acīs: pirmās ASV tūres laikā (vēl pirms A Night at the Opera) skanēja “Fat Bottomed Girls”, kas reāli nāca no daudz vēlākā “Jazz”. “We will rock you” nez kāpēc radās jau ap 1980.gadu, kad Fredijam bija ūsas un īsi mati. Savukārt “Another One Bites the Dust” atbilstoši filmai nāca no “Hot Space”, lai gan reāli tas bija iekš “The Game”. Un, sasodīts, “Another One Bites the Dust” ir fanks, nevis disko! Gan jau bija vēl citas, šīs ir tās, kas labāk iespiedās atmiņā.

Ja es vēl kaut kādā mērā varu saprast filmas brīvo interpretāciju par notikumiem grupas vēsturē - drāmas kāpināšanu, negludumu nolīdzināšanu tajās jomās, par ko negribās runāt (izdomājot no zila gaisa grupas pajukšanu uz vairākiem gadiem pirms “Live Aid”, ar to aizstājot reālās pasaules negatīvo attieksmi pret Queen pēc viņu uzstāšanās aparteīda Dienvidāfrikā), tad nespēja vismaz dziesmu tapšanas apstākļus atainot kaut cik precīzi, jau nu gan šķiet totāli idiotiska. Dialogi filmā ir tādi, ka man šķiet, tos rakstīja nevis profesionāls scenārists, bet absolūts iesācējs, kurš turklāt no rokmūzikas nesajēdz ne vella. Labs piemērs tam, kā nevajag rakstīt: kad Mejs prezentē grupas biedriem savu ideju par “We will rock you” ar domu, ka skatītāji šādā veidā var piedalīties koncertā, viņš atsaucas uz to, ka “mūsu pēdējā koncertā visi skatītāji dziedāja līdzi”. Pēdējā koncertā? Vai gadījumā nav tā, ka tādas grupas kā Queen tradicionāli dodas lielās turnejās ar neskaitāmiem koncertiem, un tikai filmā tiek atainots labi ja viens tūres koncerts, un skaidrs, ka tā nebūs, ka pēkšņi vienā koncertā visi skatītāji sāks dziedāt, ja iepriekš tā nav bijis. Visas dramatiskās līnijas ir klasisks klišeju no rokmūzikas filmām apkopojums, ieskaitot super triviālo struktūru, sākot un beidzot filmu ar “lielo koncertu”.

Vispār, kas attiecas uz “lielo koncertu” jeb “Live Aid”. Es saprotu, ka filmā uzsvars, protams, ir uz to, ka tur bija lieliska Queen uzstāšanās, pilnībā tās gaitā piemirstot, ka tur bija arī ļoti daudz citu izpildītāju. Bet - izņemot atkaroto popularitāti Ziemeļamerikā, vai tas patiešām iezīmēja jebkādas pārmaiņas uz labo pusi Queen darbībā? Absolūti nē - kā viņi ar “Flash Gordon” bija sākuši galvenokārt spēlēt visādus sūdus, tā tas turpinājās (un vienīgi Fredija slimības aktivizācija uz “Innuendo” atļāva viņiem pēc ilgāka pārtraukuma radīt patiešām labu albumu). Bet astoņdesmito gadu Queen? Pat singlos sāka iezagties diezgan sūdīgas kvalitātes materiāls, kur nu vēl albumos. Un kas tā vispār par figņu, ka “Live Aid”, kā izskatījās filmā, bija Fredija pēdējā saņemšanās cīņā pret AIDS, par spīti veselības problēmām izejot uz skatuves? Kā tad ar nākamā gada “Magic” tūri, kurā cita starpā bija divi koncerti Vemblijā un koncerts Budapeštā - ieraksti, kas man ilgstoši vispār veidoja primārās asociācijas ar Queen dzīvo uzstāšanos (pēdējos gados ir izdoti arī daži agrāki viņu koncertieraksti no viņu agrīnā perioda - nesalīdzināmi baudāmāki par lielo stadionu materiālu)? Īsi sakot, šī filma nav par reālo Frediju Merkūriju un reālo grupu “Queen”, bet tas ir pilnībā izdomāts mūzikla stāsts, kurā ir šādi tādi elementi, kas sakrīt ar šo grupu.

Jau filmas anotācijā var saprast, ka te teju viss būs izdomāts: “Filma stāsta par grupas "Queen" galvu reibinošo ceļu uz panākumiem, pateicoties radītajām kulta dziesmām un revolucionārajam skanējumam, kā arī grupas atrašanos uz izjukšanas robežas Merkūrija nekontrolējamā dzīvesveida dēļ. Mūziķu triumfālā atkalapvienošanās koncertam "Live Aid" ir kļuvusi par vienu no izcilāko uzstāšanos visā rokmūzikas vēsturē.” Pirmkārt, ar visu cieņu, bet Queen skanējums nebija revolucionārs - savos pirmsākumos viņi tiecās līdzināties Led Zeppelin, tad tam nāca klāt piešprice “Sparks” stilā, un - voila - revolucionārais skanējums! Grupas atrašanās uz izjukšanas robežas? Da labi - ne vairāk kā jebkura cita grupa savas pastāvēšanas laikā. Mejs vienmēr ir bijis pārāk gudrs biznesmenis, lai pieļautu kaut ko tādu. “Triumfālā atkalapvienošanās” notika mazāk kā divus mēnešus pēc pēdējās Queen tūres beigām - nu, nebija, tur šīs drāmas, nebija!

Es ticu, ka par Queen var izveidot patiešām lielisku rokumentālu filmu. Grupas stāstā netrūkst dramatiskuma, ieskaitot Merkūrija nāvi, bet tās bāzēšana ap Live Aid (un šī kolektīva prezentēšana kā teju vai labdariem) ir tik liekulīga un uzspēlēta, ka pretīgi metas. Ja es taisītu filmu par Merkūriju, es droši vien par tās periodu izvēlētos tieši Innuendo tapšanas laiku - tur bija reāla drāma, tur bija pārcilvēciskas pūles neatklāt uz āru savu vājumu, tur bija “The Show Must Go On”. Bet šī - uz ekrāniem iznākusī filma - un tās grandiozie komerciālie panākumi - manās acīs kārtējo reizi apliecina tikai vienu - Braiens Mejs ir ne tikai spēcīgs astrofiziķis, bet arī gaužām maucīgs biznesmenis.

Un man ir vienalga, ka Maleks ir itin ticams Merkūrijs un ka filmā ir daudz labu dziesmu. Šīs dziesmas es gan zinu no galvas, gan varu klausīties arī bez otršķirīgas filmas klātbūtnes. Un kādā veidā šī filma ir tikusi pie Zelta globusiem un Oskara nominācijām - nudien nesaprotu! Pat "Walk Hard: The Dewey Cox Story" bija sirsnīgāka un ticamāka filma par šo.
2019-01-23
6.0
comments powered by Disqus